Ir filmas, kuru pirmizrādes gaida visa pasaule. Kā šogad 21.jūlijā “Openheimers” un “Bārbija”. Divas tik krasi pretējas filmas. Ja Kristofera Nolana drāma par atombumbas radītāju komentārus neprasa, tad, paskatoties uz “Bārbijas” filmas reitingiem, aste iežmiedzas kājstarpē. Klišejas, paredzamība, sižeta seklums. Kāpēc Holivudas sliktais zēns Raiens Goslings parakstījās uz Kena lomu?
Lielās Holivudas studijas mētājas ar jaunās pasaules postulātiem. Ja jātaisa filma, tad tajā ir iekļautas visas sabiedrības grupas, slāņi un minoritātes. Un, kas ir noticis ar šausmenēm. Salīdziniet Stenlija Kubrika “Mirdzumu” ar kādu tikko pēc jauniem algoritmiem uzmodelētu viduvēju filmu. Režisori, aktieri, scenāristi ir iebaidīti ar skatītāju dusmām - ja sižetā tiek aizskarta kāda sensitīva tēma, sabiedrība "bļauj” skaļāk. Lai gan kas šodien nav sensitīvs? “Nepilnības” var atrast visur - pēdējos piecos gados jaunās politkorektuma un tolerances tendences ir pārņēmušas kultūras dzīvi, cenzējot visu, kas kaut nedaudz duras acīs.
Nesen Netflix un Disney studija nāca klajā ar savu jauno Sniegbaltītes live action filmu. Vairākās intervijās Sniegbaltītes lomas atveidotāja Reičela Zeglere ir izteikusies nicinoši un nievājoši par oriģinālās 1937. gada versijas Sniegbaltītes stāstu. Pats stāsta sižets arī ir drastiski izmainīts. “Šoreiz Sniegbaltīti neglābs princis. Viņa nesapņos par īstu mīlestību, bet viņas mērķis būs kļūt par līderi, kas zina savu vērtību. 1937. gada versija ir novecojusi, ja man [Reičelai Zeglerei] nāksies stāvēt 10 stundas kleitā, tad es prasīšu algas pielikumu!”.
7 rūķīši ir nomainīti pret 7 progresīvām maģiskām radībām - visu vecumu, dzimumu, augumu, ādaskrāsas cilvēku sastāvā. Filmas veidotāji uzskata, ka noalgot īsus cilvēkus būtu nekorekti, lai gan slavenais maza auguma aktieris Pīters Dinkladžs Disneja rūķīšu sastāvu drīzāk uzskata par nekorektu sakot, ka tā studija atņem darbu citiem aktieriem ar mazu augumu, kuri gribētu spēlēt rūķīšus.
Izskatās, ka mākslīgi izveidotajā situācijā uzvarētāju nav, un filmas pirmizrādi pat nācās pārlikt uz citu datumu.
Šogad viens no mūsdienu atpazīstamākajiem kino režisoriem Vess Andersons ir atgriezies ar vēl vienu Roalda Dāla adaptāciju — vai drīzāk, četrām no tām. Pēc filmas “Brīnišķais stāsts par Henriju Cukuru” pasaules pirmizrādes Venēcijas Starptautiskajā filmu festivālā Andersons šo īsfilmu un vēl trīs - "Gulbis, "Žurku ķērājs” un “Inde” nodos skatītāju vērtējumam Netflix. Taču, lai vispār sāktu uzņemt šīs īsfilmas un varētu tās publicēt Netflix, tika iziets cauri daudzām, nevajadzīgām un stulbām prasībām: viena no tām bija adaptēt Dāla darbus šodienas auditorijai - lai tie būtu “politkorekti” un atbilstu mūsdienu standartiem.
Roalds Dāls ir dzimis 1916. gadā. Protams, ka viņa darbu varoņi ir ar sava laika īpašībām. Straumēšanas gigants Netflix saka, ka tie esot antisemītiski, tajos bērni spēlējas ar vecmodīgām rotaļlietām un tamlīdzīgus apgalvojumus. Taisnības labad gan jāsaka, ka rakstniekam patika pasmieties, radot komiskus varoņos, pārspīlējot viņu īpašības. Bet tieši pārspīlētas emocijas un humors rakstnieka darbos piesaistīja lasītājus daudzas paaudzes. Tomēr mūsdienās cilvēki apvainojas par visu.
Tāpēc rodas jautājums kādā vidē viņi ir auguši, ja nevar izturēt kaut vienu skarbu vārdu? Bet darbi tika pārrakstīti, un nu visi ir laimīgi. Tikai cerams, ka viņi nav mainījuši pašu stāstu esenci, kā viņi to izdarīja ar Disney jauno Sniegbaltīti.
Netflix plāno veidot jaunu dokumentālo filmu par mums visiem zināmo pēdējo Senās Ēģiptes valdnieci Kleopatru. Tomēr galvenā aktrise ir melnādainā. Tas, saprotams, pievērsa lielu uzmanību šovam un ļoti daudz cilvēki ir saniknoti, jo izskatās, ka Netflix ar savu tolerances, politkorektuma un vienlīdzības kultūru grib izdzēst vēsturi. Vēsturiski Kleopatra nāk no Senās Grieķijas un vienīgā savas ģimenes pārstāve, kas iemācījās to laiku ēģiptiešu valodu. Pēc viņas nāves Ēģiptes teritorija kļuva daļu no Senās Grieķijas. Ir daudz pierādījumu tam, ka Kleopatra bija Maķedonijas grieķiete nevis melnādainā, par ko viņu grib paradīt Netflix. Kāda šī šova scenāriste ir teikusi: “Es atceros, ko man stāstīja vecmamma: Man ir vienalga ko viņi tev māca skolā, bet Kleopatra bija melnādainā!” Tomēr ir pietiekami daudz pierādījumu, kas apgāž šo uzskatu, piemēram, statujas, gleznojumi, vēstures liecības. Šie scenāristes izteicieni saniknoja daudzus ēģiptiešus un grieķus, ka pat tika uzsākti tiesas darbi. Viņi arī uzskatīja, ka to nedrīkst saukt par dokumentālo seriālu, ja tas nerāda patieso vēsturi. Taču seriāls joprojām tiek uzņemts, jo producentiem svarīgāk ir iet pa tolerances taciņu, nekā ņemt vērā vēsturiskus un pierādītus faktus.
Vai nākamais solis, ko spers globālās straumēšanas kompānijas, būs Šekspīra pārrakstīšana? Varbūt uzreiz ķerties klāt Bībelei? Tie nav absurdi jautājumi. Šāda varbūtība šķiet likumsakarīga, skatoties kaut vai uz šiem trim spilgtākie piemēriem. Vai vēl pirms 20 gadiem kādam būtu ienācis prātā, ka Sniegbaltīte ir pārāk sievišķīga un rūķi ir pliķis sabiedrības sejā? Vai ka jautras bērnu grāmatās ir klajš antisemītisms? Un ko niekoties ar melnādaino Kleopartu- varbūt Kleopatra bija vīrietis?
Mākslai ir jāiet līdzi laikam, koriģējot izteiksmes līdzekļus vai pielāgojot valodas nianses, taču tas, kas notiek Amerikā, ir brutāla vardarbība pret kultūrvēsturisko mantojumu.
Mēs esam liecinieki mūsu vērtību cenzēšanai. Jo slēpjoties aiz vārdiem “tolerance” un “vienlīdzība” globālās miljardu vērtās kompānijas vai drīzāk to īpašnieki atriebjas par visiem iepriekš nodarītiem pāridarījumiem.
