Esmu dzimusi atvasarā. Un tāpēc šis gada laiks man ir vistuvākais. Jau kopš bērnības. Lai arī tas nevienā kalendārā nav īpaši atzīmēts, man tas sākās 31.augustā un beidzas kaut kur septembra 20. datumos. Var arī ar astronomiskā rudens iestāšanos. Šogad tas ir 23.septembrī. Var jau būt, ka tā ir katru gadu, nezinu, jo kopš rakstu, lasu, skatos kino, kalendāru izmantoju smartfonā, nezinu nedz vārda dienas, nedz citas atzīmējamās dienas.
Atvasara man ir mīļa ne tikai dēļ manas dzimšanas dienas, bet galvenokārt tāpēc, ka šajā periodā ir kāds baudpilns spēks. Varbūt tāpēc, ka saule riet agrāk un nekarsē vairs tik ļoti, varbūt tāpēc, ka dabā noris krāsainās pārmaiņas - koku lapas krāsojas, nevelti ir pat folklorizētais zelta rudens Siguldā. Gatavu ābolu smarža, Ražas svētki. Šķiet Dabas muzejā un citviet Latvijā izmēriem mērojās ķirbji un citas ogas. Dienas vēl siltas, bet vakaros prasās pēc hudija vai pleda uz pleciem. No vasaras apkārt skraidīšanas, vakaros roka sāk stiepties pēc grāmatas. Tāds sasodīts dekadentisms vai pat romantisms (Nejaukt ar sentimentu. Romantismam nav saistības ar sarkanām sirsniņām vai rožu lapiņām, tas viss ir sentiments. Romantismam ir nedaudz asins smarža, tajā ir neprognozējamās realitātes un eksistenciālu robežu sajūta). Vienkāršāk - īsts baudas periods.
Un, protams, sākas mācības. Latvijā 99% tas ir 1.septembris. Tomēr arī vēl atvasarā skolas un augstskolas ļauj adaptēties, apostīt skolas gaisu un pieradināt sevi pie jaunā režīmā. Adaptācija.
Sanāca garš ievads, bet sajūtas uzburt ar vienu vārdu nevar. Starp citu, angļu valodā šo periodu sauc par indian summer jeb indiāņu vasaru.
Tā kā šogad vasara bija tik ačgārna, un lietus lija gandrīz katru dienu, tad zāle vēl daudzviet ir zaļāka nekā jūnijā. Arī koku lapas vēl daudzviet nedzeltē. Iespējams, ka zelta rudens nedaudz aizvirzīsies tuvāk oktobrim. Tāpēc šogad septembra nedēļas nogalēs ir lieliska iespēja izbraukt dienas vai divu dienu ģimenes vai solo izbraucienos. Nē, protams dzeltenās lapas netraucē, bet pārējā Latvijā nedaudz vinnē uz Siguldas rēķina.
Pirmā vieta, ko silti iesaku ir Liepāja. Pilsētas muzejā vēl līdz 10. septembrim muzeja lielajā izstāžu zālē Kūrmājas prospektā 16/18 skatāma krāšņa izstāde “Mirklis pirms”, kur iespējams apskatīt kāzu tērpus no 19. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta otrajai pusei, kas atklāj šā cilvēku dzīvē nozīmīgā mirkļa svinīgumu, modes tendences, gaumes un skaistuma izjūtu. Izstāde tapusi sadarbībā ar izcilā modes vēsturnieka “Aleksandra Vasiļjeva fondu” un scenogrāfi Annu Heinrihsoni.
Izstādes apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar kāzu tērpiem un aksesuāriem no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas. Modes viszinis ir savācis patiesi iespaidīgu balto kleitu kolekciju. Fonā skan mūzika, kleitas šķiet griežas tādā kā lēnā valsī. Saderu, ka naktī tā arī notiek, bet pa dienu ir lieliska iespēja gūt gan informatīvu, gan estētisku iepriekšējā gadsimta skanējumu.
Savukārt “Liepājas 17.-19. gadsimta interjera muzejā” Kungu ielā 24 skatāma izstāde “Viktorijas laika porcelāns”, kur aplūkojami Anglijas, Vācijas, Francijas un Krievijas impērijas porcelāna izstrādājumi. Viktorijas laika porcelāna izstāde Stenderu ģimenes priekšistabā skatāma līdz 2023. gada 1. oktobrim. Izstādi veido Liepājas muzejs sadarbībā ar mākslas centru Zuzeum un Zuzānu kolekciju.
Pusdienas ieturēt var Piejūras parka Paviljonā. Perfekta vieta, kur burtiski jūtama 1924.gada aura. Kā teica mans draugs - arhitekts: "Ei, tu, nost, viņi pat stiklus logos ir ielikuši ar pirms simts gadiem raksturīgo deformējumu".
Vispār Liepāja ir pilsēta - Fēnikss. Tāpēc par šo Latvijas pērli citreiz. Šoreiz - A.Vasiljeva izstāde, Zuzānu kolekcijas porcelāns, pusdienas Paviljonā un pastaiga gar jūru. No Paviljona līdz molam, gar Roņu ielu. Bauda acīm, ausīm, garšu kārpiņām un kājām. Vienīgais var paķert kādu cepuri, jo vējš pie jūras bieži pūš no rietumiem un vispār Liepāja kā nekā. Šeit vējš ir personificēts pat pilsētas himnā.
Tālāk klasika - Liepāja, Pāvilosta, Kuldīga vai Kuldīgas vietā Ventspils. Tas gaumes un vecuma jautājums (Ventspilī ir vairāk atrakciju bērniem - Lemberga hūte, Viziums). Kuldīgā bērnu atrakciju zinu tik vienu - strūklaka pilsētas centrā, kur parasti bērni spieto gluži kā no Emīla nedarbiem.
Otra vieta ir Rundāles pils. Gan jau daudzi to izstaigājuši rožu ziedēšanas laikā. Tomēr vēl dažas nedēļas pilī ir iespējams apskatīt gobelēnu izstādi.
Starptautiskajā izstādē “Ziedošie gobelēni” no Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Gobelēnu, Bovē, Savonrī manufaktūru kolekcijām apskatāmi 15 dārza tēmai veltīti gobelēni, kas tapuši Gobelēnu, Bovē un Obisonas manufaktūrā no 16. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta vidum.
“Ziedošie gobelēni” ir satelītizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja organizētajai 7. Rīgas Starptautiskajai tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālei “QUO VADIS?”. Izstāde Rundāles pils Lielajā galerijā un Mazajā galerijā apskatāma līdz 17. septembrim.
Pēc izstādes var ieturēties turpat netālajos restorānos. Viens ir pat īpaši pieminams ar savu tik spēcīgo lauku omes virtuves smaržu it visā. Pat krēslos un galdos, un pelēkajā mincī, kas šķiet ir šā lauku restorāna nomnieks uz mūžu.
Pēc Rundāles un sātīgām pusdienām (porcijas atbilst latviešu vēdera standartiem), iesaku aizbraukt līdz Mežotnes pilis parkam. Pils pati ir slēgta, bet turpat lēni plūstošai Lielupei ir uzlikt jauns pontonu tilts. Tad nu pirms atgriešanās mājās var izstaigāt gan abus Lielupes krastus, varbūt pat nopeldēties, gan pils parku.
