Vai atceraties pēdējo reizi, kad satikāt kādu, kas jums šķita pievilcīgs? Iespējams, stostījāties, svīda plaukstas, pateicāt kaut ko neticami asprātīgu vai pat paklupāt? Labi, es sabiezinu krāsas un zīmēju klišejisku uzvedību. Un tomēr jūsu sirds pukstēja krūtīs straujāk.
Nav pārsteigums, ka gadsimtiem ilgi cilvēki domāja, ka mīlestība (un šajā ziņā lielākā daļa citu emociju) rodas no sirds. Tomēr šodien mēs zinām, ka mīlestība ir saistīta ar smadzenēm. Konkrēti, to smadzeņu daļu, ko sauc par amigdalu, kas, savukārt, liek visam pārējam ķermenim “jukt prātā”.
Neviens īsti nezina, no kurienes nāk sirds simbols, taču ir teorijas. Viena no tām ir, ka sirds formu veido tagad izmiruša auga, ko sauca par silfiju, lapu forma, kas romiešu laikos tika uzskatīta par mīlas dziras galveno sastāvdaļu.
Vēl viena teorija ir, ka svētais Valentīns izmantoja sirdij līdzīgu simbolu, organizējot slepenas laulības.
Šodien mēs redzam šo pazīstamo simbolu visur — īsziņās, uz kūkām, apģērbā, rotās - tiek veidotas sirds formas. Bet mēs arī zinām, ka īstā sirds tai nav līdzīga. Kā anatomiskais orgāns kļuva par simbolu, ko mēs visi šodien pazīstam?
Jau senie grieķi liriskajā dzejā identificēja sirdi ar mīlestību. Viens no agrīniem zināmajiem grieķu piemēriem, dzejniece Safo mocījās ar savu “trako sirdi”, kas trīc no mīlestības. Viņa dzīvoja 7. gadsimtā pirms mūsu ēras Lesbas salā. Viņa rakstīja kaislīgus dzejoļus, kas tagad zināmi tikai fragmentāri, piemēram, “Mīlestība satricināja manu sirdi, Kā vējš kalnā, kas satrauca ozolus.”
Grieķu filozofi vairāk vai mazāk vienojās, ka sirds ir saistīta ar mūsu spēcīgākajām emocijām, tostarp mīlestību. Platons iestājās par krūškurvja dominējošo lomu mīlestībā, kā arī baiļu, dusmu, sāpju emocijās. Aristotelis vēl vairāk paplašināja sirds lomu, piešķirot tai pārākumu visos cilvēka emocionālajos procesos.
Senajiem romiešiem saistība starp sirdi un mīlestību bija ierasta lieta. Mīlestības dieviete Venēra tika vainota par sirds aizdedzināšanu ar sava dēla Kupidona palīdzību, kura bultas, kas tēmētas uz cilvēka sirdi, vienmēr bija precīzas.
Senās Romas pilsētā Kirēnē — netālu no tagadējās Šahatas pilsētas, Lībijā — arheoloģiskos izrakumos tika atrasta monēta. Tas ir senākais zināmais sirds formas attēls, kas datēts ar 510.- 490. gadu pirms mūsu ēras. Kāpēc gan kāds to būtu uzlicis uz monētas? Tā kā šī sirds visticamāk bija jau pieminētā auga silfija lapa, arī šim simbolam ir cieša saistība ar mīlestību. Tas bija pazīstams ar savām kontracepcijas īpašībām, un senie romieši kļuva bagāti, to eksportējot. Tāpēc ļoti iespējams, to godinot, viņi uzzīmēja tās attēlu uz monētas.
Senie romieši uzskatīja, ka cilvēkā ir vēnas, kas stiepjas no kreisās rokas ceturtā pirksta tieši uz sirdi. Viņi to sauca par vena amoris . Lai gan šī ideja bija balstīta uz nepareizām zināšanām par cilvēka anatomiju, tā saglabājās. Viduslaiku periodā Solsberijā, Anglijā, baznīcas ceremonijas laikā līgavainim lika uzlikt gredzenu uz līgavas ceturtā pirksta šīs vēnas dēļ. Tāpēc laulības gredzenu arī šodien nēsā šajā pirkstā.
12.un 13. gadsimtā sirds un mīlestība atrada mājvietu Eiropas feodālajos galmos. Francijā svinēja mīlestības veidu, ko sāka dēvēt par “fin amor”. “Fin amor” nav iespējams iztulkot. Šodien mēs to saucam par galma mīlestību, taču tās sākotnējā nozīme bija tuvāka “ārkārtējai mīlestībai”, “izsmalcinātai mīlestībai” vai “pilnīgai mīlestībai”. “Fin amor” prasīja, lai trubadūri savu sirdi ieķīlātu tikai vienai sievietei, apsolot, ka viņš būs viņai uzticīgs mūžīgi.
Liras vai arfas pavadījumā trubadūrs dziedāja no sirds savas dāmas un galminieku klātbūtnē, un šo mīlestības apliecinājumu bieži attēloja mums zināmās sirds formā.
1344.gadā parādījās pirmais zināmais neapšaubāmās sirds ikonas attēls ar divām daivām un punktu. Tā debitēja rokrakstā ar nosaukumu “Aleksandra romance”, ko Pikardijas franču dialektā sarakstījis Lamberts le Tors (un pēc viņa to pabeidza Aleksandrs de Bernē). Sirds attēlu saturošā aina parādās lapas apakšējā malā, ko rotā lapotnes, putni un citi franču un flāmu galmu tam laikam raksturīgi motīvi.
Kreisajā pusē (augšpusē) sieviete paceļ sirdi, ko viņa, iespējams, ir saņēmusi no vīrieša, kas atrodas pretī. Viņa pieņem dāvanu, kamēr viņš pieskaras savām krūtīm, lai norādītu vietu, no kuras tā nākusi. Kopš šā brīža, īpaši Francijā, notika sirds attēlu eksplozija.
15.gadsimtā sirds ikona izplatījās visā Eiropā dažādos negaidītos veidos. Tā bija redzama uz manuskriptu lapām un uz greznuma priekšmetiem, piemēram, saktām un kuloniem.
Sirds parādījās arī ģerboņos, spēļu kārtīs, ķemmēs, uz koka lādēm, zobenu rokturos, apbedījumu vietās, kokgriezumos, gravējumos un iespiedēju zīmēs.
Sirds ikona tika pielāgota daudziem praktiskiem un dīvainiem lietojumiem, un lielākā daļa (bet ne visi) bija saistīti ar mīlestību.
Lai gan daži cilvēki uzskata, ka Valentīna diena ir mūsdienu apsveikuma kartīšu industrijas radīta, tās vēsture ir daudz senāka — patiešām tik sena, ka tās izcelsme nav īsti zināma.
Svēto Valentīnu katoļu kalendāram pievienoja pāvests Gelāsijs 496. gadā, lai to pieminētu 14. februārī.
Lai gan ir bijušas dažādas teorijas par to, kāpēc svētais Valentīns tiek saistīts ar mīlestību, tā, visticamāk, attīstījās vēlajos viduslaikos anglo-franču galma mīlestības kontekstā.
Līdz 17. gadsimta vidum Valentīna dienas svinības Anglijā bija ierastas tiem, kas varēja atļauties šos rituālus. Turīgi vīrieši izlozēja dāmas vārdu un viņiem bija pienākums dāmai uzdāvināt dāvanu.
18.gadsimta beigās Anglijā parādījās pirmie komerciālie Valentīna apsveikumi. Tie tika iespiesti, iegravēti vai izgatavoti no kokgriezumiem un krāsoti ar rokām. Tie apvienoja tradicionālos mīlestības simbolus - ziedus, sirdis, kupidonus, putnus - ar “rozes ir sarkanas” pantiņu.
1977.gadā sirds ikona piedzīvoja pārvērtību, kad tā kļuva par darbības vārdu. Logotips “I ❤ NY” tika izveidots, lai uzlabotu morāli krīzē nonākušo pilsētu. Uz ielām krājās atkritumi, pieauga noziedzības līmenis, un pilsētas kase bija tuvu bankrota, un tad pēc pilsētas mērijas pasūtījuma grafiskais dizainers Miltons Glāzers izveidoja slaveno logotipu, lai reanimētu pilsētu.
Divdesmit divus gadus vēlāk parādījās jauna grafiskā forma, kas ieveda sirdi pilnīgi jaunā jomā. 1999. gadā Japānas pakalpojumu sniedzējs NTT DoCoMo izlaida pirmās emocijzīmes, kas paredzētas mobilajiem sakariem.
Sākotnējā 176 emocijzīmju komplektā bija pieci simboli, kas attiecas uz sirdi. Šodien ir jau vairāk nekā 30 dažādas emocijzīmes, kurās ir ietverta sirds. Lai gan sirds var būt tikai metafora, tā mums labi kalpo, ja mīlestību nav iespējams definēt.
Gadu gaitā vīrieši un sievietes ir mēģinājuši ietērpt vārdos piedzīvotās mīlestības nokrāsas — mīlestību, pieķeršanos, aizraušanos, simpātijas, romantiku vai “patiesu mīlestību”. Bet, kad vārdi mūs pieviļ, mēs atgriežamies pie zīmēm. Mēs pievienojam ❤ saviem e-pastiem, īsziņām un piezīmēm. Sūtam ar ❤ rotātus Valentīnus mums mīļajiem.
Sirds kā mīlestības simbola nepārtrauktā popularitāte pasaulē sniedz mums nelielu cerības devu, kas atgādina mūžīgo pieņēmumu, ka mīlestība var mūs glābt.
