Viena no galvenajām tendencēm mūsdienu kino industrijā ir politkorektums. Pati par sevi šī ideja ir saprātīga un taisnīga: nav pieļaujams, ka cilvēku apvaino rases, nacionalitātes, dzimuma, fizisko un citu atšķirību dēļ. Problēma ir tā, ka politkorektuma robežas ir diezgan izplūdušas: nekad nevar zināt, kurš uz ko apvainosies.
Aktieri Bredliju Kūperu kritizēja par deguna protēzes nēsāšanu filmā “Maestro”. Šī filma, kurā Kūpers vienlaikus ir gan aktieris, gan režisors, stāsta par slavenā amerikāņu diriģenta un komponista Leonarda Bernstaina dzīvi.
Bernstains bija ebrejs, Kūpers nav ebrejs, un politkorektuma apoloģētiem tas jau ir iemesls neapmierinātībai: ebrejs jātēlo ebrejam. Nu, bet aktiera pieliktā deguna izmantošana tika vērtēta kā apvainojums.
View this post on Instagram
Ebreju izcelsmes britu aktrise un scenāriste Treisija Anna Obermane sociālajos tīklos ierakstījusi, ka šādas protēzes izmantošana Kūperam ir līdzvērtīga blackface rasistiskajam grimam (grotesks teātra grims, ar kura palīdzību baltādainie komiķi XX gadsimta sākumā attēloja melnādainos).
“Ja Bredlijs Kūpers nevar pārtapt varonī ar aktiermeistarības palīdzību, tātad nevajadzēja viņu izvēlēties šai lomai - nolīgstiet ebreju,” paziņoja Treisija.
View this post on Instagram
Daži skatītāji sāka burtiski ar lineālu salīdzināt Bernstaina un Kūpera degunus un secināja, ka aktiera deguns ir “pārspīlēts”, tātad tajā ir antisemītisma elements.
Sociālajos tīklos šajā sakarā izcēlās asa polemika. Viens no lietotājiem pat paziņojis, ka “Kūpers ar savu milzīgo degunu līdzinās nacistu propagandai”.
Vienlaikus zināms, ka Bernstaina ģimenes pārstāvjiem pret filmu nav nekādu pretenziju un šādu grima veidu akceptējuši jau filmēšanas stadijā. Tāpat jāatzīmē, ka filmas “Maestro” producents ir Stīvens Spīlbergs, ebrejs, kurš uzņēmis leģendāro filmu “Šindlera saraksts”.
Kristofera Nolana filmas “Openheimers”, biogrāfiskās drāmās par atombumbas tēvu Robertu Oppenheimeru galvenās lomas atveidotājs Kilians Mērfijs visai attāli līdzinās oriģinālam - portretiskas līdzības te nav. Šī filma izraisīja publikas neapmierinātību cita iemesla dēļ. Uz viņu apvainojās hinduisti.
Vienā no ainām galvenie varoņi - Roberts Openheimers un viņa mīļotā Džīna Tetloka - nodarbojas ar seksu. Kulminācijas brīdī varone aptur procesu, paņem no plaukta grāmatu “Bhagavad Gita” (“Tā Kunga dziesma”) un lūdz varoni to izlasīt. Vārdi, ko Openheimers nolasa skaļi un tulko no sanskrita, pieder Krišnam: "Esmu kļuvis par nāvi, pasauļu postītāju.” Runā, ka šo citātu īstais Openheimers teicis pēc viņa izgudrotās atombumbas pirmā sprādziena.
Seksa aina ar svētā teksta lasīšanu aizvainoja hinduistu reliģiskās jūtas. Indijas valdības loceklis, nacionālistu partijas pārstāvis Udajs Mahurkara filmu nodēvējis par “uzbrukumu hinduismam” un pieprasījis no tās aizvākt strīdīgo ainu. Politiķis apgalvo, ka tas līdzinās “karam pret hinduistu kopienu” un izskatās, kā daļa no “lielākas prethinduistu spēku sazvērestības”.
Filmas režisors Kristofers Nolans uz šiem pārmetumiem nereaģēja un skatu neizgrieza.
Atcerēsimies vēl dažus gadījumus, kad inkluzivitātes vērotāji apvainoja filmu autorus.
2018. gadā Skārletai Johansonei bija jātēlo Dante Gila filmā “Tekss”, gangsteris transpersona, filmā “RUB & TUG”. Viņas kandidatūra izraisīja negācijas vilni (“transpersonai jāspēlē transpersona”), un Skārletai nācās aiziet no šīs lomas.
Pēc diviem gadiem Johansone atkal nonāca nepatīkamā situācijā. Viņa atveidoja kiberterorisma cīnītāja, majora Motoko Kusanagi lomu filmā “Spoks bruņās”. Filma tika fimēta pēc tāda paša nosaukuma japāņu mangas, un skatītāji palika neapmierināti, ka galveno lomu atveidoja eiropiete, nevis japāniete.
Filmā ”Sauc mani savā vārdā” par pēkšņi uzliesmojušu mīlestību starp jaunekli un nobriedušu vīrieti kritizēts Ārmijs Hammers, kurš atveidoja pieaugušo varoni. Šis aktieris plašākam skatītāju lokam pazīstams kā precēts brutāls heteroseksuāla seksa simbols un geja lomā, pēc viņu domām, izskatījās neorganiski. Turklār pret jaunāku aktieri Timati Šalamē, kurš dzīvē arī nav gejs, līdzīgu pretenziju nav bijis.
Filmā “Debesskrāpis” aktieris Dveins Džonsons tēlo cilvēku, kurš karā zaudējis kāju, un pēc dažu skatītāju domām, šajā lomā bija jāņem reāls invalīds.
Savukārt melnādaino aktrišu izvēle angļu karalienes Šarlotes (seriāls “Bridžertoni”, miniseriāls “Karaliene Šarlote: Bridžertona stāsts”) un Arielas (“Nāriņa”) lomā izraisījusi balto iedzīvotāju daļas kritiku.
Un, ja par karalieni vēl varēja būt kādas šaubas (pēc vienas no versijām Šarlotei tiešām bija “krāsainas” asinis), tad inkluzīva Nāriņa ir pilnīgs absurds.
Hanss Kristians Andersens, kurš 1837. gadā Dānijā radīja šo pasaku, neko tādu nebiju domājis.
