Jau gandrīz divus gadus Ukraina aizstāv savu dzimteni un aizvien cīnās. Taču katru dienu notiek 21. gadsimtā neiedomājamais.
Katru dienu mirst nevainīgi cilvēki, katru dienu tiek atņemtas mājas, dzīve, dzīvības, jo karš turpinās. Arī dokumentālā filma “Putina nolaupītie Ukrainas bērni”, kas savu īpašo seansu piedzīvoja 31. janvārī “Splendid Palace” kopā ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kutsevolu un filmas režisoru Robinu Bārnvelu uzsver, ka realitāte ir nežēlīga un notiek prātam neaptveramais.
Dokumentālā filma “Putina nolaupītie Ukrainas bērni” ir sāpīgs stāsts, kas ataino realitāti Ukrainā. Tā ir emocionāla un skarba realitāte par tūkstošiem Krievijas valsts nolaupīto ukraiņu bērnu un viņu ģimeņu izmisīgajiem mēģinājumiem viņus atgūt. Šī filma ir apliecinājums katra vecāka ļaunākajām bailēm, jo bērna aizvešana uz Krieviju, mainot identitāti pasē, ir katra vecāka murgs. Tagad vecāki riskē ar visu, lai viņus atgūtu.
Pirms īpašā seansa Ukrainas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Anatolijs Kutsevols uzsvēra, ka šī filma nav mākslas filma, bet gan īsta dzīve:
Dokumentālā filma precīzi atspoguļo situāciju, kādā mēs šobrīd atrodamies. Mums būtu jārunā ne tikai par Krievijas karaspēka atbildību, bet arī par Krievijas režīma, vadības atbildību par to, ka brutāli bērni tiek aizvesti prom no mājām.
Diemžēl skarbā realitāte ir tāda, ka Krievijas gūstā ir apmēram 90 000 Ukrainas bērnu. Tie ir bērni, kurus krievi ir nolaupījuši un aizveduši.
No tiem, kas atgriezās, mēs esam vienbalsīgi dzirdējuši, ka viņi tika izvesti pret savu gribu. Tātad - nolaupīti. Viņi nevēlējās pamest savu zemi. Lielākās bailes bērniem ir bijušas par to, ka vairs nebūs neviens, kas viņus sagaidīs Ukrainā un mājās.
Bērniem tiek atņemta identitāte, vairākām paaudzēm tiek atņemta nākotne, iespēja normāli dzīvot. Bērni tiek atņemti vecākiem. Tas ir kaut kas necilvēcisks un grūti iedomājams 21. gadsimtā.
Mums ir jārunā, kas šobrīd notiek Ukrainā. Redzot, kas notiek, mēs nedrīkstam novērsties un aizvērt acis. Karš Ukrainā ir kaut kas līdz šim neredzēts. Tas, kas mani pārsteidz šodien, ir tas, ka laikā, kad mums ir tehnoloģiju attīstība, ir iespēja nolaupīt bērnus un ar varu pārvietot tos uz citu valsti. Mēs strādājam, lai risinātu šīs problēmas, bet tas viss ir sarežģīti. Mums ir jāvairo sabiedrības izpratne, kādā realitātē mēs dzīvojam.
Aicinu noskatīties filmu un apzināties, ka tā nav mākslas filma. Tā nav filma, ko kāds ir mākslinieciski atainojis. Tie ir īsti fakti, tas ir apkārt notiekošais. Tā ir īstenība. Tā ir realitāte.
Filmā bērni dalās ar piedzīvoto, kas psiholoģiski ir smagi, tāpēc paldies tiem, kas piedalījās filmā un īpašs paldies tiem, kas šo filmu veidoja - režisoram, komandai.
Dokumentālās filmas režisors Robins Bārnvels (Robin Barnwell) iepazīstināja klātesošos ar filmas stāstu un to, kā tā tika uzņemta:
Man ir liels prieks un gods piedalīties šā kino seansa atklāšanā. Īpašs prieks, ka šis kino seanss notiek Latvijā, kur labi pazīst šo kara situāciju, jo iepriekšējo gadsimtu laikā Latvija ir piedzīvojusi karu. Baltijas valstis atbalsta Ukrainu un stingri iestājas pret Putinu un viņa režīmu, pret karu, pret nepamatoto iebrukumu Ukrainā, kas diemžēl turpinās. Atbalsts ir jūtams.
Vairāk nekā 30 gadus esmu nodarbojies ar to, ka esmu atspoguļojis dažādus militāros konfliktus un cilvēku pārkāpumus dažādos reģionos. Esmu to darījis - gan kā diplomāts, gan kā žurnālists, gan kā filmu veidotājs. Es skaidri apzinos, ka mans darbs nav mainījis un visdrīzāk arī nespēs mainīt pasauli, bet es ceru, ka ar savu darbu varu izgaismot šos šausmīgos pāridarījumus. Palīdzot tos fiksēt vēsturē, vēlos, lai tie paliek ne tikai vēstures grāmatās, bet arī cilvēku atmiņās un redzeslokā.
Pagājušajā gadā es uzņēmu dokumentālo filmu par Ukrainas pilsētu Mariupoli un šausmīgajām slepkavībām. To nežēlīgo slaktiņu, ko Krievijas karaspēks bija noorganizējis šajā pilsētā, nogalinot vairākus tūkstošus iedzīvotāju. Par šo filmu es saņēmu starptautiskas balvas un jāatzīmē, ka Mariupoles slaktiņš pēc 2. Pasaules kara ir viens no lielākajiem civiliedzīvotāju slaktiņiem, kādu Eiropa ir piedzīvojusi.
Savā karjerā pirmo reizi esmu saskāries ar šāda veida notikumiem, kas ir radījuši tik dziļu traumu. Ļoti aizkustinoši ir vērot to, kā Ukrainas cilvēki pamazām sāk atvērties un uzticēties mums, sāk stāstīt par piedzīvoto. Veidojot šo filmu, Ukrainas tauta lika man iemīlēties viņos, tāpēc vēlējos veidot jaunu filmu.
Šis karš ir atstājis dziļu iespaidu uz Ukrainas bērniem, kas ir izgājuši cauri smagām ciešanām, bombardēšanai, nolaupīšanai, bailēm. Bērni ir saskārušies ar savu vecāku, savu tuvinieku nāvi. Vislielākās bailes, kas ir jebkura vecāka sirdī, ir tas, ka mēs varētu zaudēt savus bērnus. Ikviens bērns baidās par to, ka viņš var pazaudēt savus vecākus. Protams, karš pats par sevi ir traumējošs notikums, bet iedomāsimies, kā jūtas bērni, kad iebrucēji pakāpeniski okupē viņu dzimto zemi. Viņi tiek nošķirti no saviem tuviniekiem un tiek atņemts viss. Pilnīgi viss.
Bērni dzīvo bailēs par to, ka viņi tiks adoptēti. Par to, ka tiks izdzēsts viņu vārds, iepriekšējā dzīve. Tā tiks mainīta un aizstāta ar jaunu. Bērni nekad vairs neieraudzīs savu dzimto zemi un ģimeni.
Šī filma manā profesionālajā karjerā ir bijusi viena no sarežģītākajām, bet jāteic, ka arī tajā pašā laikā interesantākajām filmām. Paldies manam radošajam kolektīvam, paldies atbalstītājiem no Ukrainas un Krievijas, kas netaupīja ne spēkus, ne laiku, lai atspoguļotu to, ko patiesībā Krievija ir pastrādājusi. Mēs fiksējām visus pierādījumus, ko varējām savākt. Tie ir nodoti Starptautiskajai krimināltiesai. Šīs liecības ir nodotas.
Aicinu noskatīties šo dokumentālo filmu un lūdzu neaizmirst ne Ukrainu, ne tās bērnus, jo mums ir jāturpina par to runāt, lai mēs spētu viņiem palīdzēt.