Septembrī Londonas galerijā Tate Britain atklās izstādi, kas nevienu neatstās vienaldzīgu. Britu māksliniece Sāra Lūkasa ir epatāžas meistare. Viņas fotogrāfijas, instalācijas un metaforiskās skulptūras, kas veidotas no visnegaidītākajiem materiāliem, skatītājos raisa daudz emociju — no neveiklības sajūtas līdz dedzinošam kaunam un šokam.
Sāra Lūkasa (dzimusi 1962. gadā) ir viena no spilgtākajām “jauno britu mākslinieku” skolas pārstāvēm. Šajā mākslas revolucionāru kompānijā, kas kļuva slavena 1990. gadu sākumā, ietilpst arī Demjens Hērsts, brāļi Čepmeni, Treisija Emina un citi. Viņi visi tagad ir īstas zvaigznes un daži, tādi kā Hērsts, vēl arī multimiljonāri. Sāra Lūkasa uz tā fona izskatās visai pieticīgi — bet tikai peļņā, bet ne savu māksliniecisko ideju radikālismā.
Sāra ir īsta huligāne un provokatore, viņas darbi liek nosarkt pat visniķīgākajiem ciniķiem. Jau viņas pirmā izstāde 1990. gadā saucās “Pie dēļa pienaglots dzimumloceklis”. Lielu troksni radījusi viņas kinētiskā skulptūra, kas izskatījās kā milzīga masturbējoša vīrieša roka (paša masturbācijas objekta tur nebija — tikai roka). Lielu atpazīstamību viņai devusi darbu sērija “Karalis” (2008), kurā izmantoti vīrieša falla ģipša kalumi (par modeli kalpojis mākslinieces dzīvesbiedrs).
Sāra uzauga vienkāršā ģimenē Londonas nomalē un jau kopš bērnības labprātāk draudzējās ar puišiem. Savos agrīnajos pašportretos viņa izskatās pēc mačo sievietes un parodē tradicionālās “kruto” vīriešu pozas un sejas izteiksmes (piemēram, aktieri Džeimsu Dīnu no filmas “Dumpinieks bez iemesla”).
Savas karjeras sākumā Sāra daudz domāja par sadzīves seksismu. Viņa vāca tabloīdu un reklāmu izgriezumus, pētīja zīmējumus uz žogiem un publiskās tualetēs. Par spilgtāko šā perioda darbu kļuva kravas automašīnas kabīne, kas no iekšpuses aplīmēta ar seksa pakalpojumu reklāmām un kurai bez standarta aprīkojuma bija arī papildu “gadžets” — automātiskā roka-masturbators. Tas bija tāds kā skatījums uz sievieti no tālbraucēja šofera viedokļa.
Sāra Lūkasa nav tikai feministe (lai gan, protams, savā būtībā viņa ir feministe), bet gan postfeminisma pārstāve. 1990. gados, kad otrais feminisma vilnis jau norima un sievietes panāca to, par ko cīnījās iepriekšējā periodā, pienāca jauns posms. Māksla sāka ļauties ironijai par feministēm un pat sāka tās parodēt. Tas raksturīgs arī Sāras Lūkasas daiļradei. Krūštura vietā viņa izmanto divas uz pannas ceptas olas, bet lapsas apkakles vietā - milzīgu, slidenu zivi.
Sāras Lūkasas daiļrades izcilā iezīme ir neparastie materiāli. Viņa izgatavo skulptūras no visa, kas pagadās pa rokai, — cigaretēm, augļiem, saldētas vistas, alus bundžām. Vislielāko popularitāti viņai devušas lupatu skulptūras dažādu sieviešu ķermeņa daļu veidolā (Sāra tos sauc par “zaķīšiem” par godu žurnāla Playboy varonēm).
Erotiskais un pat nepiedienīgais šo skulptūru zemteksts ir saprotams ikvienam. Parasti kaut ko tādu zīmē publiskās tualetēs, bet Sāra neķītrību pārvērš metaforā, mākslas priekšmetā.
Darināti no mīksta materiāla un tērpti sieviešu zeķēs, šie bezgalvainie “zaķīši” izskatās vienlaikus gan smieklīgi, gan baisi.
2015.gadā Sārai Lūkasai bija tas gods pārstāvēt Lielbritāniju Venēcijas biennālē. Tur viņas slavenās lupatu skulptūras lēja bronzā, kas tām piešķīra vēl lielāku ironiju.
Bez dzimumu tēmas Sārai Lūkasai ir vēl divas mīļākās - vardarbība un nāve. Par šīm tēmām viņa bieži spriež ar parastiem sadzīves priekšmetiem, ko izmanto spēcīgu tēlu radīšanai.
Šajā darbā krēsls caurdurts ar luminiscences lampu, kā ar zobenu. Lai gan visi šeit izmantotie priekšmeti ir nedzīvi, rodas pilnīga sajūta, ka runa ir par vardarbību pret dzīvu būtni.
Ar neparastu materiālu palīdzību, kas Sārai kalpo par savdabīgām metaforām, viņa atklāj savu pasaules redzējumu. Pasaules, kas vienlaikus ir gan smieklīga, gan biedējoša. Un nē, iekāpt tajā mīkstajā lupatu sieviešu krūšu krēslā kaut kā negribas.
* Sāras Lūkasas izstāde galerijā Tate Britain notiks no 2023. gada 26. septembra līdz 2024. gada 14. janvārim
