Lielbritānijā aptaujās uz jautājumu – “nosauciet trīs spilgtākās personības – sievietes” karalistes vēsturē, bieži nemainīgas ir divas no trim – Elizabete II un Agata Kristi. Par karalieni un viņas attiecībām ar korgijiem jau rakstīju, tagad gribu iepazīstināt ar Agatu Kristi, slaveno detektīvu autori.
1890.gadā Torkī, Devonas grāfistē dzimusī Agata Kristi kļuva un joprojām ir visu laiku visvairāk pārdotākā romānu rakstniece. Viņa ir vislabāk pazīstama ar saviem 66 detektīvromāniem un 14 stāstu krājumiem, kā arī pasaulē visilgāk izrādīto lugu - Peļu slazds. Viņas grāmatas ir pārdotas vairāk nekā miljards eksemplāros angļu valodā un miljards tulkojumā.
Agata Mērija Klarisa Millere dzimusi 1890. gada 15. septembrī. Viņas tēvs bija bagāts amerikānis un māte bija īriete. Mazulīte Agata bija trešais bērns ar desmit gadus starpību ar brāli Montiju un vienpadsmit - ar māsu Medžu. Ģimene dzīvoja ērti un pārticīgi Ešfīldā lielā mājā netālu no jūras ar lielu dārzu un daudzām brīnumskaistām vietām, kur spēlēties mazai meitenei. Kas padarīja Agatas audzināšanu neparastu pat šim laikam, bija tas, ka viņu pirmajos gados tētis mācīja mājās. Mamma, kas bija izcila stāstniece, nevēlējās, lai Agata iemācās lasīt līdz astoņu gadu vecumam, bet Agata, kurai bija garlaicīgi un kā vienīgais bērns mājās, iemācījās lasīt pati, vēl nesasniedzot 5 gadu vecumu. No kurienes radās Agatas radošums? Mammas izdomātās pasakas noteikti veicināja meitas spilgto iztēli, un viņa burtiski “uzsūca” tā laika bērnu stāstus, dzeju un trillerus.
Agata bija pieradusi izdomāt iedomātus draugus, spēlēties ar dzīvniekiem un rakstīt dzejoļus. Viņa īsu brīdi mācījās meiteņu skolā Torkī, taču, uzskatot to par nepiemērotu, Klāra (tā sauca mammu) nosūtīja savu meitu uz Parīzi, kur viņa pavadīja laiku vairākās internātskolās, apmeklējot klavierspēles un dziedāšanas nodarbības, iepazīstoties ar Francijas galvaspilsētas kultūru. Kad Agatai bija pieci gadi, ģimeni satricināja finansiāla krīze, un, lai taupītu, viņi izīrēja Ešfīldu un kādu laiku visa ģimene pavadīja Francijā. Tieši šeit Agata apguva savu idiomātisko un neparasto franču valodu. Francijas periods meitenes dzīvē noslēdzās ar traģisku pavērsienu, kad neilgi pēc viņas vienpadsmitās dzimšanas dienas pēkšņā nāvē mira tēvs. Mamma bija satriekta, un Agata kļuva par savas mātes tuvāko pavadoni.
18 gadu vecumā, Agata, smagi saslimusi ar gripu, un mammas ierosināta, uzrakstīja savus pirmos īsos stāstus. Ģimenes draugs un autors Ēdens Filpotss Agatai sniedza asprātīgus un konstruktīvus padomus: “Mākslinieks ir tikai stikls, caur kuru mēs redzam dabu un, jo skaidrāks un absolūti tīrāks šis stikls, jo daudz pilnīgāku attēlu mēs varam redzēt caur to”. Daži no šiem agrīnajiem stāstiem vēlāk tika pārstrādāti un apkopoti krājumos.
Agatas veselības dēļ, 1910. gadā mamma ar bērniem devās uz Kairu. Jaunu sieviešu galvenais mērķis bija laulība, un meitenes meklēja izskatīgus vīriešus, ar kuriem flirtēt. Bija vakarkleitas un ballītes, un kā jau raksturīgi pusaudzei, Agata par ballītēm izrādīja lielāku interesi nekā par vietējām dabas pērlēm un arheoloģijas vietām. Ballītēs bira viens bildinājums pēc otra. Lielākā daļa no viņiem tika noraidīti, taču viņa sirsnīgi pieņēma sava drauga Redžinalda Lūsija roku. Redžijs, kurš vienmēr bija praktisks, tomēr uzstāja, ka viņiem jānogaida divus gadus, un, ja pa to laiku atnāks kāds cits, Agata varēs brīvi pārtraukt saderināšanos.
1912.gadā Agata apmeklēja kādu ballīti, kurā viņu no burtiski no “kājām nonesa” šarmantais Ārčijs Kristi, kvalificēts lidotājs. Abi ļoti vēlējās apprecēties, bet bija bez naudas. Agata pārtrauca saderināšanos ar Redžiju un apprecējās ar Ārčiju 1914. gada Ziemassvētku vakarā pēc tam, kad bija piedzīvojuši Pirmā pasaules kara zvērības — Ārčijs Francijā un Agata, strādājot par medmāsu Sarkanā Krusta Brīvprātīgās palīdzības vienības hospitālī Torkī. Viņi pavadīja savu medusmēneša nakti viesnīcā Grand Hotel Torquay, bet jau 27. decembrī Ārčijs atgriezās Francijā. Kara gados viņi tikās reti, un tikai 1918. gada janvārī, kad Ārčijs tika norīkots uz Kara biroju Londonā, Agatas laulības dzīve sākās pa īstam.
Sākoties 1.pasaules karam, Agata uzsāka medmāsas darbu. Viņa mācījās pieredzējuša farmaceita vadībā, kurš kabatā nesa kurāru (spēcīga inde, ko iegūst no dažiem Dienvidamerikas augiem; paralizē skeleta muskulatūru), jo tas viņam lika justies spēcīgam. 1917. gadā viņa nokārtoja Aptiekāru biedrības eksāmenu un kļuva par eksperti dažādu maisījumu un uzlējumu pasaulē.
Tieši šajā laikā Agata nolēma uzrakstīt detektīvstāstu “Slepkavība Stailzā”, jo vide un personāži bija tik spilgti, ka tie rosināja jaunās meitenes iztēli. Par šo ideju māsa Madža gan iesmēja un pat saderēja, ka Agatei nesanāks. Agata pieņēma izaicinājumu. Viņa vispirms izstrādāja savu sižetu un pēc tam “atrada” savu slepkavu tramvajā. Kas attiecas uz viņas detektīvu…No kurienes radās iedvesma Erkilam Puaro? Pirmā pasaules kara laikā tūkstošiem bēgļu aizbēga no kaujām Beļģijā, lai apmestos uz dzīvi Anglijā. Torkī iedzīvotāji viņus sagaidīja, un Agata domāja, ka beļģu bēglis, bijušais beļģu policists, būtu lielisks detektīvs “Slepkavība Stailzā”. Erkils Puaro bija dzimis.
Slepkavībai viņa, protams, izvēlējās indi. Slepkavas indes pielietojums bija tik labi aprakstīts, ka, nododot manuskripta fragmentu izlasīt Aptiekāru biedrībā, Agata saņēma nebijušu godu - savu pirmo publikāciju Farmācijas žurnālā. Lai pabeigtu manuskriptu, Agata pavadīja divas nedēļas atvaļinājumu viesnīcā Dārtmūrā, kur garās pastaigās viņa skaļi sarunājās ar sevi. Kad stāsts tika pabeigts, viņa nosūtīja to dažādiem izdevējiem, taču visi to noraidīja.
1919.gads bija nozīmīgs gads. Karam beidzoties, Ārčijs bija atradis darbu Sitijā un viņiem pietika naudas, lai īrētu un iekārtotu dzīvokli Londonā. Vēlāk tajā pašā gadā, 5. augustā, Agata dzemdēja viņu vienīgo meitu Rozalindu.
Tas bija arī gads, kad izdevējs Džons Leins no The Bodley Head un septītais, kurš saņēma manuskriptu, pieņēma “Slepkavība Stailzā” un noslēdza ar Agatu līgumu par vēl piecām grāmatām. Izdevējs uzstāja uz pāris izmaiņām manuskriptā, tostarp pārstrādāt pēdējo nodaļu - kā kulminācijas vietu Puaro atmaskojošai runai, piedāvāja bibliotēku. Kristi sākotnēji bija izvēlējusies tiesas zāli.
Pēc kara Agata turpināja rakstīt, eksperimentējot ar dažāda veida trilleriem un slepkavību stāstiem, to starp “Slepeno pretinieku”, kurā galvenajās lomās ir izmeklētāju duets Tomijs un Tupenss.
1922.gadā, atstājot Rozalindu kopā ar māti un māsu, Agata un Ārčijs uzsāka “Grand Tour” — faktu vākšanas misiju visā toreizējā Britu impērijā, lai reklamētu 1924. gada impērijas izstādi. Esot Keiptaunā Agata Kristi iemācījās sērfot, un tā kļūstot par pirmo britu sievieti, kas to izdarīja, stāvot kājās.
Kad viņi atgriezās no Lielās tūres, ģimene pārcēlās uz piepilsētu ārpus Londonas, kur viņi galu galā apmetās mājā, kuru nosauca par Styles (Stailza). Ārčijam patika spēlēt golfu, un 1923. gadā Agata publicēja savu otro Puaro romānu “Slepkavība golfa laukumā”, kura parādās Puaro uzticamais draugs no Argentīnas - Arturs Heistingss.
Šajā laikā Agata nolēma mainīt izdevēju. Nogurusi no izdevniecības piedāvātajiem negodīgajiem noteikumiem, viņa sameklēja aģentu kurš atrada viņai jaunu izdevēju — “William Collins and Sons” (tagad HarperCollins).
Pirmais romāns, ko Agata rakstīja Kolinsam, kļuva par vienu no visu laiku slavenākajiem slepkavību noslēpumu romāniem. “Rodžera Ekroida slepkavība” tika publicēta 1926. gadā ar ļoti iespaidīgiem pārdošanas rādītājiem. Šī veiksme būtībā mainīja Agatas karjeru uz visiem laikiem. Tomēr 1926. gads Agatas dzīvē bija skumjš - aprīlī nomira mīļotā māte. Attāluma šķirtas un skumju sasprindzinātas Ārčija un Agatas attiecības izjuka, piedevām Ārčijs iemīlējās ģimenes draudzenē un golfa spēlētājā Nensijā Nīlsā.
Kādu nakti decembra sākumā, Agata nozuda, satriekta un neteikdama, kurp dodas, meitu un māju atstājot istabenes aprūpē. Viņas automašīna tika atrasta pamesta nākamajā rītā vairāku kilometru attālumā. Sākās valsts mēroga meklēšana. Prese un sabiedrība izplatīja dažādas spekulācijas par to, kas varētu būt noticis un kāpēc, bet neviens to nezināja. Izrādījās, ka Agata kaut kādā veidā bija devusies uz Kings Cross staciju, no kurienes viņa tālāk ar vilcienu devās uz hoteli, reģistrējoties ar vārdu Terēza Nīla. Pēc tam, kad viesnīcas dalībnieki atpazina meklēto Kristi, tie brīdināja policiju, ar kuru kopā ieradās arī neuzticīgais vīrs. Kristi izlikās nepazīstam Ārčiju.
Vēl līdz šodienai nav zināms, vai tā bija apzināta Agatas rīcība vai tomēr pie vainas bija pārdzīvotais. Pēc šā atgadījuma Agata izgāja ārstēšanas kursu psihiatriskajā slimnīcā Hārlistrītā, un pēc ārstēšanās palika dzīvot Londonā kopā ar meitu. 1927. gada beigās Agata radīja jaunu intriģējošu amatieri detektīvi - sirmu jaunkundzi - Džeinu Mārplu. Mis Mārpla pirmo reizi parādījās īsajā stāstā “The Tuesday Night Club”. Ar šo varoņi viņa vēlējās uzsvērt, ka ļaunums var risināties tepat, mājas sienās, pat vismiermīlīgākajā Anglijas ciematiņā.
Beidzot pieņemot, ka viņas laulība ir beigusies, Agatas šķiršanās no Ārčija tika apstiprināta 1928. gadā. Viņa un Rozalinda nekavējoties devās uz Kanāriju salām, kur Agata pabeidza romānu “Zilā vilciena noslēpums” — grāmatu, ar kuru bija mocījusies, apraudot mātes nāvi. Tas iezīmēja brīdi, kad rakstīšana vairs nebija prieks, bet gan profesija. 1928. gada beigās Agata arī uzrakstīja savu pirmo romānu ar pseidonīmu Mērija Vestmakota “Milzu maize” — nevis detektīvstāsts, bet gan daiļliteratūras darbs par komponistu, kurš no jauna izgudro savu identitāti. Pseidonīms ļāva Agatai rakstīt sirsnīgākus, personiskākus rakstus par dzīves pieredzi.
Vakariņās 1928. gadā Agata satika jaunu pāri, kurš tikko bija atgriezies no Bagdādes. Iedvesmojoties no viņu stāstiem par Tuvajiem Austrumiem, viņa atcēla plānoto ceļojumu uz Rietumindiju un rezervēja biļeti Austrumu Ekspresī, realizējot mūža ambīcijas - ceļot luksusa vilcienā. Agata ceļoja viena, kas tam laikam nebija raksturīgi - sievietei vienai doties tālā braucienā.
1930.gadā viņa satiek savu otro vīru seru Maksu Malovanu, arheologu, kurš darbojas Tuvajos Austrumos.
Agata Kristi bija īstena suņu mīle, ko centās attēlot arī vairākos savos detektīvromānos - “ABC slepkavības” un “Mēms liecinieks”. 1933. gadā viņa izdeva arī savu otro Mērijas Vestmakotas romānu “Nepabeigtais portrets”. Šis ir vistuvākais autobiogrāfiskam darbam, atklājot vai vāji maskējot dažas no vissāpīgākajām atmiņām.
1939. gada septembrī Agata un Makss atradās virtuvē, kad izdzirdēja ziņas: Lielbritānija karo ar Vāciju. Viņi nolēma palikt mājās, Makss brīvprātīgi iesaistījās Mājas apsardzē, bet Agata atkal strādāja slimnīcas ambulatorā Torkī. Tomēr Makss nebija apmierināts, un 1940. gadā viņi pārcēlās atpakaļ uz Londonu. Lai paslēptos no realitātes, Agata kara gados daudz rakstīja. Piemēram, trīs dienu laikā uzrakstīja jaunu Mērijas Vestmakotas romānu “Šķiršanās pavasarī” (“Absent in the Spring”).
Neskatoties uz to, ka Agata nevarēja ceļot, viņa turpināja interesēties par Tuvajiem Austrumiem un Seno Ēģipti, un ar tuva drauga un kaimiņa Stīvena Glanvila, ēģiptologa, palīdzību viņa uzrakstīja detektīvromānu par ēģiptiešu priesteri.
1946.gadā Agatai Kristi iznāca burvīgs, neizdomāts stāsts par savu ekspedīcijas laiku ar nosaukumu “Nāc, pastāsti, kā tu dzīvo”, detalizēti aprakstot Tuvo Austrumu dzīves smalkākos punktus.
1947.gadā BBC uzrunāja Agatu, lai viņa uzrakstītu radio lugu karalienes Mērijas 80. dzimšanas dienai, kura bija dedzīga viņas darbu cienītāja. Rezultāts bija “Three Blind Mice”, kas kļuva par “Peļu slazdu”. Pasaulē visilgāk rādītā izrāde tika iestudēta 1952. gada oktobrī Notingemā, bet novembrī tā tika pārcelta uz Ambassadors Theatre Vestendā ar Ričardu Atenboro un Šeilu Simu galvenās lomās. 1956. gada septembrī tā kļuva par visilgāk izrādīto izrādi Lielbritānijas vēsturē un 1974. gadā tā tika pārcelta uz St. Martins Theater, kur to izrāda kopš tā laika (izņemot piespiedu pārtraukumu koronavīrusa pandēmijas laikā).
1957.gadā Billijs Vailders izlaida savu ikonisko filmas adaptāciju “Apsūdzības liecinieks”. 1960.gados sekoja virkne filmu, par Miss Mārplu ar Mārgaretu Raterfordu galvenajā lomā.
1971.gadā Agata izdeva savu pēdējo romānu par Mis Mārplu.
Viņas pēdējā publiskā uzstāšanās notika 1974. gada novembrī Sidnija Lūmeta filmas “Slepkavība Austruma Ekspresi” pirmizrādē, kurā piedalījās zvaigžņu aktieri, arī Alberts Finnijs Puaro lomā. Viņas spriedums: laba adaptācija ar nelielu piezīmi, ka Puaro ūsas nebija pietiekami greznas.
1975.gadā beidzot tika izlaists pēdējais romāns par Puaro. Laikraksts New York Times publicēja pirmo nekrologu kādam izdomātam tēlam.
Agata mierīgi nomira 1976. gada 12. janvārī.
1976. gadā tika publicēta “Sleeping Murder”, 1977. gadā tika izdota viņas autobiogrāfija. Kopš tā laika ir uzņemtas neticami daudz filmas, televīziju uzvedumi, iestudētas lugas teātros. Pēdējo kino versiju varam skatīt arī šobrīd. Kinoteātros tiek rādīta “Spokošanās Venēcijā”, kas ir slavenā īru režisora un aktiera Keneta Branas triloģijas par Puaro pēdējā daļa.
View this post on Instagram
