“Baltās nakts” (fr. val. - Nuit Blanche), kas aizsākās Parīzē 2002. gadā un kā laba tradīcija turpinās jau 18 reizi, tika radīta, lai ikdienas steigā un sadzīves bakhanālijas aizņemtie reizi gadā, krēslai iestājoties, aizdomātos, kāda loma mūsu dzīvē ir kultūrai.
Tās lozungi mudina un motivē atklāt mūsdienās kultūras daudzveidību, tādā veidot raisot interesi par notikumiem mākslā, tās izpausmēs un pārmaiņām kultūrā kopumā. 2023. gada “Baltās nakts” aicina reflektēt jeb izzināt sevī, kas ir “Apslēptās patiesības”. Programma ir plaša un, manuprāt, veiksmīgi pielāgota dažādām gaumēm.
Mani uzrunāja izstāde, kas nav “Baltās nakts” programmā, bet ir kā satelīts centrālajām notikumam - Indriķa Ģelža izstāde “Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā, Sporta iela 2, k-1.
Līdz šim vērienīgākajā personālizstādē Latvijā Indriķis Ģelzis pievēršas pārmaiņu jūrā slīkstošajam modernajam indivīdam. Ģelža māksla reaģē uz mūsdienu pasaules idejām tādā veidā, kas atbilst šim vēstures un laika momentam. “Politikas, identitāšu un ekonomikas plūsmu satricinājumos, autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā mūsdienu sabiedrība atklājas kā par publisku peldbaseinu nomaskējusies personalizēta analoga kibertelpa,” teikts mākslinieka izstādes programmā. Vēstījums šķiet diezgan sarežģīts līdz brīdim, kad esam telpā ar Ģelža darbiem. Mākslinieka sarežģītais uzdevums - aiznest līdz mums, informācijas pārbagātai, visu zinošai auditorijai, ir izdevies. Personīgi es izbaudīju to, pamatīgi sabīstoties no pēkšņās gaismas, balss un čīkstošās grīdas, kas bez brīdinājuma, mani, telpā esot vienai, lika nodrebināties un ar aizdomām lūkoties vai stūros nav kāds iztēles mošķis. Mākslas elementi - instalācijas, skulptūras: baltajā “dienas gaismā” mehāniski, kā pulksteņi, tikšķošās skulptūras sastingst, instalācijai pārslēdzoties uz zilo “ūdeņaino” apgaismoju, kuru pavada dabas stihiju - zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters, tā radot gan katarsi, gan baiļu sajūtu vienlaikus.
Laikmetīgās (nejaukt ar modernās) mākslas laikmetā mākslinieki rada mākslu, kas atbilst pieredzei, dzīvot tehnoloģiski progresīvā pasaulē, kur katrs stāsts ir unikāls. Lai gan ticu, ka arī Leonardo da Vinči tā domāja, zīmējot savus lidojošo riteņu plānus vai gleznojot smīnošo Džokondu. Mākslinieki veido mākslas darbus, pamatojoties uz savu unikālo pieredzi.
Kopš 1980. gadiem radītajā mākslā daudzi mākslinieki radīja mākslu, kuras pamatā ir koncepcijas, kas reaģē uz pasaules politiskajiem un kultūras elementiem. Ir arī svarīgi paturēt prātā, ka laikmetīgā māksla radās, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, drukāšanas tehnoloģijām un krāsainās fotogrāfijas izgudrojumam, kas mainīja veidu, kā mākslinieki varēja attēlot un tvert galvenos notikumus pasaulē. Ņemot vērā šo definīciju, Ģelzis ir dzimis vienlaikus ar laikmetīgo mākslu.
Mūsdienu mākslinieki ir iesaistīti jaunu ideju un mākslas veidu apdeitā, vienlaikus izmantojot visu, kas ir viņu rīcībā. Daiļradē iekļaujot jaunu mediju formas, piemēram, videospēles, kā arī inženierzinātņu un plastiskās ķirurģijas elementus. Ģelzis ir gājis savu ceļu, emocionāli un sirsnīgi atklājies publikai caur izgaismotu objektu skulptūrām.
Indriķa Ģelža darbi nav tikai estētiska bauda, ko sniedz mākslas darba skatīšanās, bet tā ir daudz vairāk vērsta uz ideju apmaiņu.
View this post on Instagram
