Pirms atgriešanās savās vēsturiskajās mājās Lāčplēša ielā Jaunais Rīgas teātris saviem uzticīgajiem skatītājiem piedāvā grāmatu "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās".
Ļaujot ielūkoties teātra dzimšanas laikā un tālākajā dzīvē 11 stāstos un vairāk nekā 130 fotogrāfijās. Grāmatas svinīgajā atklāšanā bija pacilājošas sajūtas. Turklāt gandarījums par paveikto mijās ar Jaunā Rīgas teātra aktieru atzīšanām.
“Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” bija režisora Alvja Hermaņa pirmais iestudējums uz Jaunā Rīgas teātra skatuves 1993. gada 20. janvārī. Grāmatas idejas autors ir Alvis Hermanis, kurš ir paveicis darbu, daloties ar personiskām atmiņām par dzīvi Jaunajā Rīgas teātrī.
Režisora pēdās seko arī aktieri Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Sandra Kļaviņa, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite, kuri grāmatā devuši savu artavu. Daži no autoriem bija arī grāmatas prezentācijā un labprāt dalījās savās pārdomās par grāmatas tapšanu.
Grāmatas dizainu veidojusi māksliniece Kristīne Jurjāne, kura atklāja savas pārdomas par uzrakstīto grāmatu:
Paldies Alvim Hermanim par ideju šādu grāmatu radīt. Un radīt nevis no teātra zinātnieka skata punkta, bet no aktieru puses - piedzīvotā. Kad Alvis man zvanīja un rokās turēja grāmatu, tad viņš teica, ka ir ārkārtīgi aizkustinoša sajūta, jo visa dzīve ir starp diviem vākiem. Un tā tas savā ziņā arī ir, viss šeit ir iekšā.
Man pašai vienmēr ir bijusi ģimenes sajūta starp šiem aktieriem. Jaunais Rīgas teātris man ir kā ģimene, ar kuru es varu arī pastrīdēties, bet tāpat salabt. Tā ģimenes sajūta ir vienmēr bijusi, kas ir svarīgi.
Pašlaik aktuālais rakstnieks Anšlavs Eglītis ir teicis: “Bijušie laimes brīži ir kā kruķi, uz kuriem lekt tālāk arī tad, kad kājas ir pārsistas.” Ceru, ka tie kruķi tik ātri nebūs jāizmanto, bet šie laimes brīži ir tepat blakus.
Jaunā Rīgas teātra valdes locekle Gundega Palma atzīst, ka grāmata ir vērtība:
Rakstīt par pagātni, protams, bija izaicinoši. Tāpēc, ka aktieriem ir stāsti par izrādēm un dažādiem braucieniem, bet man šādu stāstu nav, man ir tā otra puse, tā virtuve, kura, atklāti sakot, ne vienmēr ir jāstāsta. Tāpēc man bija izaicinājums uzrakstīt savu stāstu, lai citiem tas būtu interesants.
Rakstot es vadījos pēc sajūtām. Tā ir vēsture. Grāmatā man bija interesanti izlasīt citu kolēģu rakstīto, ko es zināju, bet biju aizmirsusi. Tas ir aizraujoši, ka vari lasīt, smieties un aizdomāties.
Prieks par aktieriem. Mēs radām arī izrādes, filmas un tagad - rakstām grāmatu. Redzēsim, kas sekos tālāk.
Aktrise Baiba Broka atklāj, kas bija iedvesmotājs, lai rakstītu savu nodaļu grāmatā:
“Ikdienā rakstīšana nav mans darbs un tas ir atšķirīgs no tām spējām, kuras es lietoju, tāpēc man vajadzēja zināmu piespiešanos. Es atzīstu, ka man bija nepieciešams pamudinājums no Alvja Hermaņa, lai rakstītu, gan arī no Ingas Liepiņas, kas palīdzēja fokusēt grāmatu līdz galējam rezultātam, bet tādu maigu atgādinājumu, jo ar varu nekas nenotiek. Es arī pret sevi biju maiga, jo ļāvu, lai tas teksts nobriest, lai es pati saprotu, ko es vēlos pastāstīt.
Sajūta, šķirstot grāmatu tagad, ir īpaša. Man liekas, ka galvenais impulss bija vajadzīgs un ļoti labs, kas nāca no Alvja Hermaņa, jo tieši viņš savu versiju bija uzrakstījis un atsūtījis mums. Tieši tas mani iedvesmoja. Es vēl tagad atminos, ka tad, kad es izlasīju Alvja rakstīto, tad es uzreiz aizdomājos, ko es pati vēlētos pateikt grāmatā. Savā telefonā uzrakstīju dažas idejas un pēc tam arī izvērtēju. Alvis ir iedvesmojošs ne tikai izrādēs, bet arī šeit, jo tieši viņš iedeva enerģijas lādiņu, kas lika nebaidīties, bet ļauties un rakstīt. To, ko gribas uzrakstīt.
Turklāt tas, ko mēs esam gribējuši uzrakstīt, to var tagad redzēt grāmatā un tas ir tik atšķirīgi. Gan no aspekta, kā aktieri rakstījuši par Jauno Rīgas teātrī, gan arī apjoma ziņā. Par to, vai es rakstīšu vēl, nezinu, varbūt, ja kāds kādu ierosmi dos, bet tā domāju, ka ne tik drīz, jo rakstīšana nav mans žanrs. Domāju, ka varbūt Vilis Daudziņš turpinās rakstīt, bet es līdz nākamajam aicinājumam turpināšu dot intervijas un rakstīt dienasgrāmatu, lai kāds cits turpina rakstīt.
Aktrise, kas Jaunajā Rīgas teātri strādā visilgāk, Elita Kļaviņa vēsta, ka teātris ir gaistoša māksla:
Tas bija atskats pagātnē un pagātne ir visai bagāta. Man nelikās iespējams aptvert visu, lai gan es nezinu, kāpēc tas tā, vai tas bija slinkums vai kas cits. Es domāju stratēģiski, kuru posmu vēlētos detalizēti rakstīt. Tāpēc izvēlējos to posmu, kas bija līdz oficiālās trupas veidošanās. Pirmā sastrādāšanās ar Alvi Hermani. Tā kā viņš vēlāk arī kļuva par māksliniecisko vadītāju, tad tas ceļš, tie paņēmieni, kā viņš pirmajās izrādēs visu darīja, tas noteica Jaunā Rīgas teātra nākotni.
Izaicinājums bija saprast, ko no visiem garajiem gadiem vilkt ārā. Jaunībā es rakstīju dienasgrāmatas, bet tagad es rakstu mazāk. Tas gan ir nežēlīgi un sevi ir jādisciplinē, jo manā dienasgrāmatā nebija faktu, ko es būtu vēlējusies uzrakstīt šajā grāmatā.
Ir iespaids, ka Jaunais Rīgas teātris ilgstoši cilvēkus ir interesējis. Šī grāmata ir veltījums skatītājiem, kas nāca uz izrādēm vairāku gadu garumā, kas juta mums līdzi, pārdzīvoja par neveiksmēm, un daļa no tiem ir uzticīga vēl šodien. Šī grāmata piefiksē laiku, kas mums ir bijis. Šī grāmata pieskaras laikam. Tā ir unikāla. Grāmatā ir stāsti par mūsu iekšējo virtuvi, izrāžu tapšana, bet arī daudz liecības par laiku, kad tas viss ir tapis. Pasaule šodien ir ļoti mainījusies, ja salīdzina pēdējos 5 gadus. Lasīt grāmatu būs tas pats, kas ielūkoties vēsturē.
Teātris ir ļoti gaistoša māksla. Mēs, aktieri, nospēlējam labākās izrādes, bet pēc kāda laika to vairs nav. Grāmata ir pieskāriens vēsturei un izrādēm.
Aktieris Andris Keišs stāsta, ka šī bija pirmā grāmatas rakstīšanas pieredze:
Man bija interesanti rakstīt. Pats lielākais izaicinājums bija tas, ka stāstot, runājot, tu jau palīdzi ar žestiem un enerģiju. Piemēram, arī dzīvē jokoju ar nopietniem vārdiem un tas ir smieklīgi, bet, kad tu joku uzraksti nopietniem vārdiem, tad tas vairs nav joks. Tāpēc bija jāmeklē īpaši blakus vārdi vai jancīgas galotnes, lai saprastu, ka tas ir joks. Tas bija galvenais izaicinājums.
Es arī iztēlojos nīgru kungu, kas lasa, un vēlējos, lai viņš saprot, ko es uzrakstīju un ko es vēlējos pateikt. Jaunais Rīgas teātris, kad mēs vēl bijām Lāčplēša ielā, ļoti daudz ko uzsāka. Mēs sākām ceļot pa pasauli, mēs iznesām Latvijas teātra vārdu ārpus Latvijas, mēs iesākām daudz jauna. Grāmata ir tapusi, lai piefiksētu, kas bijis.
Man tā bija pirmā grāmata, kuru es rakstīju, bet man ļoti patika. Tāpēc ceru, ka šis ir komats, nevis punkts. Es rakstīšanu nepraktizēju. Man arī nepatīk apcerīgums, lai gan kopš 14 gadiem es rakstu dienasgrāmatu, bet diemžēl man ir jāsaka, ka es rakstu faktus, kur biju un ko darīju. Nerakstu, ka biju saviļņots par šo skaisto dienu.
Aktieris Kaspars Znotiņš neslēpj savu gandarījumu par paveikto:
Varbūt šī grāmata ir sākums. Viens no grāmatas autoriem izcēla izrādes varoņa tekstu: “Atcerieties, mēs vienmēr tikai sākam!” Skaidrs, ka par Jauno Rīgas teātri vēl rakstīs. Šis ir mūsu pamudinājums, mūsu zemais starts. Grāmatā, protams, daudz ir komplimentāra attiecībā uz mums. Mums jautāja, vai nevajadzēja skaudrāku līniju ieviest, domāju, ka ar laiku radīsies šīs līnijas attiecībā uz mūsu teātri. Šis ir tikai sākums.
Mēs turpinām. Rodas jaunas idejas. Skatītāji sitas par mūsu teātra biļetēm. Tikko bija lielais mēģinājums uz jaunās skatuves, top jauna izrāde. Kolēģis Gundars Āboliņš teica, ka mēs darījām to, ko nekad nebijām darījuši, bet praktiski tā realitāte ir vēl skarbāka. Alvis Hermanis pareizi saka: “Darīt to, ko mēs neprotam darīt!” Dzīvē ir tā, ka varbūt nav jādara tas, ko mēs neprotam, bet radošajā zonā, mākslā, tā nevarētu teikt. Ir jāiet uz risku.
Grāmatas rakstīt mēs neprotam. Pāris grāmatas Gundars Āboliņš kā tulks ir darbojies, protams, Vilim Daudziņam ir pieredze šeit, bet pārējie bijām iesācēji grāmatu rakstīšanā. Man bija viegli rakstīt, jo es biju līdz šim piefiksējis divos, trīs teikumos, ko darīju ikdienā, neliekot klāt emocionālo pusi. Mūsdienās, interneta laikmetā, kad izlaužas informācijas gūzmai cauri tikai emocionāli lādēti teksti, ir svarīgi turēties pie faktiem, notikumiem, norisēm, lai saglabātu skaidro saprātu.
Esmu trenējies pierakstīt ikdienas notikumus dienasgrāmatā. Sēžot 15 minūtes pirms izrādes, gaidot, kad nāk skatītāji zālē, es ar zīmuli pierakstu, kas tajā dienā ir noticis ar mani. Maksimums divos teikumus. Grāmatā es varēju rakstīt izvērstāk. Biju datējis savas dzīves notikumus 10 gadu laikā. Attiecīgi man bija viegli pierakstīt grāmatā hronikas atšifrējumu.
Es rakstīju, ko man nozīmē mana aktiera ikdiena, kas aiz tā visa stāv, kas ir bijis agrāk, kas stāv aiz ēkas. Ēka ir kopsaucējs šajā grāmatā. Šis ir veltījums vecajai ēkai, vecajam Jaunajam Rīgas teātrim.
