Zinātnieki, īpaši vēsturnieki, ilgus gadus meklē pierādījumus, lai izskaidrotu vai apgāztu mītus, kas iesakņojušies mūsu apziņā. Tie tiek nodoti no paaudzes paaudzē, folklorizēti. Piedāvāju nedaudz parotaļāties ar faktiem un kas zina, varbūt kāds mīts tiks sagrauts, iespējams labāk sapratīsim to, ka cilvēki visos laikos ir bijuši tie paši.
Kultūrvēsturiskie mīti
Lai gan Napoleons bija nedrošs vīrietis, par viņa īso augumu jāpateicas britu propagandas izplatītājiem. Tas bija kā viņa un visas Francijas izsmiešana, kas britiem arī tagad ļoti labi patīk. Īstenībā Napoleons bija 1,70 m garš, kas ir ļoti pieņemami vīrietim tajos laikos, īpaši dienvidniekam. Kaut arī tagad dienvidu vīrieši nav garāki. Šā mīta iespaidā ir nosaukts Napoleona komplekss, kad īsa auguma cilvēki savus kompleksus izrāda ar dusmām un izteiktu dominanci, un pat vesela kaķu šķirne - napoleoni jeb menueti, kas ir kaķi ar īsām kājām. Tas, ka Napoleonam bija fobija no kaķiem, gan ir taisnība.
Senajā Ēģiptē valdīja anonīmā vara - faraoni, kas valdīja pār cilvēkiem, sevi uzskatīja par saules dieva Ra pēctečiem, un viņi kļuva kā dievu varas izpildītāji uz Zemes. Protams, tauta sludināja un slavēja faraonus, tie taču bija dieva pēcteči, tomēr mūsdienās ir nostiprinājies uzskats, ka senie ēģiptieši neko citu nedarīja, kā vergoja, lūdza dievus un precēja savus radiniekus. Nesen tika atrasts papirusa (papīra pirmatnējais stāvoklis) gabals, uz kura uzrakstīti tie strādnieki, kuri nebūs un viņu iemesli darba neapmeklēšanai. Lai gan gabals nebija liels, tajā varēja salasīt, piemēram, “Nebūšu darbā, sakoda skorpions” vai “Mājās jābrūvē alus”, vai “Mana sieva asiņo (mēnešreizes), viņa jāaprūpē”. Kādā citā atrastā papirusa gabalā bija uzrakstīts ielūgums uz meitas dzimšanas dienas ballīti, kas bija domāts attālākiem radiem un draugiem. Ir pietiekami daudz pierādījumu, kas apliecina, ka Senajā Ēģiptē dzīvoja jautri un ļoti līdzīgi kā mēs - mūsdienās.
Senie romieši bija attīstīti un spējīgi daudzās nozarēs, piemēram, sportā, teātra mākslā, matemātikā, filozofijā, fizikā, tomēr viņu klupšanas akmens bija medicīna. Tāpēc jebkura operācija bija pakļauta riskam. Tāpat ķeizargrieziena mēģinājums būtu beidzies ar mātes un var zīdaiņa nāvi. Un šeit parādās mīts, ka Jūlijs Cēzars mātei piedzima tieši ķeizargriezienā. Tomēr no tā laika hronikām mēs zinām, ka Cēzara māte bija dzīva dēla valdīšanas laikā. Lai gan apzīmējumi sakrīt un šī operācija ir šķietami nosaukta Jūlija Cēzara vārdā, pats vārds visticamāk nāk no latīņu valodas - “caedere”, kas nozīmē griezt.
Filmās, zīmējumos, grāmatās vikingi tiek attēloti kā dusmīgi, bārdaini vīri ar milzīgu ragainu ķiveri. Bet nekur nav atrasti pierādījumi tam, ka viņi lika ragus uz ķiverēm. Tos 1870. gadā nosapņoja Riharda Vāgnera operas “Nībelunga gredzens” kostīma mākslinieks. Patiesībā vikingi bija diezgan būdīgi, apaļi vīrieši ar adītiem krekliem, biezām biksēm un nelieliem zābaciņiem. Kaujas laikā viņi izmantoja nevis zobenus, kā tas tiek uzskatīts, bet šķēpus, un ķiveres bija salīdzinoši vienkāršas, taču drošas - ragi padarītu ķiveres smagas.
Norises dabā
Katrs kaut reizi dzīvē ir dzirdējis kādu sakām, ka “zibens nekad nesper divreiz vienuviet” un lai gan šis teiciens ir sens un joprojām plaši izmantots mūsdienās, tas nav patiess - vismaz ne zinātniski. NASA šo mītu apgāza jau 2003. gadā, kad viņi aprēķināja, ka zibens vienā vietā iesper aptuveni reizi trijos spērienus. Ja šis mīts būtu patiesība, tad nebūtu nekādas jēgas no zibensnovedējiem.
Tuksnesis ne vienmēr ir smilšains, cepinošs lauks - to, kas ir tuksnesis, nosaka nevis temperatūra, bet gan nokrišņu trūkums. Un, lai gan lielākā daļa pasaules tuksnešu patiešām ir karsti, daži ir tieši otrādi - nežēlīgi auksti. Šos sausos apgabalus, kurus sauc par polārajiem tuksnešiem, var atrast, piemēram, Irānā, Grenlandes ziemeļos un, protams, Zemes polos.
Saskaņā ar Stenfordas Solāro centru, “tas ir plaši zināms mīts, ka Saule ir dzeltena, oranža vai pat sarkana. Īstenībā, tā ir visu krāsu sajaukums, kas mūsu acīs tai liek izskatīties baltai.” Iemesls, kāpēc mēs Sauli redzam baltu ir vienkāršs - līdz mūsu acīm nonāk tikai garākie krāsu vilņi - baltie. Citi, piemēram, zaļie, zilie, violetie krāsu viļņi ir pārāk īsi, tāpēc tie paliek Zemes atmosfērā. Tāpēc arī debesis ir zilas.
Lai gan lielākā daļa dzīvie organismi, protams, nomirst, dziļi zem ūdens dzīvo viena medūzu šķirne, kas tehniski nenomirst. Zinātnieki to nosauca par Turritopsis dohrnii - nemirstīgās medūzas, būdamas vecas, atgriež sevi jaunības gados, lai varētu dzīvot vēl vienu dzīvi, esot tik pat vecas, kā savi pēcnācēji. Ar tādu nosaukumu kā Turritopsis dohrnii nav brīnums, ka neviens nezina par šīm medūzām - kāpēc tās nevarēja nosaukt tik pat viegli, kā Amūras tīģeri, sarkano vilku vai par balto degunradzi?
Nobeigumā nedaudz humora
Katrā restorānā Latvijā un daudzviet Eiropā, pasūtot spageti, klāt tiek pienesta gan dakša, gan karote. Lai ar dakšu “sarullētu” spageti, apakšā ir jāliek karote, lai neizjūk vai kāds ir tas iemesls. Tomēr patiesībā karote nav nepieciešama. To Itālijā nemaz nelieto - spageti “sarullē” tikai ar dakšu. Laikam karoti pārējie eiropieši izmanto tikai izskatam un kaut kādam smalkumam, jo itālieši ar šausmām noskatās uz pārējo pasauli. Lūk etiķetes speciālista Viljama Hensona paraugdemonstrējums.
View this post on Instagram
