Šodien ir Valsts valodas diena. Un mums gribas atzīties mīlestībā savai valodai. Pateikt tai paldies. Savā mīlestībā dalījās rakstnieces Nora Ikstena un Laura Vinogradova, dzejnieks Kaspars Zalāns un dzejnieces Inga Pizāne un Ligija Purinaša. Kāda būtu tava mīlestības vēstule valodai?
Mans skolotājs Dzintars Sodums latviešu valodu reiz nosauca par savu otro līgavu. Viņš raksturoja to, kā strupu, tīru, skaidru ar lielām poētiskām iespējām. Teikt jā vārdu latviešu valodai - priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs, tas laikam ir skaistākais, kas var notikt. Mīlēt valodu ar beznosacījumu mīlestību, jo patiesi, ar ko tad mēs esam kopā pat tad, kad it kā esam vientuļi. Tā ir valoda, kurai pateicoties mēs varam teikt savam draugam, mīļotajam, dēlam, meitai, tēvam mātei - es tevi mīlu. Valodā mēs sakām - es tevi lūdzu, un tavā vārdā - āmen. Tā jau ir tā mīlestība uz mūžu, ko meklējam visu dzīvi. Izrādās, jau no pirmajām zilbēm, caur boksterēšanu uz dzeju. Teici, teici valodiņa, ko upīte burbulēja. Ko upīte burbulēja, ko pogoja lakstīgala.
Bez Tevis es nevarētu skanēt, bez manis Tu nevarētu skanēt. Es Tevi elpinu, Tu mani elpini. Es plūstu caur Tevi un par Tevi kļūstu, Tu plūsti caur mani un par mani kļūsti. Es jūtos atbildīga Tavā priekšā. Es gribu iznest Tevi tā, lai Tu ar mani lepotos un lai es ar Tevi lepotos. “Un vai nozīme nav vienīgi tam, ar ko atšķiramies?” tā Regīna Ezera. No vienas puses, jā, jo no citām tautām mēs atšķiramies ar savu valodu, bet, no otras puses - nē, jo savā zemē mūsu kopīgā valoda ir mūsu sirds, tā mums kopīgi pukst, tajā mēs sajūtam savas skumjas un prieku, tajā mēs mīlam un dusmojamies. Es gribu dusmoties savā valodā. Es gribu atzīties mīlestībā savā valodā. Es gribu sacīt “Vēju, vēju!”, un tas nozīmēs “Vai, vai!” Tā tas ir tikai mūsu valodā. Tā tas ir. Grāmatas manā valodā ir manas mājas. Tajās es ienāku, lai savu ikdienas sarunās nodilušo valodu izpeldinātu, atsvaidzinātu. Es iznirstu možāka un bagātāka. Valoda, Tu esi mana mūza! Es gribu caur Tevi turpināties. Ja ne Tu, valoda, kā es iepazītu visus, ko mīlu? Kā es viņiem pajautātu: “Kā Tevi sauc? Vai nāksi ar mani pastaigāties, rotaļāties, dzīvi dzīvot?” Kā es izstāstītu savu stāstu? Kā es uzrakstītu dzejoli? Es mīlu Tevi, valoda, un tos es mīlu, kuru valoda dzirksteļo kā brīnumsvecīte.
Reiz es ilgi biju skrējusi pa pasauli, nobrāztiem ceļgaliem un brikšņos saskrāpētu seju. Matus bija dzenājis vējš un saule izkaltējusi manas lūpas, pār kurām vairs nenāca vārdi. Tie palika dziļi manī, tie veidoja aizsprostu, tie manī briedināja izmisumu.
Es turpināju skriet pa pasauli. Es skrēju pāri Zalkšu ciņiem, garām Skudru ielejai un cauri Pūču silam. Vilku kalna taka mani aizveda līdz brīnumskaistai Zirnekļu tīklu pļavai, es gribēju tur palikt, pakavēties, bet pasaule sauca mani doties tālāk. Es atsaucos, es skrēju izkārtu mēli kā pārgurusi vilcene, es skrēju agros rītos un vēlos vakaros, mana karstā elpa gaisā zīmēja baltus garaiņus, kas pārvērsdamies ziedos, cēlās debesīs.
Es skrēju, līdz sasniedzu Upi un aizsprostu tajā. Kāds teiktu, ka tas ir Bebru dambis, bet es zināju, ka visus tos ķeburainos celmus, dūņām apklātos zarus, nogrimušās laivas un izrūsējušos spaiņus upē esmu atstājusi es pati.
Apsēdos uz sūnām apauguša akmens Upes krastā un sāku vārdot. Saucu vārdā visu, ko redzu, visu, kas manī, visu, ko neesmu gribējusi redzēt, ko neesmu gribējusi saukt, kam izlikos, nezinām vārda.
Es vārdoju aizsprostu tik ilgi, līdz Upe atkal sāka plūst un čalot. Visas aizsprostā sadzītās egles devās līdzi straumei, un ūdens atvaros virpuļoja.
Es nezinu, kur es būtu, ja manā pasaulē nebūtu valodas, kas mani dziedina. Es nezinu, kas es būtu, ja manī nebūtu visi pasaules skaistākie vārdi - rītausma, elpa, vilcene, dūmaka, ziemeļvējš, akmens, pieskāriens un mīlestība.
Austriešu filosofs Ludvigs Vitgenšteins sacījis, ka “manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas.” Valoda ir mūsu tilts uz citiem, pie citiem, citos. Tā būvē un - diemžēl - arī grauj kopienas. Ceļ valstis, veido ticības.
Taču valoda ir arī mūsu acis.
Nākamreiz, pastaigā ejot, velti kādu brīsniņu, lai piefiksētu: kādiem vārdiem prātā darinās koks priekšā, blakusnama ķieģeļi, putni virs? Vai šķiet, ka vārdu gana? Vai arī tomēr kāds pietrūkst vai neieguļ, līdzīgi kā pēda, kas jaunības naivo baļļu kurpes pāraugusi?
Kādi vārdu dārzi tavā apkaimē zied - un kā tu tos kop? Kādas teikumu upes tavu dzimto pusi caurstīgo? Cik pamatīgas ir rindkopas, kurās tu savu būtnes namu balsti? Un kur tu šos materiālus ņem?
Maizīti zemē nemet, bet cik pārdomāti atbrīvo vārdu aiz lūpām? Piecreiz nedēļā sporto, bet cik reižu grāmatas lasi? Cik viegli tev pieredzēto nodot tuvajiem, cik viegli atrast sajūtu atspoguļojošāko vārdu? Valoda ir pelnījusi tikt mīlēta, bet valoda arī pati ir mīlestība, turklāt tu ar to esi stājies attiecībās jau kopš pirmās mūža dienas. Un jebkuras attiecības ir jākopj. Un jebkuras attiecības savā ziņā arī ir darbiņš.
Taču darbs ar valodu ir darbs, kurš nevar nepilnveidot. Tas ir darbs, kas atver iepriekšneparedzētus karjerus uz savu esmi, pastāvīgu redzesloka paplašināšu un jaunu valodisko spēļu laukumu atklāšanu. Tas ir darbiņš, kurā rīks esam mēs paši, taču galodas, par laimi, ir mums visapkārt: bibliotēkas un grāmatnīcas, daiļrunīgi raidraidījumi un virmojošas debates.
Regulāri laistot, sējot, arot un ravējot valodu, gana drīz tavas teikumu urdziņas amazoniski plūsmos, piemājas parciņi atklās mūžamežu nokrāsas, un tavas būtības nams pārtaps vairākspārnu pilī, kā istabas katra ietvers veselas pieredzes.
##
valoda ir divu mīlošu cilvēku tuvināšanās mājas kurās es gribu atgriezties zīmes uz maniem vaigu kauliem tavi maigie pirksti uz manas pieres kods kurā tu izkliedz savu atzīšanos tā prot stiprināt un iznīcināt spēcinoša kā zāles un dzīvību atņemoša kā inde ar vārdiem var pacelt un ar vārdiem var likt nokrist pirms tevis man nebija valodas pirms valodas man nebija tevis pēc valodas man tevis vairs nebūs un pēc tevis man vairs nebūs valodas es nespēšu domāt fonēmās rakstu zīmēs vai jēdzienos tā būs nebūtība kas atvērsies mana acu priekšā vieta kur notikumiem vairs nebūs nozīmes es būšu viena izolēta un nesaprasta stāvēdama pie laba un ļauna atzīšanas koka kā dzimtā iemācītā apgūtā vai neiespējamā valoda kā jūtas notikumi un pieredze kas šoruden vēl tikko manāmi nolaižas kā pirmais slapjais sniegs uz maniem acu plakstiem
