Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir atklāta izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023”. To pamatoti var dēvēt par vasaras galveno izstādi, un tā noteikti kļūs par hitu: pirmkārt, mēroga (50 autores), otrkārt, aktuālās tēmas dēļ.
Pirmais feminisma vilnis sākās ar sufraģešu kustību. Šodien mēs piedzīvojam jau ceturto - to 2017. gadā izraisīja kustība #MeToo, kas aktualizēja seksuālās vardarbības problēmu. Un visi šie viļņi atspoguļojās mākslā. Tiesa, mēs šo mākslu gandrīz neesam redzējuši, un visā pasaulē tā ir pastāvējusi kaut kur mākslas procesa nomalē. Tikai nesen tā ir izvirzījusies priekšplānā, ieņemot goda vietu muzejos un galerijās.
Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Latvijas mākslas pasaule ir vismaz puse, ja ne pārsvarā, sieviešu. Mūsdienu klasiķu vārdi - Džemma Skulme, Maija Tabaka, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Helēna Heinrihsone, Frančeska Kirke -
ir zināmi pat tiem, kas īpaši neinteresējas par mākslu. Lielākā daļa Mākslas akadēmijas studentu (pat tādās tradicionāli "vīriešu" nodaļās kā tēlniecība) ir meitenes.
Tomēr sieviešu darbi muzejos tiek izstādīti daudz retāk nekā vīriešu. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā - četras reizes retāk. No 1991. līdz 2023. gadam sieviešu mākslinieču personālizstādes šeit veidoja 25 procentus no kopējā izstāžu skaita. Pirms tam no 1905. līdz 1991. gadam, šis rādītājs bija 8 %.
“Frāzi “Tikai neraudi!”, kas devusi izstādes nosaukumu, var saprast divējādi," saka izstādes kuratore Elita Ansone, “tā var būt gan pamudinājums, gan pavēle: neraudi, nesūdzieties par dzīvi, esi pacietīga!
Tas atgādina un ironizē par padomju okupācijas periodā kultivēto varonīgās padomju sievietes tēlu, kura tiek galā ar jebkurām grūtībām nekurnot. Stiprās sievietes stigma un aplamais padomju sieviešu lepnums par spēju dzīvot smagos apstākļos ir bremzējis kritisku attieksmi pret problēmām un sociālas cīņas garu, un šis psiholoģiskais mantojums ir jūtams vēl šodien”.
20.gadsimta 70. gados Birutas Delles "Pašportrets ar bērnu" tika noraidīts lielā izstādē Maskavā tā "drūmuma" dēļ. Šajā gleznā autore attēloja sevi
kažokādas mētelī, kas kaut kādā veidā nebija pretrunā ar tradicionālo Madonnas tēlu. “Mums dzīvoklis bija pilnīgi bez ērtībām un bija ļoti auksts. Bet jāglezno ir. Bērns uz rokas, un es gleznoju,” atceras Biruta.
"Latvijā termins "feminisms" joprojām ir stigma," saka Elita Ansone, “daudzi cilvēki uzskata, ka galvenais, ko feministes dara, ir konfrontācija ar vīriešiem. Taču tā ir tik šaura un vienpusīga interpretācija. Diemžēl mēs joprojām dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kur visus noteikumus, attieksmi un sociālās struktūras veido vīrieši. Tagad situācija mainās, un mākslinieces atklāti runā par šo tēmu. Pēdējās desmitgadēs tapuši darbi kritiski interpretē stereotipus par sievietes vietu un lomu sabiedrībā. Savukārt agrākos gados drīzāk jārunā par sava veida latentu feminismu vai “feminismu bez feministēm”.
Izstāde sākas ar 20. gadsimta 60. gadu fotogrāfiju izlasi. Tolaik Rietumos sākās otrais feminisma vilnis - Latvijā šo vārdu neviens nezināja un nelietoja, taču jauniešu kultūras (hipiju kustības, pacifisma, seksuālās revolūcijas un alternatīvās kultūras) atbalsis bija jūtamas arī mūsu valstī. Jaunieši valkāja minikleitas, klausījās Beatles un Rolling Stones, lasīja aizliegto Solžeņicinu un Allenu Ginsbergu.
Šo fotogrāfiju 1968. gadā uzņēmusi Māra Brašmane, kuras skatījums uz savām varonēm atšķiras no tradicionālā 60. gadu vīriešu romantiskā skatījuma uz sievietēm.
Līdzīgi bez sentimentalitātes ir madonnu tēli Ievas Iltneres, Aijas Zariņas, Rasas Jansones, Laimas Eglītes gleznās.
Šis ir feministisks skatījums uz sievieti - nepieslīpēts, bez lakām un stereotipiem.
Latviešu un amerikāņu keramiķu duets Skuja Braden ir slavens ar savu krāsaino, ekstravaganto rokrakstu un drosmīgo tēmu izvēli. Feministes, LGBT aizstāves, sociāli atbildīgas un politiski aktīvas personības Inguna Skuja un Melissa Braden ļoti labi apzinās visu notiekošo un savas domas un sajūtas atspoguļo savos darbos. Izstādē aplūkojams fragments no viņu pagājušā gada Venēcijas biennāles darba.
Vēl viena svarīga izstādes tēma ir sievietes tiesības izmantot savu ķermeni pēc saviem ieskatiem.
Maijas Tabakas glezna “Ārste Braķe un medmāsa Laima”, kurā attēloti medicīnas darbinieki savā darba vietā, tikai no pirmā acu uzmetiena šķiet sociālistiskā reālisma paraugs. Jauno sieviešu pūlis ar noliektām galvām, kas gaida savu kārtu pie ārsta, neatstāj šaubas par viņu apmeklējuma mērķi - viņas ir ieradušās pēc aborta. Padomju laikā šī tēma bija "apkaunojoša" ne tikai mākslā, bet arī dzīvē.
Ārkārtīgi atklāts un nežēlīgs ir Andas Magones projekts “Dvīņi”. Viņa 16 gadus fotografēja sevi un savu vācu draudzeni kailas. Šajā laikā viņu dzīvē notika daudz kas: piedzima bērni, viena no draudzenēm saslima ar krūts vēzi, otra jutās nebinārā un nolēma mainīt dzimumu, uzsākot hormonu terapiju. Un tas viss atspoguļojās viņu izskatā...
Un blakus tam kaut kas gluži pretējs - konstruēta sievišķība, perfekts izdomāts skaistums.
Latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Dainas Dagnijas gleznas "Miss America 1922" pamatā ir reāla fotogrāfija, kurā attēlotas pirmās Amerikas skaistumkonkursa dalībnieces 1922. gadā. Glezna tika radīta Ņujorkā 1968. gadā, kad feministi protestēja pret skaistumkonkursiem un sieviešu objektivizāciju.
Olgas Šilovas darbs "Lelles" ir viņas skulpturālo pašportretu galerija 12 dažādos tēlos - no kovboju meitenes līdz musulmanei hidžābā. Autore ironizē par to, kā masu kultūra un skaistuma standarti dehumanizē sievietes, pārvēršot tās par plastmasas Bārbijām.
Par ko domā Frančeskas Kirkes varone? Vai viņa sapņo par zīmola rokassomiņu? Vai rēķina, vai viņai ir pietiekami daudz naudas pirms algas?
Šajā izstādē neiztikt bez tradicionālās feminisma mākslas tēmas - sievietes vagīnas salīdzinājuma ar ziedu.
Raganas tēls, vēl viens feministiskās mākslas arhetips, izstādē pārstāvēts ļoti daudzveidīgi.
Mistikas tēmu turpina Lienes Mackus "Altāris olšūnai" - svēta telpa, kas veltīta tām sievietēm, kuras vēlētos, bet nevar iestāties grūtniecība.
Izstādi noslēdz Monikas Pormales fotoprojekts "Miss Pasaules" (1998) - dažādu Mis galerija, kas noslēdzas ar viņas pašportretu, kurā viņa tērpusies T-kreklā ar uzrakstu “I miss you” (“Man pietrūkst tevis”). Mūsdienās, nebeidzamo memu un kalambūru laikmetā, tas izskatās mazliet naivi, bet joprojām aizkustinoši un mīļi. Feminisms izpaužas dažādos veidos, un feminisma māksla ne vienmēr ir šoks.
Izstāde būs apskatāma līdz 15. oktobrim.
