Pēc trīs gadus ilgas pauzes un divām tiesas prāvām ar Francijas karaļa Luija XV lomu pie skatītājiem atgriežas Džonijs Deps filmā, kas jau kādu laiku ir skatāma Latvijas kinoteātros. Stāsta centrā ir mīlas stāsts starp karali un viņa pēdējo lielo mīlestību.
Filma "Žanna Dibarī. Karaļa favorīte" ir vizuāli baudāma, tajā netrūkst ne greznu tērpu, ne Versaļas pils barokālās greznības (filma tika uzņemta pilī autentiskā vidē katru pirmdienu, kad pils apmeklētājiem ir slēgta). Pat ainas, kas risinās ārpus pils greznajām telpām ir gleznieciski un kompoziconāli veidotas. Pašu stāstu aizkadrā izstāsta teicēja, pēc balss šķiet pati Žanna. Tas pastiprina filmas vizuālo uztveri un skatītājiem atvieglo saprast notiekošo. Deps runā maz, visu pasaka viņa žesti, skatieni un mīmika. Pat galma intrigas attēlotas varoņu groteskos apģērbos vai parūkās. Otrā plāna lomu spēlē franču kino leģenda Pjērs Rišārs. Kas bija Luijs XV un viņa mūza?
Luijs XV, pazīstams kā Luijs Mīļotais (franču: le Bien-Aimé ) bija Francijas karalis (valdīja no 1715. gada 1. septembra līdz savai nāvei 1774. gadā). Viņš nomainīja savu tēvu Luiju XIV - Saules karali - piecu gadu vecumā. Līdz brīdim, kad viņš sasniedza pilngadību, toreiz pilngadība iestājās 13 gadu vecumā, Franciju pārvaldīja viņa tēvocis Filips II, Orleānas hercogs.
Viņa gandrīz 59 gadus ilgā valdīšana bija otra garākā Francijas vēsturē, ko pārsniedza tikai viņa tēvs Luijs XIV, kurš valdīja 72 gadus. Vēsturē viņš ir iegājis kā karalis, kurā laikā zēla un plauka korupcija. Tomēr vēsturnieki un pētnieki apstrīd šo uzskatu, uzsverot, ka šis apgalvojums ir franču revolucionāru propaganda, jo viņš bija pēdējais Francijas karalis, kas nomira savā nāvē. Viņa pēctecis Luijs XVI tika giljotinēts franču revolūcijas laikā.
Vēl viens revolucionāru propagandas apgalvojums, ka karalis it kā esot teicis: "Pēc manis kaut vai ūdens plūdi" ir izrauts no konteksta. "Après nous, le déluge" ("Pēc mums plūdi") - to parasti skaidro, kā viņa vienaldzību pret finanšu pārmērībām un pareģojumu par gaidāmo franču revolūciju. Šis izteiciens ir izņemts no sākotnējā konteksta. To karalis teica 1757. gadā, kad prūši sagrāva Francijas armiju Rosbahas kaujā un mēģināja nogalināt karali. "Plūdi", par kuriem karalis minēja, nebija revolūcija, bet gan Halija komētas ierašanās 1757. gadā. Tika prognozēts, ka tā paies garām zemei. Tobrīd valdīja uzskats, ka šī komēta bija vainojama Bībelē aprakstīto plūdu izraisīšanā. Karalis bija prasmīgs astronoms. Biogrāfs Mišels Antuāns rakstīja, ka karaļa piezīme "bija veids, kā ar savu zinātnisko pieeju un krietnu devu melnā humora atgādināt šo Bībelē aprakstīto draudīgumu". Halija komēta paskrēja garām zemei 1759. gada aprīlī un izraisīja milzīgu sabiedrības uzmanību un satraukumu, taču bez plūdiem.
Karalis bija izslavēts mīlnieks. Luijs sākumā ļoti mīlēja karalieni Mariju Leščiņsku jeb franciski Marie Caroline Sophie Felicité un viņa valdīšanas pirmajos gados viņi bija nešķirami, taču, pieaugot viņu ģimenei un karalienei pastāvīgi iestājoties grūtniecībai (viņiem bija 10 bērni), viņš mīlestību sāka meklēt citur.
Žanna Antuanete Puasone, pazīstama kā Madame de Pompadour bija slavenākā un ietekmīgākā no Luija XV mīļākām. Viņa bija Parīzes ģenerāļa ārlaulības meita un bija precējusies ar baņķieri. Karalis viņu pamanīja pēc kādām no medībām un oficiāli satika 1745. gadā karnevālā. Jau pēc neilga laika viņa bija karaļa mīļotā, kurai oficiāli tika piešķirts Marķīzes de Pompadūras tituls. Nākamos divdesmit gadus viņa bija karaļa uzticības persona un padomniece, palīdzot viņam izvēlēties gan ministrus, gan apģērbu.
Pēc 5 gadu tuvības, viņi izšķīrās kā mīlnieki, taču viņa palika tuvākā padomniece un labākais draugs. De Pompadūra tika paaugstināta par hercogieni un par karalienes pils dāmu.
Viņa palika tuvu karalim līdz savai nāvei 1764. gadā. Vairākas nedēļas pēc mīļotās nāves karalis bija sagrauts un palika vienatnē savos apartamentos.
Žanna Besu, šuvējas ārlaulības meita, dzimusi 1743. gadā Francijas ziemeļaustrumos. Vēlāk viņa ar māti pārcēlās uz Parīzi. Ar cirtainiem blondiem matiem un pārsteidzoši zilām acīm Žanna bija pazīstama kā izsmalcināta skaistule. Viņa iepazinās ar muižnieku Žanu Batistu Dibarī, un vēlāk, apprecoties ar viņa jaunāko brāli Gijomu, kļuva par Dibarī kundzi.
Kad viņa Versaļā satika karali Luiju XV, viņi uzreiz viens otram iepatikās. Lai gan monarhs vēlējās padarīt Dibarī par savu maîtresse-en-titre (galveno mīļāko), viņam bija aizliegts to darīt, jo Žanna nebija dižciltīga sieviete. Karalis un Žans Batists Dibarī noorganizēja laulību starp Žannu un Gijomu, paaugstinot viņas titulu par grāfieni Dibarī.
Žanna du Barri Versaļas galmam oficiāli stādīta priekšā tikai 1769. gadā. Daudzi galminieki vairījās no grāfienes, un viņas kā kurtizānes izcelsme kļuva par biežu tenku tēmu. Pēc karaļa nāves 1774. gadā Dibarī kundze tika izraidīta no Versaļas un nosūtīta uz klosteri.
Kad sākās revolūcija, Dibarītika sagūstīta un apsūdzēta nodevībā. Viņai tika giljotīnēta 1793. gadā neilgi pēc Luija XVI un Marijas Antuanetes.
Francijas galmā favorīte nenozīmēja tikai seksuālu partneri. Karaļa favorīte drīzāk bija neoficiālā sieva, kas pakļaujas ne tikai karaļa iegribām gultā, bet bija arī sarunu biedre, padomdevēja, uzticības persona.
Francija, kā daudzviet Eiropā, bija spēcīgā Romas katoļu baznīcas ietekmē, tāpēc karalim, baznīcas un Dieva priekšā bija jābūt uzticīgam. Lai apietu šos noteikumus, bija sastādīta galmā etiķete jeb noteikumi, kā ievest galmā favorīti. Pirmkārt, viņai bija jābūt precētai un dižciltīgai. Ja izredzētā bija no tautas - kā Žanna du Barri, tikt pieņemtai galmā bija vēl sarežģītāk. Nedz precības ar muižnieku, nedz piešķirtais tituls neļāva du Barri kundzei kļūt par favorīti.
Bija nepieciešama oficiālā priekšā stādīšana karalim, galmam klātesot. Kaut arī karalis visiem redzot pieņēma savu izredzēto, vēl bija nepieciešama karaļa ģimenes akcepts.
Un, tā kā favorītes parasti bija skaistas sievietes, skaudība un konkurence bija patiesie konfliktu iemesli.
Ir bijuši arī vairāki citi mēģinājumi parādīt Dibarī stāstu uz ekrāna, arī Ernsta Lubiča mēmā filma “Passion” (1920) un Viljama Dieterla režisētā “Madame du Barry” (1934). Salīdzinoši nesen Sofijas Kopolas filmā “Marija Antuanete”, kur slavenai favorītei ir otrā plāna lomā, tomēr tā bija tik spēcīgi atveidota (karaļa favorītes lomu tēloja itāļu aktrise Asia Argento), ka kalpoja par iedvesmu šīs filmas režisorei Maïwenai uzņemt savu filmu par kurtizāni.
