To eksistenci cenšas pierādīt pārliecināti “spoku mednieki”, citi pret spokiem izturas ar aizdomām, netic tiem. Taču, neskatoties uz skepsi, spoki joprojām ir liela kultūras sastāvdaļa. Tos rāda gan filmās, gan seriālos, no “Harija Potera” franšīzes līdz “The Sixth Sense.”
To eksistences “pierādījumi” atrodami grāmatu plauktos - gan fantāzijas, gan zinātnes, gan klasiskās literatūras. Pirms 31.oktobra - Helovīna dienas - neskaitāmi spoki rotā veikalus un ielas, tiek dekorētas mājās un maskās tērpjas bērni. Spoki ir bijuši vieni no iecienītākajiem tēliem jau gadsimtiem ilgi, un to stāsti ir izcēlušies starp visiem pārējiem, jo cilvēkiem vienmēr ir paticis pārbaudīt savas robežas.
7 slaveni spoki stāstos un kultūrā
Lai gan spoki parādās daudzos Šekspīra darbos (piemēram, “Makbets” un “Jūlijs Cēzars”), karalis Hamlets ir sabiedrībā visatpazīstamākais spoks no visiem rakstnieka darbiem. “Hamletā” karaļa spoks rēgojas viņa dēlam un galvenajam varonim Princim Hamletam. Spoks lugā parādās tikai trīs reizes, visas naktī, kuru laikā spoks lūdz Hamletam atriebt, nogalinot tā slepkavu - brāli Klaudiju. Hamleta tēva spoks stāsta par šausmīgu zvērību. Kad karalis mierīgi atpūtās dārzā, viņa brālis viņam ausī ielēja indi. “Sapnī no brālīgas rokas es pazaudēju savu dzīvību, kroni un karalieni.” Spoks lūdz Hamletu viņu atriebt. Stāsta centrā ir princis Hamlets, tomēr bez Karaļa spoka nemaz nebūtu šis pasaules literatūras klasikas.
Klīstošais Holandietis ir pasaulē visatpazīstamākais spoks - priekšmets. Tas ir 17. gadsimta tirgotāju kuģis, kurš spokojoties tikai “tālā un dziļā” jūrā. Kā stāsta jūrnieki, kuģis, kurš galvenokārt izskatās kā miglains tēls vai dīvaina, spoža gaisma, ir neveiksmes un nāves simbols. Pats stāsts ir bijis mainīts neskaitāmas reizes, bet vispopulārākajā stāstā versija ir par dāņu kapteini van der Dekenu, kurš izlemj nepiestāt jūras krastā milzīgas vētras laikā un izaicināja Dievu to nogremdēt. Tas kuģim uzlika lāstu un tā spoka versija ir nolādēta mūžīgi meklēt piestātni. Klīstošo Holandieti daudzi reālajā dzīvē saka, ka esot redzējuši, vienreiz 1923. gadā pat pamanīts pie Dienvidāfrikas. Mūsdienās slavenākais Klīstošais Holandietis gan jau ir filmas “Karību jūras pirātu” versija, kur nolādētais kapteinis Deivijs Džonss ar astoņkāju bārdu (spēlē Bils Naitijs) ir atsauce uz kapteini van der Dekenu. Un, protams, Riharda Vāgnera opera “Klīstošais holandieties”.
Folklorā Klīstošais Holandietis ir spoku kuģis, kas nolādēts klejot pa septiņām jūrām. Leģendas izcelsme ir neskaidra — daži uzskata, ka tā radusies Nīderlandē, savukārt citi apgalvo, ka tās pamatā ir angļu rakstnieka Edvarda Ficbola luga “Klīstošais holandietis” (The Flying Dutchman, 1826) un Frederika Meriata romāns “Spoku kuģis” (The Phantom Ship, 1837). Par “Klīstošā holandieša” kapteiņa prototipu mēdz uzskatīt 17. gadsimta holandiešu jūrasbraucēju Bernardu Foki, kura kuģi tik ātri pārvarēja attālumu no Holandes līdz Javai, ka tika uzskatīts, ka viņam ir līgums ar velnu.
Asiņaina Mērija ir stāsts, kas dzīvo jau paaudžu paaudzēs un joprojām ir populārs. “Asiņainā Mērija…Asiņainā Mērija…Asiņainā Mērija…” ar šiem vārdiem aizsākas daudzu sākumskolas skolēnu pirmā pieredze ar spoku izsaukšanu. Vairākas vēsturiskas personas tiek uzskatītas par Asiņaino Mēriju prototipiem. Pirmā kandidāte ir karaliene Mērija I - katoliete, kura pavēlēja sadedzināt apmēram 300 protestantus. Nākamā Asiņainā Mērija ir Ungārijas ķēniņiene Elizabete Batorija, kura esot spīdzinājusi un nogalinājusi apēram 660 meitenes, mazgājusies viņu asinīs, cerot iegūt mūžīgo jaunību. Batorija tika apvainota arī vampīrismā. Pēdējā populārā kandidāte ir Mērija Votra - sieviete, kura tika uzskatīta, vai nu par vergu slepkavu Amerikas dienvidos vai par iespējamo raganu, kura tika sadedzināta vienā no raganu tiesām. Viņas izsaukšanas rituāls vēsta, ka viņas vārds jāsauc 13 reizes tumšas vannas istabas spoguļa priekšā, saviem upuriem viņa var uzbrukt, kliedzot, lamājoties, žņaudzot un pat izraujot acis.
Kamēr Asiņainā Mērija gaida savā tumšajā vannasistabā kādu bērnu, ko nobaidīt, Kaspers, kurš ir vislabāk pazīstams kā “Draudzīgais Spoks”, ir mazais, smaidīgais spoks kurš tieši otrādi - mēģina nenobaidīt nevienu. Kaspera tēlu 1930. gados izveidoja Semjors Reits un Džo Oriolo Amerikā, Ņujorkā. Laika gaitā spociņš kļuva slavens ar saviem komiksiem, vēlāk Kasperam pievienojās vēl citi tēli, piemēram, Mazā Labā Raganiņa un Karstais Mazais Velniņš. Komiksu tēli tika veidoti bērniem piemēroti, pat tik smagas tēmas kā nāve tika izskaidrota vienkārši un mazajiem saprotami. Varoņiem tika pielikti “labais”, “draudzīgais”, “mazais” pie vārda, mazinot to bailīgumu. 1995. gadā Kasperu atdzīvināja filma “Kaspers”, kurā galvenās lomas spēlē Bils Pulmans un Kristīna Riči.
Gandrīz katrā valstī ir savs teātra spoks: Latvijā tas ir Liepājas Teātra spoks, Amerikā - New Amsterdam teātra Olīvas Tomasas rēgs. Lielbritānijā, Londonā arī ir savs teātra spoks, Drūrijas Leinas teātri ir apsēdis gan Pelēkais vīrs, gan daudzi citi spoki, kurus redzējuši gan aktieri, gan daži izredzētie skatītāji. Gandrīz katram ir sava pieredze ar Pelēko vīru - citi ir viņu redzējuši nesam lielu zobemu, citi tikai dzirdējuši, kā viņš aizcērt durvis. Šis spoks jau ir kļuvis par daļu no teātra vēstures un ģimenes, tas pat ir daļa no teātra senajām tradīcijām. Tas ir pieaicinājis daudzus spoku medniekus. Kā saka viens no medniekiem Rodžers Klārks: “Šajā ēkā kaut kas noteikti notiek, lai gan ir ļoti grūti to raksturot.”
Lai gan lielākā daļa spoku stāstu nāk no laika, kad nebija daudz citu iespēju sevi izklaidēt, viens no mūsdienu slavenākajiem spoku stāstiem noteikti ir par Izgaistošo Stopētāju, kura nostāsti radās Amerikā 70.gados 20.gadsimtā. To parasti apraksta kā vienkāršu cilvēku, kurš drīz pēc iekāpšanas svešinieka mašīnā izzūd bez pēdām. Viens no pirmatnējiem stāsta variantiem bija par kādu vietējo iedzīvotāju, kurš tika nogalināts netālu no savām mājām un tagad meklē ceļu atpakaļ. Uzskata, ka līdzīgi kā Klīstošais Holandietis, Izgaistošais Stopētājs pareģo kādu neveiksmi vai nelaimi tā sastapējam. Arī šis tēls ir apspēlēts vairākās Holivudas filmās.
Divas māsas - Megija un Keitija Foksas 1840. gadā stāstīja stāstu par kādu tirgotāju, kurš tika nogalināts kāda klienta mājā. Abas māsas ar spoku varēja sarunāties, to sajust un visādi citādi komunicēt. Tas piesaistīja sabiedrības uzmanību, dažādi pētnieki un entuziasti brauca pie viņām pārliecināties un piedzīvot spokošanās pieredzi. Tikai pēc daudziem gadiem māsas atzina, ka tā ir bijusi krāpšana - nav dzīvojis tāds tirgotājs, kurš ticis nogalināts un ar ko viņas sazinājās. Taču Pandoras lādei vāks bija vaļā, jo viņu stāsta dēļ izveidojās mums tik plaši pazīstamais spirituālisms jeb gaišredzība.
