Pārsteidzošais iznākums Nacionālajā teātrī, Kultūras ministrijas jaunieceltajam direktoram nespējot vienoties ar māksliniecisko vadītāju attiecībā uz teātra nākotnes veidošanu, negaidīti spilgti izgaismoja šķērso lietu kārtību Latvijā. Proti, to, ka teātrī svarīgākais ir direktors, nevis mākslinieciskais vadītājs ar savu programmu.
Sabiedrībai mūsu politiķu lokālais izgudrojums, kas klusi ir nostiprināts arī Latvijas likumdošanā, tiek iestāstīts kā pašsaprotamība. Un šobrīd šī iestāstīšana uzņem aizvien brutālākus veidus. Tikmēr Eiropas lielajās teātra kultūrzemēs, uz kurām atsaucas mūsu vizionāri, sakot, ka gribot pacelt Latvijas teātri šajā līmenī, prakse ir tieši pretēja.
Tur atslēgas figūra ir mākslinieciskais vadītājs. Tieši viņu izvēlas Kultūras ministrija. Mākslinieciskais vadītājs nosaka, kāds saturs, kāds gars, kāda māksla būs šajā teātrī. Un viņa programmas īstenošanai tiek izvēlēts saimnieciskais direktors, kurš palīdz to praktiski realizēt. Un ģeniālākie teātra direktori ir tieši tie, kuri palīdz notikt visneprātīgākajām radošajām idejām. Mākslinieciskā vadītāja un direktora uzdevumi nepārklājas. Katrs dara savu darbu. Un abi strādā vienotam mērķim. Nav iespējama situācija, ka teātra direktors no varas pozīcijām veido savu māksliniecisko programmu, pastumjot malā māksliniecisko vadītāju ar visu viņa programmu.
Starptautiski atpazīstamākā, turklāt transkontinentāli atpazīstamākā Vācijas teātra - Berlīnes Schaubühne am Lehniner Platz seja ir tā mākslinieciskais vadītājs Tomass Ostermeiers. Tieši viņš, kurš veido šā teātra saturu un tā māksliniecisko valodu jau 24 gadus, nevis teātra saimnieciskais direktors Tobiass Feits (Tobias Veit). Un tas nemazina direktora nopelnus viņa jomā, bet tieši otrādi, šo var minēt kā izcilu sadarbības piemēru.
Austrijas Nacionālās nozīmes institūcija Vīnes Burgteātris vienīgo reizi nonāca uzmanības lokā saimnieciskā direktora sakarā, kad bija pazuduši miljons eiro. Citādi vienmēr tiek runāts par māksliniecisko vadītāju ēru, un visi viņi ir spēcīgi režisori, vai tā būtu Klausa Peimana ēras iedvesmojošā Burgteātra pagātne, vai Martina Kušeja Burgteātra attīstības jaunās idejas šodien.
Ierakstiet meklētājā - who is head of National Theatre London? Kas ir Londonas Nacionālā teātra galva, tās vadītājs? Izlasīsiet režisora Rufus Norris vārdu.
Par vienu no lielākajām teātra katastrofām, kas notika 2017. - 2018. gadā Vācijā, rakstīja visa pasaules prese. Gan visi Vācijas mediji, gan “The New York Times”, gan britu laikraksts “The Guardian”, gan franču avīzes “Le Monde” un “Libération”.
Tā bija kultūrpolitiska kļūda ar graujošām sekām, par kuru reflektēja un uztraucās visā pasaulē. Divreiz par to tika rakstīts arī Latvijas medijos.
Un tomēr atgādināšu. Berlīnes Kultūras sekretāram bija ienācis prātā, ka vajag atsvaidzināt teātra ainavu ar inovatīviem gājieniem. Un viņš izveica vadības maiņu vienā no Eiropas būtiskākajiem teātriem - Franka Kastorfa vadītajā Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. XXI gadsimtā Amsterdamas teātrim Stadschouwburg (šodien tas saucas Amsterdamas starptautiskais teātris Ivo van Hoves vadībā) iedibinot programmu “Liesmas aizdedzinātāji”, tika pozicionētas un izrādītas pasaules būtiskāko režisoru izrādes. Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz bija izņēmuma gadījums, jo tā tika ielūgta kā ļoti īpašs teātris, izrādot gan Franka Kastorfa, gan vēl divu citu režisoru izrādes.
Tad, lūk, šo mākslinieciski ļoti atšķirīgo un ievērības vērto teātri Berlīnes kultūras departamentā bija izlemts inovēt. Atstādinot teātra vadītāju Franku Kastorfu un viņa vietā ieceļot Londonas modernās mākslas muzeja Tate Modern direktoru Krisu Derkonu.
Pēc septiņu mēnešu Derkona teātra sezonas, kad visa piešķirtā nauda bija beigusies, un šajā gadījumā jaunajam startam valdība bija papildus iedevusi vairākus miljonus eiro, Kriss Derkons pacēla cepuri un devās tālāk. Atstājot aiz sevis pilnībā iznīcinātu teātri.
Tā vietā izveidojot starptautisku viesizrāžu platformu, kas izrādījās dzīvotnespējīga gan finansiāli, gan arī skatītāju trūkuma dēļ. Skatītājs nesāka masveidā doties uz Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. Viena daļa aiz protesta, viena daļa tādēļ, ka Derkons piedāvāja to pašu virzienu, tos pašus māksliniekus, ko uz Berlīni tāpat jau veda un atsevišķos gadījumos jau krietni agrāk bija vedušas citas institūcijas. Tika iznīcināts pavisam īpašs teātris un vietā iedibināta platforma, kas nodarbojās ar to pašu, ko jau darīja citi līdzās.
No Derkona vadības laika neaizmirstamā atmiņā ir palicis atklāšanas vakars ar veco avangardu - Semjuela Beketa viencēlieniem, kuru iestudēšanai tika uzaicināts septiņdesmito gadu Beketa režijas asistents. Jau folklorizējusies ir mazā sarkanā runājošā mute gigantiskajā skatuves melnumā un kultūršoks, ko piedzīvoja šā teātra skatītāji, kuri uz šīs skatuves bija pieredzējuši grandiozas jaudas izrādes. Man no Krisa Derkona pusotra gada ēras visspilgtākajā atmiņā ir palikusi skatītāju tikšanās ar taizemiešu kinorežisoru Apičatpongu Verasethakulu, kurš plašāku atpazīstamību Eiropā bija guvis pēc Kannu filmu festivālā iegūtā Zelta palmas zara. Derkons viņu bija ielūdzis izrādīt darbu, kurš pirms tam bija apceļojis vairākas izstāžu zāles. Viens no Berlīnes skatītājiem jautāja meistaram - kā viņš jūtas, pirmo reizi nonācis saskarsmē ar teātri? Kas viņu interesē šajā medijā? Uz ko režisors atbildēja lakoniski: I hate theatre. Es ienīstu teātri.
Ja ņemtu vērā Latvijas Kultūras ministrijas šā brīža loģiku, tad vienam no spēcīgākajiem savas paaudzes teātra režisoriem vajadzētu piedalīties nākamajā konkursā uz Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktora vietu un arī uzvarēt šajā konkursā, piedāvājot jau esošo muzeja praksi intensivizēt ar performancēm. Manuprāt, absurds.
Teātra pastāvēšanas jēga ir tā saturā, tā mākslinieciskajā programmā. Tieši tāpēc teātri atbalsta valsts, kā nācijas garīgā fundamenta vitāli svarīgu daļu. Un arī kā nacionālās kultūras identitātes daļu. Teātri, kuru pastāvēšanas jēga ir saimnieciska - bizness, tie ir privātie teātri, kuru finansēšanā nepiedalās valsts.
Latvijā šī funkcijas tiek sapludinātas. Kāpēc? Kas ir mērķis?
Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs un direktors Māris Vītols lieliski varētu papildināt viens otru. Bet kļūda ir teikt - žēl, ka viņi nevarēja vienoties. Kultūras ministrijas izveidotais modelis viņus nav nostādījis tādos sadarbības noteikumos, kas par prioritāti izvirzītu mākslinieciskā vadītāja programmu un nepieļautu tās nobīdīšanu malā par labu direktora mākslinieciskajai vīzijai. Kas no presē lasītā cita starpā līdzinās Dailes teātra veiksmīgi uzņemtajam kursam. Varbūt Latvijas Nacionālajam teātrim tomēr būtu jāatšķiras ar savu seju, kas nav sajaucama ne ar Polijas, ne ar Holandes teātri? Un ko veido šejienes teātra mākslinieki.
