Leģendārā grupa “Tranzīts” nākamgad atzīmes 30 gadus uz skatuves. Laiks, lai atskatītos, kādas pēdas atstātas, bet aiz grupas priekškara slēpjas vairāk nekā spējam apjaust.
Solista meita Patrīcija Rubene stāsta, kā ir - uzaugt ar tēti un redzēt katru sasniegto kalna virsotni savām acīm. Turklāt šodien viņa pati ir tā, kas ved “Tranzītu” uz priekšu, jo ir grupas dejotāja, kas dala vienu skatuvi ar tēti.
Tavs tētis ir leģendārās grupas “Tranzīts” solists Ralfs Rubenis. Kā tas ir? Uzaugt ar viņa daiļradi?
Pati uz mirkli samulsu, jo pašai tik ierasts tas viss šķiet. Tētis, viņa daiļrade un viņa ikdiena ir mijiedarbībā ar manu. Tagad jāmēģina skatīties no cita rakursa, perspektīvas. Ja tā padomā - radošās jomas pārstāvjiem rutīna nav ierasta lieta, tādēļ vēl aizvien baudu šo ikdienas dažādību kopā ar tēti pilnā tās krāšņumā. Tētis ir savas daiļrades, melodiju un tekstu autors, ir nācies redzēt kā produkts - dziesma tiek veidota no A līdz Z. Interesants ir tas radošais process - idejas rašanās, tekstu skricelējumi uz A4 formāta lapas līdz beidzot skaņas meklēšana, likšana kopā, bekvokālā celiņi un darbs studijā.
Viedi jau tētim tie dziesmu teksti ir. Aizķer ļoti. Paklausies un vari pat pazust tajos.
Mazliet humoram, mūsu ģimenē cieņā bija kādu laiku seriāls “Bīstamās mājsaimnieces”, no kura tētis arī ir iedvesmojies un radījis kādu no savām dziesmām. Kura tā varētu būt? Šī nu ir viela pārdomām visiem interesentiem. Atbildot uz jautājumu - kā tas ir? Visnotaļ dinamiski un baudpilni!
Vai padalīsies ar bērnības atmiņām? Tu mēdzi gaidīt tēti pārnākam no koncertiem?
Ja runājam par ikdienišķo dzīvi, tad Ralfs kā tētis vienmēr ir bijis ļoti atbildīgs, gādīgs un mīlošs. Zelta būrīšos mūs gan neturēja. Ļoti racionāls un arī strikts, jo, piemēram, vasarās man neļāva dauzīties ar ciema bērniem, kamēr neesmu izlasījusi obligāto literatūru vai iemācījusies uzdotos mājasdarbus klavierspēlē.
Par to esmu vairāk nekā pateicīga vēl tagad. Visspilgtāk atceros ziemas mēnešus, kad viņš mums ar brāli Niku un kaimiņu bērniem palīdzēja uzcelt sniega cietokšņus, lai varam spēlēties ar pilnu jaudu, pikoties tā no sirds. Tāpat arī kalna trases tādas, ka sajūties gluži kā braucot pa bobsleja trasi. Protams, viņš ar mammu pēc tam arī šajā visā piedalījās. Tētis ir arī kvēls motokrosa fans vēl aizvien, agrāk pats piedalījās sacensībās, tādēļ diezgan bieži braucām līdzi uz šā ekstrēmā sporta veida pasākumiem.
Vēl jāsaka viņam liels paldies par to, ka, kamēr māsīcas ciemojās pie mums, viņš pacieta to, ka man visu dienu varēja skanēt viens albums uz riņķi (jo īpaši 2004.gada Dona un Lily albums “Viens otram”) matu lakas, ķemmes rokās un pilnā balsī pa visu māju. Laikam jau kaut kas ir tajā ģenētikā.
Pats ir iekūlies šajā ķezā, jo vienmēr ir dāvinājis man labāko no tehnoloģijām. Tagad, piemēram, man ir magnetofons ar labiem basiem. Runājot par profesionālo vidi, bērnībā es vairāk paņēmu sev tēta ikdienas ritmu. Tā teikt iepazinu Latviju, kad bija afišu laiki un viņš brauca pa Latvijas nostūriem, kur ir izziņoti koncerti, reklamējot tos.
Biju nakts putns kopā ar viņu, kad viņš radoši strādāja savā studijā, tādēļ sagaidīt viņu pārnākam no koncertiem bija ierasta lieta. Lieki piebilst, ka tad, kad es biju pavisam maziņa, viņa studijas pamati tika būvēti guļamistabā, tātad principā es ar mammu dzīvojām ierakstu studijā. Vēl ierastāk gan bija tas, ka es diezgan agrā vecumā, kad viņam ar grupu bija pirmais uzrāviens, tā teikt “zelta laiku aizsākums”, izbaudīju visu, ko tas sevī ietver.
Jau tad biju azartiska un enerģijas pilna tādēļ, cik vien tas bija iespējams, es braucu līdzi viņu atbalstīt un piedzīvot viņa profesionālās uzvaras.
Mežaparka pilnā estrāde ar citiem latviešu mūzikas grandiem vienuviet, “Muzikālā banka”, “Mūzikas ierakstu gada balvas ceremonija”, “Zvaigžņu lietus” un citi nozīmīgi notikumi Latvijas mūzikā, šovi, televīzijas pārraides, intervijas, aizskatuves virtuve, video klipu filmēšanas procesi.
Kāds tētis ir mājās un kāds uzstājoties?
Viņš deg par to, ko dara, tādēļ gan uz skatuves, gan mājās viņš ir tikai cilvēks. Cilvēks ar savu kodolu - viedumā, patiesumā, vienkāršībā, sirsnībā, tā teikt “bez izlēcieniem”. Ne tad un ne tagad. Viņam vienkārši tas sanāk dabiski. Viņš ir izvēlējies sniegt sabiedrībai dāvanu. Šobrīd tie ir 8 albumi ar savu radīto mūziku, kas jau gandrīz vai 30 gadus, ir tuva tautai. Redzu arī to, ka sabiedrība to jūt un tas ir viens no vadmotīviem, kādēļ viņu vienmēr tik ļoti mīl, gaida un ciena.
Kura ir tava mīļākā dziesma no “Tranzīta” repertuāra?
Agrāk mīļa bija dziesma “Cik ilgi”. Tāda sirdi smeldzoša un ilgu pilna. Pusaudžu laika melanholismā tieši laikā. Šobrīd teikšu tā - “Tikai cilvēks” un “Pievilkšanās spēks”. Tētim vienmēr ir padevies rakstīt dziesmu tekstus tā, ka jūti saturu līdz kaulam. Šobrīd pamanu, ka jauniešiem aktuāli ir būt trendā, un latviešu mūzikā īsti neizglītosies, to neklausīsies, tomēr es aicinātu ikvienu pamēģināt.
Vai zini visām dziesmām vārdus? Vai dziedi līdzi?
Gluži kā matemātikas skolotājs pirms kontroldarbiem skandina, ka Pitagora teorēma ir jāzina no galvas trijos naktī pamostoties, tad tā es zinu grupas “Tranzīts” dziesmu vārdus. Ja būtu tāds konkurss, kur ar šo prasmi varētu uzvarēt, es pavisam noteikti dotos mājās ar galveno balvu. Lūdzu, sarīkojiet kāds tādu konkursu!
Vai tētis kādu dziesmu ir veltījis tev, varbūt tavam brālim? Zinu, ka tavai mammai ir bijušas tik īpašas dāvanas.
Uz šo jautājumu gan es vēlētos pati dzirdēt atbildi, jo man pašai būtu interesanti uzzināt, vai kādu no dziesmām viņš ir veltījis man vai manam brālim. Mammai zinu, ka ir vairākas. Tuviem draugiem arī. Esmu novērojusi, ka šāda veida informāciju tētis izpauž īpašos brīžos, kad vēlas dalīties ar ko tik privātu, tādēļ cenšos ķert īstos mirkļus. Jebkurā gadījumā, konkrētus faktus neizpaudīšu, jo tētim ir svarīgi, lai klausītājs katrai dziesmai saklausa un atrod savu interpretāciju.
Ko nozīmē būt Ralfa Rubeņa meitai? Kādas ir jūsu attiecības?
Tā pavisam noteikti neapzināti ir sava veida atbildība. Viņš ir kā piemērs tam, ka viss, ko tu vēlies, ir iespējams.
No nekā tu vari izveidot savu pasauli, savu ikdienu, savu komūnu. Tev ir jāieguldās, nezinot gala rezultātu, cerībā plūkt darba augļus.
Tas ir tas, ko sevī iekļauj radošas nozares mijiedarbībā ar uzņēmējdarbību. Tev ir vairāk jāriskē, jo bieži vien, ja esi labs savas jomas lietpratējs un zini, ka agri vai vēlu, tev sanāks, tas risks atmaksājas. Es redzu, ka atmaksājas ar uzviju. Kā jau to var pamanīt, mums ir ļoti labas attiecības - gan kā tēvam ar meitu, gan profesionālajā darbībā, sadarbojoties kopā.
Mūsu dialogus ne katrs sapratīs, jo tie ir tik specifiski ar lielu humora, asuma piegaršu un tas mūsu komunikācijā ļoti labi strādā. Tāds kā ķirsītis uz “i”. Tāda pievienotā vērtība, kas ir tendēta uz izaugsmi un attīstību.
Kas ir tava spilgtākā atmiņa no bērnības, saistībā ar tēta mūzikas tapšanas aizkulisēm?
Ilgās naktis “jāņojot” ar viņu kopā studijā. Es zīmēju, viņš radīja savu daiļradi. Ne reizi vien tētis nostādīja savu ģimeni žūrijas pozīcijā, kur, atskaņojot savu jaunāko demo versiju, lika mums izteikt savu viedokli, redzējumu. Reizēm pat naktī modināja mūs augšā un mēs arī cēlāmies. Ne vienmēr bijām tā labākā žūrija dēļ saldā miega traucēšanas, bet tomēr bijām un vērtējām.
Cik daudz tev pašai nozīmē grupa “Tranzīts”? Ticu, ka katru kalna virsotni pazīsti diezgan labi!
Šis projekts ir mana ģimene. Projekts ir gandrīz vai mans vienaudzis, kam 2025.gadā apritēs 30 gadu jubileja. Tas man nozīmē vairāk, nekā jebkurš spēj iedomāties.
Reizēm zināmu vecāku atvases piedzīvo arī ne tos vieglākos laikus, jo diemžēl sabiedrībā valda dažādi stereotipi. Vai ir bijis, ka esi cietusi tā dēļ, kas ir tavs tētis?
Nenoliegšu, ka tā ir bijis. Detaļās gan īsti neizplūdīšu, bet ir nācies, ka cilvēki ar mani vēlas draudzēties un uzturēt kontaktus tikai šā iemesla dēļ, jo īpaši grupas pirmajos zelta gados. Ir nācies vairākkārt piedzīvot arī mobingu.
Ir reizes, kad ir nācies sastrādāties ar cilvēkiem, kuri ir veidojuši pieņēmumus, neiedziļinoties, neuzdodot jautājumus un es esmu izjutusi sava veida spiedienu, ka tā jau ir tikai Ralfa Rubeņa meita, viss viņai ielikts azotē, lai gan tā nav, jo man patīk pašai veidot savu pieredzi, savu ceļu.
Šobrīd vienkārši fantastiski ir salicies tas, ka mēs ļoti labi ar tēti sadarbojamies un es vienmēr viņu slavēšu, popularizēšu, par viņu runāšu skaļi, jo tas ir mans tētis un es ar viņu ļoti lepojos. Šis viss ir vērojams vēl aizvien.
Un, ja šāda veida momenti agrāk mani skumdināja, tad tagad, kad es to pamanu, tas man pasaka daudz vairāk par cilvēku, viņa apziņas līmeni, ar kuru ir izveidojies šāda veida dialogs, šāda veida situācijas.
Cik tevi pazīstu, tu esi dejojusi. Kā saka: ābols no ābeles tālu nekrīt, jo arī tu esi izvēlējusies mākslas ceļu gluži kā tētis. Kā saprati, ka laiks dejot grupā “Tranzīts” un veidot horeogrāfijas?
Kad 14 gadu vecumā pievienojos BK “Gulbenes Buki” karsējmeiteņu sastāvam, tad ar to viss sākās, jo man viss tā patika un aizsākās azarts. Paralēli, runājot par deju, bija tautas dejas, mūsdienu nodarbības pie Valērijas Stībeles (ex Olekšas).
Tētis sākotnēji ar skepsi uz šo visu skatījās. Tā teikt, lai jau meitiņa izdauzās, bet, kad es uzsāku studijas šajā jomā, bija skaidrs, ka tas ir nopietni.
Acis deg, “velk” uz šo nozari. Tad nu koncerts pēc koncerta un tētis nāca ar piedāvājumu sadarboties albuma “Tauriņa efekts” prezentācijas tūrē, kur mēs arī sākām sadarboties. No tā mirkļa ir aizvadīti 8 gadi un vēl diženāki priekšā.
Vai tētis ir prasīgs pret tevi? Vai tev uzticas? Tomēr kādu laiku jau dalāt vienu skatuvi.
Teiksim tā: vienmēr ir bijis prasīgs ar uzticības procentu avansā, ka sanāks manas prātīgās un neprātīgās idejas vai tieši otrādi - bieži vien sanāk labāk, nekā plānots. Bez patiesas komunikācijas un uzticības nav sadarbības. Vismaz veiksmīgas noteikti. Reizēm humoram viens otru koncertu ietvaros dēvējam par dīvu, karali vai zvaigznīti - tas mums tāds iekšējais joks. Viss ir ļoti draudzīgi.
Vai atminies pirmo koncertu, kad tu dejoji un tētis dziedāja? Kādas bija sajūtas?
Koncertu kontekstā? Diemžēl neatceros. Šis noteikti būs jājautā tētim. Iespējams, ka kaut kur maziņa mammas pavadībā ar pamperiem skatuves malā lakstīju. Aizvadītajā gadā starp Ziemassvētiem un Jauno gadu 4 dienu laikā bija 4 uzstāšanās ar grupu. Vienas dienas laikā pat divas, ka es šajā posmā akcentēju to: “Nejautājiet man, ko es darīju aizvakar, jo es jau vairs neatminos.” Tāds maratons, tāds draivs, tāda bauda piedzīvot šo visu. Tāda ir ikdiena ar grupu “Tranzīts”.
Vai satraukums pirms koncertiem ir?
Vienmēr. Būtu jāsatraucas, ja nebūtu. Pat tētim ir un tas ir labi. Tas nozīmē, ka mums rūp. Rūp mūsu sniegums, atdeve apmeklētājiem, kuri ir veltījuši savu laiku, finanses, lai tvertu, piedzīvotu šo pieredzi kopā ar mums.
Tu esi viena no dejotājām, kas papildina “Tranzīts” repertuāru, taču pirms daudziem gadiem dejotāji bija tikai vīrieši. Kā ir tagad. Vai esat draudzīgi? Apzinos, ka laikam ir jāiet līdzi un tu, manuprāt, esi grupas “Tranzīts” 21. gadsimta versija, bet trīs vīrieši, kas enerģiski dejo, atklāti sakot, jau tad deva unikālo rokrakstu starp pašmāju grupām. Tā bija un vēl aizvien ir viena no “Tranzīta” iezīmēm!
Atklāšu sen piemirstu faktu, kuru vien retais atminās. Pašos grupas pirmsākumos, 90. gadu vidū, grupas sastāvu tieši papildināja sievietes - dejotājas. Tikai neilgi pēc tam diezgan organiski šīs pozīcijas ieņēma puiši, no kuriem Edijs Aleksejevs un Gunārs Ambergs vēl aizvien priecē ar savu dejotprasmi grupas lojālos cienītājus.
Manuprāt, laiku pa laikam, ir svarīgi uztaisīt tā teikt zīmola, šajā gadījumā grupas “Tranzīts” revīziju, saprast, kas ir izdarīts, kas mēs šobrīd esam, kur mēs vēlamies doties, ko pasniegt mūsu auditorijai. Un tieši pirms tiem 8 gadiem albuma prezentācijā grupas tūrē atgriezās dejotājas, tas šķita diezgan pareizs solis. Šobrīd grupā esam 5 dalībnieki. Tētis, minētie dejotāji un kopā ar mani dejotājas - Marija Davidova un Madara Barkāne.
Tu esi bijusi abās pusēs, kā atbalsta plecs tētim un tagad uz skatuves. Kā ir, vai “Tranzīta” dziesmām dzied līdzi, kā pirms 20 gadiem? Vai koncerti ir izpārdoti?
Runājot par koncertiem un dziedošo kori skatītāju rindās, mans novērojums ir diezgan pozitīvs. Redzu gan atbalstītājus, kas ir ar mums kopā gadiem, gadu desmitiem un tos, kas ir jaunpienācēji vai nejauši iemaldījušies šajā koncertā. Visi kā viens zina vismaz vienai dziesmai vārdus. Tā ir albuma “Nevaru būt balts” tituldziesma. Tas priecē.
Šobrīd, gadu garumā, ir izveidojušās sadarbības ar pasākumu organizētājiem, ar kuriem regulāri sadarbojamies koncertu kontekstā.
Mamma Iveta laiku pa laikam organizē grupai mazāka un lielāka mēroga pasākumus. Vēlos piebilst, ka šā gada pavasarī mums ir izziņota koncerttūre ar nosaukumu “Atpakaļ nākotnē”, pēc kā arī varēsim spriest par izpārdošanas faktoru šobrīd. Jāteic, ka, manuprāt, grupai par koncertu apmeklējumu vispār nav ko sūdzēties. Vairāk skatos tādā pateicībā par atbalstu.
Pēc tavām domām, kāda ir “Tranzīta” šodiena un nākotne?
Grupas “Tranzīta” šodiena ir absolūti fantastiska. Kas to būtu domājis, ka grupa gandrīz vai 30 gadus būs tik stabila darbība, nedēļu no nedēļas, priecējot klausītājus un pieprasījums tikai aug. Es ticu, ka neviens no mums to negaidīja. Grupa “Tranzīts” iet tikai uz priekšu.
Par dziesmu “Es nevaru būt balts” nākotne arī ir skaidra. Pat Ozols, īstajā vārdā Ģirts Rozentāls, 2023.gada izskaņā paņēma savai dziesmai “Es nevaru būt balts” fragmentu no šā skaņdarba. Par pārējo nākotni, lai darbi runā un klausītāji spriež.
Un tagad par tevi pašu! Pastāsti, ar ko ikdienā nodarbojies?
Runājot par deju, šobrīd kopā ar tēti regulāri koncertējam, palīdzu ar menedžmenta lietām. Esmu horeogrāfe un deju pasniedzēja dotajā brīdī 6 deju grupām - gan deju studijā, gan modeļu aģentūrā. Individuāli palīdzu attīstīt prasmes dejotājiem, kā arī piedāvāju kāzu deju izstrādes pakalpojumus. Apgūstu dažādus kursus - šobrīd vairāk ar modi saistītus un tam ir zīmīgs izskaidrojums.
Paralēli tiek izstrādāts internetveikals, kam pamatā ir manis lolots zīmols “Le Patris”, kurā varēs iegādāties manis lolotus augstas kvalitātes materiālu dizainētus apģērbus, rotaslietas, būs arī kursi un būs sadarbības sadaļa labsajūtas gurmāniem, kuriem saistoša ir estētika. Par šo es esmu vairāk nekā sajūsmā. Tas viss būs drīz jau plašākai interesentu auditorijai.
Tāpat viena no mazajām ikdienas sirds vēlmēm dzīvē ir iejusties radio balss ampluā. Skatījos, ka pirms kāda laika intervēji “Radio Tev” talantu Lauri Zalānu. Tādēļ, Lauri, ja tu lasi - uzaicini mani, lūdzu, papļāpāt!
Kad saprati, ka vēlies būt uz skatuves?
Man jau šķiet, ka no mazotnes. Vienmēr ir paticis tā teikt “spīdēt” pa ķeksi, būt kā piemēram, paraugam, no kā gūt iedvesmu. No sākuma to pati nemanīju, nepievērsu uzmanību, tomēr citi to redzēja un komplimenti, padomi, ieteikumi attīstībai iedeva to uguntiņu vairāk.
Cik ilgi jau dejo? Vai esi kaut kur attīstījusi savu talantu?
Kad tētim piederēja klubs, mamma tika iesaistīta tā darbībā pat tad, kad bija gaidībās ar mani. Domāju, ka tie pavisam noteikti ir pirmsākumi. Glaimojoši, ka tu to sauc par talantu. Jau no mazotnes daudz un dikti esmu piedalījusies dažāda veida pasākumos, konkursos, koncertos. Apzinātākā vecumā regulāri gāju uz deju studijām attīstīt savas prasmes, iegūt jaunu informāciju (manā azotē ir vairākas), jo vēlējos izbaudīt visu, ko Rīgā man interesējošās deju studijas var piedāvāt.
Piederēt līdz galam kādai no tām nav bijusi vēlme nekad. Tam ir savs iemesls, par to nedaudz vēlāk, lai darbi runā. Papildu braucu uz meistarklasēm, nometnēm Latvijā, ārpus tās pie pasaules mēroga pasniedzējiem, mūsdienu deju stilu aizsācējiem.
Ko tev nozīmē šī mākslas izpaušana?
Brīvība. Esība. Enerģija. Neverbālā komunikācija. Īstums. Tas bieži vien pasaka vairāk nekā vārdi. Tas trauslais īstums caur kustību ir tik patiesi dziļš, un caur to samelot nevar. Tas ir ļoti daiļi.
Vai ir bijis tā, ka pietiek, ka rokas nolaižas?
Protams. To sajūtu labi ieskicēja 3 zīmīgi gadi, sākot no 2020.gada. Tomēr reizēm dzīvei ir cits plāns un pēc šīs nozares izolēšanas tā uzplauka citā ampluā. Manā dzīvē - es iemīlējos tajā no jauna. Reizēm lietām vajag laiku, lai tās atgrieztos atpakaļ citā veidolā vai rastos lielāka izpratne par to, kas ir kas.
Cik daudz laika pavadi pie spoguļa, trenējoties?
Ja agrāk tā bija gandrīz vai katra diena, katra otrā. Reizēm pat 5 līdz 7 stundas dienā, tad šobrīd ir mazāk. Atkarīgs no projektiem. Vadot nodarbības, ikdienā tāpat sanāk pirms vai pēc tām, uz mirkli iziet horeogrāfijai cauri vai pastrādāt ar kustības plūdumu, kvalitāti, izmantojot dejas improvizācijas uzdevumus.
Vai Latvijā dejotāji ir pietiekami novērtēti?
Detaļās neieslīgšu, jo tad izstāstīšu par šo tēmu veselu eseju. Manuprāt, nē, lai gan šobrīd situācija ir nedaudz labāka, nekā pirms 10 gadiem. Paldies visiem horeogrāfiem, šīs nozares pārstāvjiem, kuri pastāv to, lai dejotāji kā profesionāļi tiek cienīti, novērtēti, pienācīgi atalgoti. Redzu, ka situācija ir uzlabojusies, redzu, kas to labo, bet vēl ir vieta attīstībai šajā jautājumā.
Kāda šeit ir konkurence? Kā nonākt uz lielās skatuves?
Veselīga konkurence vienmēr ir cieņā, tomēr vairāk atstāju iespēju draudzēties. Nav oficiālu statistikas datu, pēc kuriem varētu analizēt, bet dejas pasaule ir tik daudzpusīga un to dejotāju Latvijā ir tik salīdzinoši maz, ka šīs jomas pārstāvji - horeogrāfi, dejotāji, ja ne cits citu pazīst, tad noteikti zina.
Vairāk gan izjūtu to, ka mēs cits ar citu mijiedarbojamies projektos, dalāmies pieredzēs, iedvesmojam caur radošumu, kā arī iesakām jaunus paņēmienus, metodes vai kursus, nometnes, lai veicinātu attīstību dejotprasmē, pedagoģijā, lai celtu kopējo dejas līmeni Latvijā. Jā, vairāk izjūtu atbalstu.
Deja, manuprāt, ir diezgan dārgs sporta veids. Vismaz tai beidzot vajadzētu tā tikt dēvētai. Ne tikai sporta dejas. Visi dejas žanri prasa no dejotāja, lai ir disciplīna, finanses, laiks, enerģija, lai vispār varētu skatīties skatuves virzienā, lai kāda tā būtu.
Uz lielās skatuves - šovi, raidījumi, konkursi - nonāk darbspējīgākie, harizmātiskākie, ambiciozākie ar to bezkaunības piegaršu, kā arī komunikablākie. Tie ir fakti. Šajā nozarē tādi ir, bet varētu būt vairāk. Vismaz es priecātos redzēt kā šī joma zeļ un plaukst uz skatuvēm. Tas tāds ieteikums arī mūziķiem, vairāk izmantot dejotājus savos priekšnesumos, šovos kā arī horeogrāfus sava skatuves priekšnesuma izveidē, tā kvalitātes celšana. Viss ir detaļās. Tādēļ, ja kāds mūziķis šo lasa - paturiet to prātā.
Manai dvīņumāsai un viņas vīram tieši tu veidoji pirmo kāzu deju, horeogrāfiju un, protams, iemācīji arī pašu deju. Vai vēl aizvien esi blakus dzīves svarīgākajās dienās?
Precīzi. Tā visnotaļ bija skaista pieredze. Lai atkārtots “Rūgts”! Kā es mēdzu teikt: “Es mīlu pašu mīlestību,” tādēļ man ir patiess prieks būt daļai šajos mīlestības svinēšanas svētkos.
Šo nišas piedāvājumu esmu integrējusi savā profesionālajā darbībā pilnībā un redzu to, ka pāri aizvien vairāk sāk ņemt piemēru no Amerikas Savienotajām Valstīm un izvēlas veidot dejas popūrijus vairāku daļu garumā kā pārsteiguma šovu viesiem, sniedzot izaicinājumu sev.
Viens no pēdējiem priekšnesumiem, kuru es veidoju, bija 8 minūšu garš. Visu cieņu pārim par atdevi! Šobrīd esmu izveidojusi profilu “Instagram” platformā - @iminlove_stories, kur sāku pamazām iepazīstināt ar sevi un sniegt visu interesējošo informāciju par un ap šo piedāvājumu topošajiem klientiem.
Ko teica tavi vecāki, kad uzzināja, ka tu vēlies savu dzīvi saistīt ar deju? Bet jau nopietnāk!
Viņi bija visnotaļ atbalstoši.
Tu jau bērnībā radoši sevi izpaudi?
Cik sevi atminos, radošums vienmēr ir bijis līdzās. Pati savā nodabā rakstīju dzeju, domāju savus priekšnesumus un piedziedāju pilnu māju. Gāju mūzikas skolā. Pirmajā klasē, kad tika uzdots jautājums, par ko vēlies kļūt, es jau biju izdomājusi, ka vēlos būt kā tā laika pasaules Top popdziedātāji, kuri arī prot ļoti stilīgi dejot.
Pie vokālā pedagoga esmu devusies, dziesmu esmu ierakstījusi tēta studijā, kad biju maziņa, tad biju pat gatava piedalīties konkursā “Dziesma manai paaudzei”. Nu ko lai saka, darbs kā horeogrāfei, dejotājai uz skatuvēm ar mūziķiem, tālu jau no tās sākotnējās vīzijas nav. Kas to lai zina, varbūt arī es pēc pāris gadiem gozēšos uz skatuvēm kā dziedātāja un ierakstīšu ar tēti kopīgi dziesmu. Ideja jau ļoti reāla un īstenojama.
Vai tev nekad nav bijusi vēlme izplest spārnus? Domāju par ārzemēm.
Ja runa ir par dejotājas pozīciju, protams, agrāk ir bijušas šāda rakstura domas. Šīs tas arī piedzīvots šādā ampluā - projekti, nometnes, tomēr kaut kā, laikam ritot, sapratu, ka esmu diezgan enerģijas pilna un daudzpusīga ar degsmi sevi attīstīt, realizēt arī citās nozarēs, kas man aktuālas un tajās vēlos realizēties.
Laikam ejot, skatījums, prioritātes un izvirzītie mērķi ir pārformulējušies jaunos veidolos. Dejas nozare, nenoliedzami, ir viens no maniem dzīves aicinājumiem kā dejotājai, pasniedzējai, horeogrāfei.
Ir jāsapņo lieli sapņi, jātiecas uz tiem. Iespējas ir. Tās jātver. Kā saka - dzīvos, redzēs.
Un visbeidzot, kas ir tava pēdējā laika nozīmīgākā atziņa?
Esmu epifāniju cienītāja, tādēļ ik mēnesi man ir kāda jauna atziņa. Šobrīd vēlos akcentēt tādu viszīmīgāko, jo integrēju jauno profesionālajā nozarē un mainu savu skatījumu un ikdienu pāris lietās. Tu pati esi savas ikdienas, dzīves noteicēja. Ja vēlies kaut ko mainīt - maini un maini to, cik vien ātri iespējams. Redzi kāpnes uz augšu, kas ir jāapgūst, jāizdara vai no kā ir jāatsakās, lai mērķis kļūst sasniedzams.
Ja tu atduries, ka tev traucē bailes no neizdošanās vai izdošanās, jo tev būs jāmaina savi paradumi. Iespējams, ka tavs dzīvesstils kaimiņam vai draugam šķiet, ka neizdosies, tā teikt paklupina tevi tavu ambīciju un savu baiļu dēļ. Muļķības! Ej, dari, riskē un iegriez savu pasauli citā līmenī. Klausies sevī. Tu zini vislabāk, ko tu vari sasniegt un kā tu vēlies to sasniegt. Punkts.
