Savā vizītkartē par sevi stila eksperti Guna Leiškalne - Roka un Deniss Ševeļovs atklāj, ka jau vairākus gadus sniedz profesionālus modes un stila padomus vadošajos izdevumos Latvijā.
Vērtējot sabiedrībā pazīstamu personu stilu, viņi veido kopējās stila tendences Latvijā, palīdzot sabiedrībai augt un pilnveidoties stila izpratnē. Abu padomos ieklausās augstākās amatpersonas, prominences, mākslinieki, aktieri un citas personības.
Pirms pieciem gadiem tandēms izdeva savu pirmo grāmatu “STILS. Noteikumi. Prakse. Konteksts”, ko radīja kopīgiem spēkiem, ņemot vērā savu pieredzi. Tagad autori ir apvienojuši spēkus, lai priecētu ar jaunāko veikumu: “STILS II: Mājas viesības. Eating, hosting and society”, taču grāmatas koncepts ir pavisam jau citādāks. 17. janvārī notika grāmatas prezentācija, kuras laikā autori dalījās ar grāmatas ideju, tapšanas ceļu, kā arī ar atklājumiem un izaicinājumiem. Tagad, kad grāmata ir jau izdota, autori neslēpj gandarījumu:
Ideja radās uzreiz, jo jau pirmajā grāmatā mēs mazliet runājam par viesībām. Atklāti sakot, ideja visu laiku bija gaisā, bet ir tāds faktors, kas nevienam nav svešs, tas ir slinkums un neuzņēmība, kas bija īsts klupšanas akmens.
Mums vajadzēja stimulu. Ilze Pīlēna bija tas cilvēks, kas pateica, nē, draugi, sākam strādāt. Un tā arī mēs apsēdāmies un sākām strādāt. Mēs abi arī esam aktīvi plānu rakstītāji. Svarīgas ir detaļas.
Arī mēs šeit rakstījām, kāds ir mērķis, kāds ir galvenais mērķis, pēc tam sekoja galvenie kritēriji. Doma par grāmatas konceptu bija galvā. Turklāt šajā grāmatā esam piesaistījuši 30 cilvēkus, kuri sniedz aizraujošas pieredzes. Mums abiem grāmatas tapšanā palīdzēja cilvēku iesaiste, jo pēc tam sekoja atbildība.
Mēs izsūtījām anketas, ko gatavojām saistībā ar grāmatu, un tiklīdz tās cilvēkiem bijām izsūtījuši sekoja viņu iesaiste. Viss, jo atpakaļceļa vairs nebija. Mēs nevarējām visu ielikt atvilktnē un gaidīt vēl piecus gadus.
Mēs bijām apsolījuši šiem cilvēkiem, ka būs grāmata, tāpēc darbs bija jāpabeidz. Atbildība palīdzēja,” atklāj Guna.
Grāmatas autors savai kolēģei piebilst, ka grāmatas tapšanas laikā varēja atgriezties pie sākuma pozīcijas:
Mums bija momenti, kad mēs nevarējām izšķirties, piemēram, par labu vienam saturam vai otram, tad mums labi palīdzēja pašu izveidotie atlases kritēriji. Lai gan rakstīšanas procesā neatgriezāmies pie plāna. Viss ritēja savu gaitu.
Pats galvenais intereses objekts, ko apskatījām grāmatā, ir Latvijas materiālā kultūra un kā tā attīstās. Mēs gan pirmajā, gan arī otrajā grāmatā to ietveram. Visas lietas, kas ir par un ap kultūru, patiesībā stāsta, kas mēs esam, ar ko mēs atšķiramies, kādi mēs esam.
Interesantākos momentus, ko nevēlējāmies palaist garām, jo mēs esam aculiecinieki, vēlējāmies arī iemūžināt. Un tā ar savu mīlestību, šo dimensiju apvienojām ar praktiskiem padomiem, jo Latvijas lasītājam ļoti patīk praktiski padomi."
Grāmatas autori prezentācijā arī atklāja, kādi ir viņu grāmatu lasītāji: “Mēs neuzskatām savus lasītājus par intelektuāli neattīstītiem, tāpēc mēs nedodam arī pārāk praktiskus padomus, kur aicinām, piemēram, Ziemassvētkos klāt galdu ar zaļu galdautu, izmantojot sarkanus dekorus. Tādas muļķības mēs nerakstām, jo mēs zinām savu auditoriju.
Tā ir gudra un inteliģenta. Tie ir cilvēki, kurus interesē vairāk un dziļāk par vienkāršām lietām, jo citādi, atklāti sakot, viņi paši dzīvē tiek galā. Viņi zina, kā saģērbties, paši zina, kā uzklāt galdu. Mūsu auditorijai interesē vairāk un tas ir tas, ko mēs sniedzam.
Grāmatā runājam arī par vēsturi, kā tiek klāts galds, kā svinības un veidi runā par dažādām sabiedrībām. Sākot no viduslaikiem līdz pat mūsdienām. Visu laiku prātā bija laiks, kas bija starpkara periods Latvijā, bet vēl nebija tradīcijas, kas tajos laikos jau bija citviet Eiropā, mājās svinības bija vienkāršas.
Grāmatā runājam arī par svinību plānošanu un etiķeti, kā arī pasākumu plānošanu. Runājam par pasākumu veidiem un pēc tam par ēdienreizēm. Grāmatā, kas nav mazsvarīgi, ir divas dimensijas, kā būt labai namamātei un labam namatēvam, kā ir būt labam viesim. Grāmatā esam intervējuši arī labākās Latvijas namamātes, lai viņas dalītos savā pieredzē un iedvesmotu.”
Autori savā grāmatā aizdomājās arī par tradīcijām un to vēsturi: “Ne visas tradīcijas nāk no sabiedrības augšas. Tās nāk no dažādiem slāņiem. Piemēram, vakariņas, ko mēs esam pieraduši ieturēt vēlāk, tas nāk no strādnieku šķiras. Tāpat arī grāfiene sāka rīkot pēcpusdienas tējas pauzes, vēlāk jau karaliene Viktorija un tas mijās līdz pat šodienai. Šīs tradīcijas kļūst par īstām, kad tās no viena slāņa nonāk līdz nākamajam. Tas ir interesanti, tāpēc arī šī puse vijās grāmatā.
Kāpēc tas paliek aktuāli Latvijā? Tāpēc, ka mums parādās lielāks vidusslānis. Un tādēļ arī cilvēki var rīkot viesības, vakariņas, jo viņi var to atļauties.
Tieši tādēļ arī abas grāmatas mums bija interesanti rakstīt šodienas Latvijā, kad viss sākās no nulles, attīstoties arī ekonomikai. Latviešiem 20. un 30. gados bija tieksme līdzināties Eiropai. Ja runājām par kopējām tendencēm, tad visas lietas tiek pielāgotas dzīves ritmam, sabiedrībai, kur dzīvo.
Mūsdienu Latvijā viesības svin un cilvēki tiek aicināti. Padomju savienībā svinības bija uz pauzes. Pirms 15, 20 gadiem cilvēki negribēja tik daudz svinības taisīt mājās, bet var secināt, ka pandēmija mājas svinības ir aktualizējusi no jauna. Arvien vairāk cilvēku ir gatavi pie sevis uzņemt viesus.
Šodien arī vairāk ir pieejamas lietas. Tās var nopirkt. Cilvēki vairāk aizdomājas par viesistabas interjeru. Daudzus no grāmatas varoņiem atradām arī “Instagram”, kur viņi, publicējot savu ikdienas dzīvi, rāda sabiedrībai, ka to arī svin. Un arī šī sociālā vide šodien nāk līdzi.”
Ievērojama grāmatas sadaļa tiek veltīta Andrejam Žagaram (1958 - 2019), kurš Latvijas svētku kultūrā ir ierakstīts ar zelta burtiem.
“Andrejs Žagars bija mūsu pirmajā grāmatā. Viņš ir cilvēks, kas mūs ir iedvesmojis un nenoliedzami ietekmējis līdz pat šai dienai. Apstākļu sakritības dēļ viņš diemžēl neatnāca uz pirmās grāmatas atklāšanas pasākumu, bet viņam tur vajadzēja būt.
Pirmajā grāmatā viņš raksta par to, kā ir pareizi ģērbties, ejot uz operu. Esam laimīgi, ka viņš bija grāmatā, jo tagad mums viņa pietrūkst.
Tādēļ arī mēs otrajā grāmatā vēlējāmies iemūžināt gan viesību stilu, gan pašas ballītes, kādas Andrejs Žagars reiz ir sabiedrībā radījis un kas ir jūtamas vēl šodien. Grāmatā viņa tuvākie draugi atminas, kā savulaik viesības rīkoja Andrejs Žagars. Un tā ir neatsverama vērtība.”
