Vērienīgā rotu mākslas izstādē apmeklētāji varēs novērtēt gan vairāku paaudžu un mākslinieku rokrakstu plašo amplitūdu, gan nozares attīstību un pēctecību.
Izstāde iekārtota Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Lielajā zālē. Līdz pat 21. aprīlim būs aplūkojama Rotu mākslas biedrības 23 mākslinieku oriģinālo jaundarbu izlase.
Izstādes kuratores stāsta, ka projekta neparastais formāts fokusējas uz rotu uztveres atklāsmi arī no lietotāju puses. Caur stāstiem par katra dizainera radošo pieredzi, brīdi, kad rota satiekas ar īpašnieku, un viņu tālākajām attiecībām skatītājam tiek piedāvāta iespēja izjust rotas pievilcības maģisko spēku, apbrīnot mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu daudzveidību, iepazīt rotu specifiku un dažādo materiālu sinerģiju.
Rotu mākslas biedrība vēsta, ka izstādes ideja balstās stāstos par cilvēkiem, viņu izvēlētajām rotām un darbu autoriem. Arī projekta nosaukums raksturo rotas dabu - būt saskarē ar cilvēku. Ekspozīcijā skatāmi mākslinieku oriģinālie jaundarbi, stāsti par katra dizainera radošo pieredzi un brīdi, kad rota satiekas ar īpašnieku.
Mākslinieki Anna Fanigina, Aleksandra Federika Krastiņa, Ginta Grūbe, Una Mikuda, Rasma Pušpure, Mārīte Rudzāte, Anita Savicka, Laura Selecka, Jelizaveta Suska, Daria Svirel, Paula Treimane, Zane Vilka, Maija Vītola - Zitmane, Māris Auniņš, Jānis Brants, Valdis Brože, Vladislavs Čistjakovs, Andris Lauders, Guntis Lauders, Pēteris Ripa, Gints Strēlis, Māris Šustiņš un Jānis Vilks darinājuši rotas ārstiem, diplomātiem, filologiem, gleznotājiem, pasniedzējiem, studentiem, sev, radiniekiem, kolēģiem.
Tāpēc līdzās autordarbiem ekspozīcijā redzami fotogrāfa Mārtiņa Cīruļa veidotie portreti, kur atspoguļojas rotu un to valkātāju vizuālais dialogs. Pēteris Pāss papildus radījis skaņu instalāciju, kas iekļauj rotu tapšanas procesa audio fragmentus, elektroniskās mūzikas elementus un verbāli atklāj rotu nēsātāju domas un emocijas par rotaslietas nozīmi savā ikdienā.
Projekta neparastais formāts, kas fokusējas uz rotu uztveres atklāsmi arī no lietotāju puses, rosinās izpratnes veidošanu par jauniem eksperimentāliem mākslinieciskajiem paņēmieniem un kopējo jomas evolūcijas virzību Latvijā. Speciāli sagatavotais izstādes katalogs un muzeja izglītojošā programma palīdzēs bagātināt auditorijas priekšstatu par aktuālajām tendencēm rotu dizainā, veicinot dialogu un diskusijas sabiedrībā.
Scenogrāfe Ilze Ķēniņa parūpējusies par muzeja telpas iespaidīgo un oriģinālo iekārtojumu, kas vilinās ikvienu uz brīdi pazust rotu mākslas burvībā. Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja vērot rotas pievilcības maģisko spēku, mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu daudzveidību, iepazīt rotu specifiku un dažādo materiālu sinerģiju.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska pirms izstādes iepazīstināja ar tās tapšanas aizkulisēm, atklājot, kāpēc mūsdienās ir vērts rotāties:
Muzejs jau labu laiku seko Rotu mākslas biedrībai un tāpēc esam pagodināti kopā sastrādāties. Prieks, ka varam nedzīvot katrs savā čaulā, bet gan apvienoties. Pateicoties entuziastiem, pateicoties biedrības dzinējspēkam, varam teikt lielu paldies, ka šis projekts ir nonācis līdz izstādei.
Rota ļauj izvēlēties, vai mēs vēlamies ar tām rotāties tikai svētkos vai arī ikdienā. Rota ir tas, kas pieskaras mūsu ķermenim. Rota simbolizē mūs. Rota spēj izcelt ikvienu. Rota ir nepieciešamība, tāpat kā tīrīt rokas, bet cilvēki uz rotām skatās atšķirīgi.
Galu galā rota jau nav tikai izstādei. Rota ir cilvēkam. Autors, mākslinieks, kurš rada rotas un cilvēks, kurš izvēlas tās, veido šo dialogu. Visu 23 mākslinieku rotas dzīvo savu dzīvi un atrod vērtētāju un valkātāju. Katrs atrod savas rotas. Kāds - citādākas, kāds - tradicionālākas, kāds - laikmetīgākas, bet kāds - košākas. Un tās visas atklāj personību. Rotas ir zināmā veidā personības spogulis, par ko arī ir šī izstāde.
Izstādes kuratore Zane Vilka, kura arī ir rotu māksliniece, atklāj, kā veidoja izstādi:
Tagad ir sajūta, ka nebija tik grūti, veidojot šo izstādi. No malas varbūt liekas, ka bija sarežģīti, bet tā nebija, jo mums bija liela komanda, profesionāļi no muzeja, arī brīvprātīgie, kas palīdzēja. Ir autori, kas iesaistījās procesā, protams, cits mazāk, cits vairāk.
Tas kopīgais process man dod gandarījumu, kāpēc es to vispār daru. Arī administrēšanas process un papīri, kas nav tīrais mākslinieka prieks, tas viss aizmirstās, kad sajūti, ka ir attīstība, ka notiek process. Es esmu tāda tipa cilvēks, kas izbauda procesu un es negribētu tagad stāvēt un priecāties par izstādi, nē, man jau ir nākamās idejas, kā mēs varētu šo izstādi tālāk parādīt, jo mums ir labas iestrādes.
Katru gadu plānojam kaut ko jaunu, nav tā, ka mēs esam sasniegušu savu pilnību. Tāpat kā sportisti, tā arī mēs, mākslinieki, kad iztrūkst kāds posms un nekas nenotiek, tad parādās nedrošība un neticība sev. Tieši tāpēc šis process ir vajadzīgs, īpaši tiem, kas tikko ir sākuši, pabeiguši studijas, viņiem ir nepieciešama prakse.
Nav jābaidās kļūdīties. Jāiet tikai uz priekšu. Protams, svētku sajūta par izstādi ir, bet vairāk tāda, ka gribas ar to dalīties, lai nāk kolēģi un mākslinieku rotu cienītāji, lai redz, kas ir paveikts.
Ginta Grūbe, “Skārien-jūtīgs” izstādes kuratore un māksliniece stāsta, kas ir vajadzīgs, lai taptu tik vērienīga izstāde:
Lai kaut kas taptu, neapšaubāmi ir nepieciešama sadarbība, jo autori ir daudz un katram ir savas idejas un vīzija. Lai to visu savāktu kopā, ir nepieciešama spēcīga radošā komanda, mākslinieku komanda. Katram ir skaidrs savs atbildības lauks. Un tad, kad rodas kādas neskaidrības, vienmēr ir viens, kas katrā atbildīgajā jomā ir noteicošais vārds, jo viņš tur rūpi.
Organizatoriskajā ziņā šī izstāde bija līdz šim lielākais manas dzīves izaicinājums. Esmu, protams, organizējusi izstādes, bet šī apjoma ziņā bija vērienīgākā.
Runājot par šo izstādi, varu atklāt, ka ir interesanti paskatīties pašai uz sevi starp citiem māksliniekiem. Un tā kaut kādā veidā es ieraudzīju, ka esmu vistālāk prom no tradicionālās rotas. Es vairāk eksperimentēju, meklēju robežas, kas ir un kas nav rota. Tieši ar to šī dažādība un pati amplitūda ir redzama.
Māksliniece Paula Treimane atzīst, ka būt starp tik vērienīgiem Latvijas māksliniekiem ir pagodinājums:
Būt starp māksliniekiem ir lieliski, tas ir milzīgs pagodinājums. Esmu ļoti pateicīga, ka šī biedrība ir izveidojusies un ka tie, kas kādreiz bija mani skolotāji, tagad ir mani kolēģi.
Mums kopā ir jautri. Esam vienoti. Tā ir bagāta pieredze, jo nepārtraukti notiek ideju un pieredžu apmaiņa. Arī palīdzība tehniskajos jautājumos. Es jūtu atbalstu. Ja ir kaut kas tāds, ko es nevaru, tad cits var, ja cits nevar, tad es varu. Tieši šādā veidā mēs joprojām turamies kopā un atbalstām cits citu. Šādās izstādēs pavadām brīnišķīgu laiku kopā.
Veidojot kolekciju, tehniskajā ziņā jāteic, ka šoreiz nebija izaicinājumu. Arī dizaina ziņā man nebija izaicinājumu, jo tas ir tas, ko es daru. Man par šo deg sirds un roka ir uztrenēta, ne pa velti es to daru jau gadiem. Tas ir brīnišķīgi, ka ir iespēja iepazīties ar tik daudz cilvēkiem, māksliniekiem.
Tāpat esmu pagodināta, ka cilvēki vēlas pasūtīt manas rotas, vai mēs tās izstrādājam kopā, roku rokā izdomājot visu no a līdz z. Citreiz ir situācijas, ka cilvēki uzticas un saka: “Es nezinu, ko es vēlos, bet es zinu, ka tu izdomāsi kaut ko man!” Ir bijis, ka cilvēki pērk dāvanās manas rotas, tad es cenšos izprast dziļāk savu klientu, kas patīk, saista. Un par to visu esmu pateicīga.
Latvijas mākslinieku savienībā, Vecrīgā, piektajā skatā uz Daugavu, savā darbnīcā vadu rotu meistarklases. Un cilvēki var nākt dažādās kompānijās, kas ir sava veida pasākums, kura laikā tu vari lieliski pavadīt laiku un radīt savu gredzenu. Tā ir pievienotā vērtība, ko es nododu cilvēkiem.
