Latvijas Nacionālā Kino centrs šogad jau 27.reizi rīko Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu. Tas ir starptautisks kino notikums, kurā skatītājiem tiek piedāvāta jaunāko dokumentālo filmu programma no dažādām pasaules valstīm. Forums ir jūras reģionā nozīmīgākais dokumentālā kino pasākums Baltijā, kas notiek katru gadu septembrī, šogad no 5.līdz 10.septembrim.
Filmu forumā ir iespēja noskatīties jaunākās dokumentālās filmas, kuras tapušas Baltijas valstīs, Polijā, Ukrainā Somijā. Kā viesi ir arī Gruzijas, Francijas, Horvātijas, Irānas un citu dokumentālā kino pārstāvji. Forumā pēc filmu demonstrēšanas ir lieliska iespēja tikties uz diskusiju ar filmu veidotājiem.
Savukārt kino industrijas profesionāļi foruma ietvaros, satiekas uz topošo filmu projektu kopprodukcijas tirgu. Biļešu cena uz katru filmu - 4,50 EUR, skolēni, studenti, pensionāri un kino nozares profesionāļi filmas var noskatīties bez maksas. Dokumentālo filmu seansi notiek Rīgā, kinoteātrī K.Suns. Tomēr arī ārpus Rīgas četrās Latvijas pilsētās - Cēsīs, Talsos, Rēzeknē un Limbažos, tiek rīkoti vairāki seansi. Ar programmu var iepazīties gan K.Suns mājas lapā http://www.kinogalerija.lv, gan Nacionālā Kino centra vietnē https://www.filmas.lv/. Tāpat šajā mājas lapā, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma tiešsaistes programmā iekļautas trīs filmas, kas iepriekš prezentētas forumā vēl to tapšanas stadijā, bet tagad ir iespēja tās noskatīties.
- Pirmā filma ir 2022.gadā Ukrainā tapusī filma “KRISTUS LĪGAVAS DIENASGRĀMATA”. Tas ir stāsts par meiteni, kura atsakās no visa, ziedojot savu dzīvi reliģijai. Kā minēts filmas anotācijā - “Jau sešus gadus Nastja nav kontaktējusies ar ģimeni, un viņas māsa, režisore Marta, nolemj šo klusumu pārtraukt. Nastja ir kļuvusi par vienu no Rietumukrainas Kristus līgavu klostera iemītniecēm, un Marta viņu filmē jaunajās mājās. Taču tas nav viegli - un ne tikai klostera noteikumu dēļ, bet arī tāpēc, ka arī Marta veic revīziju savās domās. Atteikusies no cilvēciskajām kaislībām, lai pilnībā nodotos dzīvei izolētā pasaulē, Nastjas izvēle ļauj vilkt paralēles ar citu mūķeņu stāstiem - arī tajos netrūkst ģimenes nesapratnes un nosodījuma, kuru upuris ir slēgtā reliģiskā kopienā dzīvojošās Kristus māsas. Marta meklē atbildes, kāpēc jaunas meitenes izvēlas kļūt par mūķenēm, un iemesli katrai ir savi, bet ceļš - sarežģījumu un dažādu atklāsmju piepildīts.”
- “TRAUSLĀS KAROTĀJAS” ir otrā filma. Tas ir lietuviešu un igauņu autoru kopdarbs par trim meitenēm armijā. “Kad pirms dažiem gadiem Lietuva atjaunoja karaklausību, dienestā brīvprātīgi pieteicās arī dažas jaunas sievietes. Izolētā militārā bāzē kopā ar 600 vīriešiem dzīvo un trenējas trīs meitenes, un katrai ir sava pieredze un savi iemesli pievienoties Lietuvas armijai. Viena vēlas sākt jaunu dzīvi, otra cer atrast mīlestību, bet trešā - pierādīt, ka ir spēcīga un spējīga pasargāt savu zemi no iespējamiem Krievijas draudiem. Romantiskās vīzijas par karavīra dzīvi ātri sagrauj militārie treniņi, cerības piekāpjas skaudrai realitātei - naivi ideāli neiederas izolētā bāzē, taču fiziskās un emocionālās pārmaiņas meitenes padara par sievietēm, kuras apzinās, ka vien pašas ir atbildīgas par savu likteni un laimi.”
- Trešā filma ir 16+ auditorijai pašmāju “UZ REDZĪTI, BRASA” režisors Ivars Zviedrs, 2022.gada filmā parādīta cietuma vide, pirms Brasas cietuma slēgšanas 2019. gada pavasarī. Filmas veidošanas laikā Ivars Zviedris divus mēnešus katru dienu pavadījis Brasas cietumā, kur ticies ar ieslodzītajiem, iemācījies runāt viņu slengā un izvērtēt dzīvi no viņu skatupunkta. Filma ieguva balvu Lielais Kristaps kā “Labākais dokumentālās filmas režisors”. “1905. gadā celtais Brasas cietums tagad tiek slēgts kā novecojis un modernajām prasībām neatbilstošs. Ieslodzītie tiek pārcelti citur. Kas valstij viens lēmums, indivīdiem dzīves pavērsiens. “No mājām braucu prom,” saka kāds, kurš Brasā pavadījis pusi sava mūža. Pašu rokām viņi iznīcina savu veco sadzīvi, spriež par agrākiem laikiem, iepazīstina ar cietuma dzīvi un likumiem. Tam visam būtu jāmainās - hodku, zeku un šmonu pasaulē tagad ienāks tādi vārdi kā intergrācija, adapcija, modernizācija. Taču tam līdz galam netic pat darbinieki. Filmas varoņi savā dzīvē atkal ir robežas priekšā - kurš no vecā uz jauno, kurš no ieslodzījuma uz brīvību.”
Dokumentālais kino ir lieliska pieredze, lai izprastu cilvēkus sev līdzās, jo šo filmu varoņi visbiežāk ir mūsu līdzpilsoņi. Tāpat tas ir veids, kā pierakstīt vēsturi tikai caur operatora kameru un režisora prizmu.
