Katram laikam ir savi varoņi un dīvas. Un jo pieejamāka kļūst informācija, jo par tiem uzzina ātrāk un lielāka auditorija. Šobrīd runāt par informācijas pieejamību būtu muļķīgi, izņemot, ja vien es būtu iemigusi 1995.gadā, kad internets vēl bija autiņos, un pamostos šodien, kad atliek kādam tviterī iečivināt par savu sāpi, un pēc minūtes par to zina visi.
Bet, tā kā ar manu miega režīmu viss ir kārtībā, varu drosmīgi paziņot - 2023. gadā visi varoņi un dīvas ir miruši, lai gan citējot popārta tēvu Endiju Vorholu - savu 15 minūšu slavu piedzīvo daudzi. Smieklīgi, bet šī Vorhola metafora šodien uztverama burtiski. Ja neskaita pasaules ļaunos vai mūžīgi jaunos, kurš no jums atceras vairāk par 5 varoņiem vai dīvām? Labi, es nedaudz ironizēju par šo laiku, un nav jau viss tik skumji, tomēr, ja Merilina Monro dzīvotu šodien, vai viņa būtu gadsimta dīva? Domāju, ka visticamāk viena no neskaitāmajām Holivudas un šovbiznesa skaistulēm.
Mana pirmā dīva bija Trojas kara “vaininiece” Helēna. Bija arī pēdējā Ēģiptes valdniece Kleopatra. Tad kaut kad drūmajos viduslaikos - Žanna d’Arka. Tad nāca Elizabete I un Marija Antuanete. Tomēr viņas un vēl daudzas citas ir vēstures krustcelēs, kuru darbība vai bezdarbība mainīja vēstures gaitu. Par īstām dīvām, ja neskaita operas soprānus 19.gadsimtā, noteikti var saukt Holivudas aktrises. Pirmkārt, Holivuda un kino pasaulē kopumā ir vienīgā kalve, kur tapa sava laika skaistuma un stila etaloni, otrkārt, neskatoties uz daudzām izcilām rakstniecēm, zinātniecēm, pilotēm, vidē, kurā viņas darbojās, vizuālie dotumi nebija noteicošie un nenoliedzami pārējā pasaules daļa bija vīriešu rokās, kaut gan arī Holivudu studiju īpašnieki bija un ir vīrieši.
Pirmās kino dīvas meklējamas vēl mēmā kino laikmetā. No skumjās puķu pārdevējas Čaplina filmā līdz Zilajam eņģelim jeb Marlēnai Dītrihai.
Izskrienot cauri periodam līdz 1940.gadam, Holivudas dīva bija platīnblonda, ar attiecīgā laika raksturīgo meikapu. Viņa bija femme fatal, piemēram, kā Grēta Garbo vai Beta Deivisa. Karš ieviesa korekcijas, lai gan kino pasaule varbūt vienīgo reizi pa īstam pildīja misijas darbu, un no kara izmocītajiem cilvēku tūkstošiem ļāva aizmirsties skaistajā kino pasaulē.
Pēckara periodā dzima sievietes dievietes - blondas un rudmates, brunetes un tumšādainās.
Hjū Hefners radīja savu impēriju un uz pirmā Playboy vāka pozēja Merilina Monro, padarot viņas tēlu par 20.gadsimta dīvu. Viņas tēls ir arī visvairāk kopētais, sākot no vienkāršām mājsaimniecēm līdz 90.gados Madonnai un pavisam nesen Kimai Kardašjanai.
Hičkoks radīja gudro blondīni - Greisu Kelliju - vēlāko Monako princesi (Hermès Monako princesei radīja savu otru leģendāro somu - Kelly). Kad Greisa Kellija pārcēlās uz savu pili, viņas vietu ieņēma cita dīva Tippi Hedrena, slavenās filmas “Putni” galvenā varone. Starp citu viņa ir slavenās aktrises Dakotas Džonsones (Greja piecdesmit nokrāsas) vecmāmiņa, šobrīd 93 gadus jauna. Viena no pēdējām dzīvajām Holivudas zelta laika dīvām.
Ar “Vējiem līdzi” dzima arī Skārleta, lai gan tās atveidotāja Vivjena Lī bija angliete un jau slavena pirms tam, tomēr šī loma nodrošināja zaļacainajai anglietei dīvas statusu Holivudā. Arī “Brokastis pie Tifānijas” radīja leģendāru duetu - neatkārtojamo Odriju Hepbernu un Givenchy melno kleitu. (Hronoloģiski gan skatoties mazā melnā vakarkleita un miljons pērļu salutē Koko Šanelei).
Zviedru aktrise Ingrīda Bergmane, kuru kino skatītāji atceras no filmas “Kasablanka”, piedalījās arī vairākās Hičkoka filmās, līdz 1950.gadā, filmējoties pie režisora Roselini, iekļuva divdomīgā situācijā. Esot jau precētas sievietes statusā, atklājās viņas un Rosellini ārlaulības sakars, pēc kura Ingrīda Bergmane tika padzīta no Holivudas. Jāsaka, ka tikai uz laiku. 1956.gadā viņai ļāva atgriezties. Pēc atgriešanās Bergmane ātri kļuva par "amerikāņu sievišķības ideālu" un pretendenti uz Holivudas izcilāko aktrisi.
Kā teikusi Elizabete Teilore, viena no sava laika spilgtākajām dīvām, seksa simboliem, kas vēsturē iegājusi ne tikai ar plašo sirdi (precējusies 8 reizes) un nebeidzamo mīlestību pret dimantiem: “Es nevēlos būt seksa simbols. Es labprātāk būtu sievietes simbols, sieviete, kas, iespējams, pieļauj kļūdas, bet sieviete, kas mīl”. Un to lieliski parādīja viņas pašas dzīve.
Eiropā dzima Brižita Bardo, Sofija Lorēna, Romija Šneidere, Džeina Birkina, Katrina Deneva, Monika Beluči un citas lieliskas aktrises - dīvas.
Piemēram, BB jeb Brižita Bardo bija kā Eiropas atbilde Holivudas dīvai Merilinai Monro jeb MM. 15 gadus vecā Bardo pozēja slavenam Francijas sieviešu žurnāla Elle (1950. gada 8. maijā) vākam. Viņu ieraudzīja franču režisors Rodžers Vadims, kurš tobrīd bija iesācējs. Viņa asais skatiens saskatīja, kā gudri izveidot Bardo tēlu uz ekrāna, padarot viņu par erotisku dabas bērnu — blondu, juteklisku un amorālu. Divās kinofilmās, kuras režisors ir Vadims — Et Dieu créa la femme (Un Dievs radīja sievieti, 1956) un Les Bijoutiers du claire de Lune (Mēnessgaismas juvelieri, 1958); Bardo pārkāpa mūsdienu filmu tabu pret kailumu un uzstādīja kases rekordus Eiropā un ASV.
Atšķirībā no savām konkurentēm Holivudā Eiropas dīvas aktīvi iesaistījās sociālajā un pat politiskajā dzīvē. Katrina Deneva, kura, neskatoties uz cienījamo vecumu un pārciesto insultu, iestājas par vīriešu tiesībām uz seksuālo brīvību. Kādā intervijā viņa saka: “Vīrietim ir jāiekāro sievieti, citādi zūd dzīves jēga”.
Līdzīgi kā 1980.gada dziesmā Video killed The Radio Star, var teikt, ka 21.gadsimts “nogalināja” dīvu. Daudzas slavenas un populāras aktrises - Skārleta Johansone, Andželina Džoli, dziedātājas - Bejonsa vai Dženifera Lopesa, TV šovu zvaigznes - māsas Kardašjanas ir līdzvērtīgas dīvas statusam, bet informācijas pārbagātība tām neļauj uzmirdzēt aizgājušo laiku spozmē, lai arī paparacī seko katram solim. Tikai mūžībā aizejot kādai no iepriekšējās simtgades meitenēm (Tīna Tērnere, Džeina Birkina), mēs sakām - Diva is gone.
