Šodien Latvija svin savu 105.dzimšanas dienu, ko 1918. gada 18. novembrī svinīgā sapulcē pasludināja cilvēki, kas šo ideju bija lolojuši gadiem.
No jaunlatviešu idejām par latviešu tautas pašapziņas celšanu, sākotnēji Krievijas impērijas sastāvā vai kā Vācijas hercogiste līdz suverēnās valsts idejai un starptautiskai atzīšanai.
Viennozīmīgi tie ir studēt kārie latvieši, kas no dažādām tolaik Krievijas impērijas guberņām, devās uz Tērbatu (šodien Tartu), kur dibināja starp mācībām pulciņus, veidoja grupas un apvienības, ko šodien mēs pazīstam kā jaunlatviešus. Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literārās valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, nacionālās literatūras veidošanā.
1856.gada februārī Tērbatas Universitātes latviešu studenti izveidoja “Tērbatas latviešu vakaru” kopu, kuras loceklis Juris Alunāns 1856. gadā izdeva dzejoļu krājumu “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. Nosaukumu “jaunlatvieši” pirmo reizi laikrakstā “Das Inland” lietoja vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše, kurš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu, autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē, taču vārda rakurss mainījās, pašiem jaunlatviešiem to pieņemot un lietojot. 1857. gadā tika dibināta pirmā studentu korporācija, kuras vadībā tika ievēlēti Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Jānis Zakranovičs. K. Valdemāram uz istabiņas durvīm bija uzrakstīts “Latvietis”.
Ideja par Latviju kā valsti radās 20. gadsimta sākumā. Vēstures ironijas dēļ tā dzima tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina to, ka latviešu tautai var būt kopējas nacionālās intereses. Runa ir par nelielu sociāldemokrātu politisko emigrantu grupu Šveicē, kuras galvenais ideologs bija Miķelis Valters. Viņš pirmais skaļi pauda idejas par neatkarīgu valsis un veica radikālu pavērsienu latviešu nacionāli politiskās domas attīstībā. Jau 1903. gada nogalē Valters žurnālā “Proletarietis” publicēja rakstu, ko uzskata par Latvijas valsts idejas pamatdokumentu. Rakstā viņš iestājās par Krievijas impērijas sadalīšanu nacionālās valstīs un izvirzīja prasību: “Patvaldību nost, Krieviju nost!” Ideju par atdalīšanos no Krievijas Valters aizstāvēja arī 1905. gada revolūcijas laikā publicētajos rakstos. Bet pēc revolūcijas sakāves latviešu politiskā nacionālisma attīstībā iezīmējās atslābums.
Tad sākotnējās ieceres par Latvijas valsti pārauga prasībā piešķirt tai politisko autonomiju Krievijas impērijas ietvaros. Un tikai 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā īsā laikā tika pārvarēts sastingums latviešu politiskā nacionālisma attīstībā. Īpaši strauji latviešu nacionālā kustība radikalizējās vasarā, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka jaunizveidotā Krievijas Pagaidu valdība atklāti ignorē latviešu mērenās prasības, kas bija virzītas uz plašas politiskās autonomijas nodrošināšanu. Un iezīmējušās uzticības krīzes dēļ jūlijā un augustā arvien rosīgāk un skaidrāk tika propagandēta neatkarīgas Latvijas ideja. Visaktīvāk to darīja Latviešu Nacionāldemokrātiskās partijas pārstāvji, kuru izdotā avīze “Dzimtenes Atbalss” bija pārpilna ar rakstiem par neatkarības tēmu. Un dažu autoru (Kārlis Upītis u.c.) rakstos Latvijas jautājums vairs netika aplūkots kā Krievijas, bet gan kā starptautiska problēma, ko iespējams atrisināt, vienīgi saņemot atbalstu no Rietumu demokrātiskajām valstīm.
Vēl viena persona, kam bija liela nozīme Latvijas valsts izveidē, ir Tomasam Vudro Vilsonsonam, ASV 28. prezidentam, 1919. gada Nobela miera prēmijas laureātam. Uzstājoties Kongresā 1918. gada 8. janvārī, Vilsons publiskoja t.s. 14 punktus, kas vēlāk kļuva par pamatu Versaļas miera līgumam. Vilsona slavenie “14 punkti” paredzēja, ka pasaulei miera un attīstības labad par pamatu jāņem demokrātija, brīvā tirdzniecība, kolektīvā drošība, atteikšanās no slepenajiem līgumiem, Tautu Savienības kā kolektīvās drošības un starptautisko konfliktu risināšanas institūcijas dibināšanu un tautu pašnoteikšanās tiesības. Pēdējais princips vēlāk izrādījās īpaši svarīgs Baltijas valstīm neatkarības pamatošanai, kaut “14 punktu” izklāstīšanas brīdī Vilsonam latvieši nebija ne prātā.
Latvijas Tautas padome bija pagaidu likumdevēja iestāde, kas aizstāja Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi un pastāvēja līdz pirmajām demokrātiskām parlamenta vēlēšanām (ko 1918. un 1919. gadā nebija iespējams realizēt vācu okupācijas un vēlāk lielinieciskās aktīvas karadarbības apstākļos). Tautas padomes darbība ilga 18 mēnešus no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 30. aprīlim. Tautas padomē dibināšanas brīdī bija 40 locekļu.
Meierovics bija viens no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Meierovicam vadot valdību, ieviesa latu, panāca vienošanos ar Padomju Krieviju par pilsonības izvēles kārtību, ieviesa latīņu druku un tika apstiprināti vairāku valsts iestāžu statūti. Tomēr pirms Latvijas valsts dibināšanas, pateicoties viņam, Latvija saņēma rakstisku de facto atzīšanu no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas. 23. oktobrī Meierovics tikās ar Lielbritānijas ārlietu ministru Artūru Balfūru. 20 minūšu garās tikšanās laikā Balfūrs apliecināja, ka Apvienotā Karaliste līdz miera konferencei provizoriski atzīst Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi par Latvijas valdību. Un 11.novembrī tas tika veikts rakstiski.
1918.gada 12. novembrī Rīgu sasniedza ziņa, ka Lielbritānijas valdība atzinusi de facto Latvijas neatkarību ar Latviešu Pagaidu nacionālo padomi kā šo neatkarību īstenojošo institūciju.
Laikabiedru un vēsturnieku vidū dažkārt ir izvērtušās domstarpības par to, kurš datums būtu uzskatāms par Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. Līdzās 1918. gada 18. novembrim parasti min trīs agrākus datumus: 1917. gada 2. decembri, 1918. gada 18. un 30. janvāri. Šie datumi saistās ar Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbību un dažādām tās pieņemtajām rezolūcijām.
Visus svarīgākos lēmumus par valsts dibināšanu pieņēma jau 1918. gada 17. novembra vakarā. Šajā datumā tagadējā Kr. Barona ielas 3. namā, Rīgas mēra Gustava Zemgala dzīvoklī sanāca ļaudis, kas sastādīja vairākus svarīgus dokumentus.
Tādēļ šo dienu arī varētu uzskatīt par valsts proklamēšanas datumu. Tomēr Latvijas Tautas padome (LTP) lēma, ka ir nepieciešams organizēt sevišķu svinīgu pasākumu nākamajā dienā. Par LTP svinīgās sēdes norises vietu izraudzījās Rīgas pilsētas 2. teātri jeb Latvju operas namu (mūsdienu Latvijas Nacionālajā teātrī darbojās Latvju operas trupa), lai gan tika apspriesta arī iespēja valsti proklamēt Rīgas pilī. Tomēr galu galā nolēma, ka Rīgas pils telpas ir pārāk šauras tik nozīmīgam pasākumam.
Uz Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgo aktu bija aicināti 1200 viesi. Teātra telpas jau labu laiku pirms lielā notikuma bija pārpildītas. Politiķu sastāvs un skaits tika izvēlēti ar nolūku un precīzu mērķi: trešdaļa bija sociāldemokrāti, trešdaļa bija no Latvijas Zemnieku savienības un pāri palikusī trešdaļa - citas, mazākas Latvijas partijas.
LTP svinīgā sēde sākās pulksten 16.30. Uz skatuves kāpa 38 politisko partiju pārstāvji. Svinīgo sēdi atklāja vēlākais Latvijas Valsts prezidents, toreiz Tautas padomes priekšsēža vietnieks Gustavs Zemgals.
