“Sāksim plānu B”. Operas dīva Inese Galante par sava festivāla noslēgumu un tā spilgtākajiem mirkļiem

© No Ineses Galantes arhīva

Mūzikas festivāls "Summertime - aicina Inese Galante", kas jau 16 gadus ir viens no Latvijas kultūras dzīves spilgtākajiem notikumiem, šogad notiks pēdējo reizi. Inese Galante intervijā Dzīvesstilam pastāstīja, kāpēc nolēmusi slēgt šo projektu un kam pievērsīsies turpmāk.

- Ziņa, ka šogad jūsu festivāls notiks pēdējo reizi, daudzus burtiski šokēja. Kas notika? Vai dīva ir nogurusi?

- Nē, es tā neteiktu. Man ir gana daudz spēka, un es vēl negrasos doties pensijā. Es vienkārši domāju, ka festivāls ir izpildījis savu uzdevumu, un šī lappuse ir jāpāršķir. Ir pienācis laiks doties tālāk.

No Ineses Galantes arhīva

- Vai jūs plānojat kaut ko konkrētu?

- Man ir ideja par jaunu projektu, bet par to vēl ir pāragri runāt. Pagaidām esmu nolēmusi koncentrēties uz savu konkursu "Ineses Galantes talanti", kurā katru gadu piedalās apmēram 300 jauno izpildītāju. Dažādos gados tā laureāti ir bijuši pianists Daumants Liepiņš, tenors Artjoms Safronovs, soprāns Inna Kločko - tagad viņi visi ir spožas Latvijas mūzikas zvaigznes.

- Vai jūs pati turpināsiet koncertēt? Publika ir pieradusi pie jūsu Ziemassvētku koncertiem Doma baznīcā.

- Protams, šie koncerti turpināsies, tā ir brīnišķīga tradīcija. Mēs arī turpināsim vest uz Latviju pasaules zvaigznes.

Maestro ir Ineses Galantes ilggadējs draugs. Kerijas ārija no Paula mūzikla "Māsa Kerija" Ineses Galantes izpildījumā ir neoficiālā festivāla himna / Foto: Ieva Makare No Ineses Galantes arhīva

- Vai atceraties lielāko koncertu festivāla vēsturē "Summertime - aicina Inese Galante"?

-Tas bija Gala koncerts 2014. gadā. Pirmajā daļā uzstājās 9 mākslinieki, bet otrajā daļā - 14. Mēs nolēmām tos visus sajaukt un radījām duetus, par kuriem šie izpildītāji iepriekš pat nebija domājuši. Piemēram, flamenko mūzikas izpildītājus un latviešu grupu DaGamba. Šis nesavienojamo apvienojums bija īsts izaicinājums, un es priecājos, ka rezultāts iepriecinājā visus - gan skatītājus, gan pašus māksliniekus. Šogad mēs pārsteigsim klausītājus ar klavieru trikiem: koncertā mēs spēlēsim četrrocīgi, sešrocīgi, astoņrocīgi un pat desmitrocīgi.

- Koncertā piedalīsies četri pianisti. Kā var būt desmit rokas?

- Mums ir vēl viens slepens dalībnieks.

- Kurš bijis gaidītākais festivāla viesis?

- Vācu dziedātāja, dejotāja un aktrise, Brodvejas zvaigzne Ūte Lempera. Mēs viņu meklējam jau gadiem ilgi. Jautājumu sarežģīja tas, ka mūsu festivāls notiek augustā, kad lielākā daļa mākslinieku dodas atvaļinājumā, un Ūtei hroniski nav izdevies pie mums atbraukt. Taču beidzot šogad viņa varēs atbraukt, un festivāla noslēguma vakarā mēs redzēsim viņas fantastisko izrādi "Rendezvous ar Marlēnu Dītrihu".

- Vai tā ir taisnība, ka Ūte Lempera patiešām zvanīja Marlēnai Dītrihai un viņas trīs stundas runāja pa telefonu? Vai tā ir tikai mārketinga leģenda?

- Nē, tā ir patiesība. Kā pati Ūte saka, diez vai viņa tagad uzdrošinātos šādu aicinājumu. Bet toreiz, 1988. gadā, viņa bija jauna un izmisusi. Kad viņai bija 25 gadi, viņa jau bija mūziklu zvaigzne, un viņu nemitīgi salīdzināja ar Dītrihu (viņas patiešām ir neticami līdzīgas pēc izskata). Ūte nosūtīja leģendārajai aktrisei pastkarti, un viņa piekrita aprunāties pa telefonu. Marlēna tajā laikā nebija izgājusi no mājām aptuveni 20 gadus, un telefons bija viņas vienīgā saikne ar pasauli. Jaunā dziedātāja viņai patika, un viņas sarunājās trīs stundas. Vēlāk Ūte Lempera šo sarunu pārvērta savā monoizrādē, kas jau trīs gadus ar lieliem panākumiem tiek izrādīta Brodvejā.

No Ineses Galantes arhīva

- Vai atceraties neparastāko mūzikas instrumentu, uz kā spēlējuši festivāla viesi?

- Gorana Bregoviča ansamblī ir daudz folkloras instrumentu, kas no malas šķiet parastie - nu, dūdas un dūdas, bet, kad tos dzirdi, nemaz nesaproti, kāda tā ir skaņa. Tāpat bija arī ar brazīliešu ansambli Puerto Candelaria, kas apvieno tautas instrumentus ar mūsdienīgiem datorizētiem elementiem. Visa koncerta laikā tu uzdod sev jautājumu - kā tas skan tagad?

- Esmu pārliecināta, ka festivāla laikā bijuši ne tikai patīkami pārsteigumi.

- Jā, te varētu uzrakstīt veselu romānu... Hroniska mākslinieku problēma ir bagāžas pazušana. Labi, ka viņi savus mūzikas instrumentus neieliek bagāžā, citādi būtu katastrofa. Skatuves tērpu var aizstāt, nopērkot kaut ko veikalā. Smieklīgākais ir tas, ka kaut kāda iemesla dēļ bagāžas zudums notiek ar vieniem un tiem pašiem māksliniekiem. Mēs smējāmies: nu, atkal Murkšķa diena.

No Ineses Galantes arhīva

- Vai ir bijuši gadījumi, kad mākslinieki vispār nav ieradušies aviokompānijas dēļ?

- Bija gadījumi, kad viņi nopietni kavējās. Ansamblis Klezmerata Fiorentina, kas no Romas lidoja uz Rīgu, Dzintaru koncertzālē ieradās brīdī, kad publika jau bija sākusi pulcēties uz koncertu. Mums nācās atlikt koncerta sākumu, lai mūziķi varētu vismaz nedaudz pamēģināt.

- Jūs droši vien toreiz bijāt ļoti satraukusies.

- Festivāls vispār ir diezgan nervoza lieta. Bet mana meita Diāna, festivāla izpilddirektore, ir cietais rieksts. Stresa situācijās viņai ir iecienīta frāze: “Sāksim plānu B".

- Es atceros, ka Diāna vadīja festivālu, tikko iznākusi no dzemdību nama.

- Es jums saku, ka viņa ir cietais rieksts. Pat dzemdību dienā viņa līdz pašai kulminācijai atbildēja uz e-pastiem. Un, kad festivāls sākās, Diāna nodeva savu divas nedēļas veco dēlu otrai vecmāmiņai un turpināja vadīt visus procesus.

- Diāna arī veido jūsu koncerttērpus, vai ne?

- Jā, man ir ļoti paveicies - mana meita ir arī mana personīgā stiliste. Pirmo reizi Diāna šajā statusā uzstājās, kad viņai bija apmēram 16 vai 17 gadu. Man bija jāuzstājas Kensingtonas pilī Londonā, un Diāna izdomāja neticami skaistu kleitu. Tā ne tikai izskatījās iespaidīgi no skatuves, bet arī tās krāsa saskanēja ar karaliskās ģimenes pārstāvja, kas sēdēja ložā, šalles krāsu. Vienīgais šā tērpa trūkums bija tas, ka tas bija neticami smags. Diāna tolaik nezināja visas tehnoloģiskās nianses - un audums bija pārāk masīvs. Taču tas izskatījās iespaidīgi. Pēc tām es šo kleitu valkāju arī Latvijā.

Inese un Diāna / Foto: Ieva Makare

- Vai jums nekad nav radušies strīdi par to, ko vilkt uz skatuves?

- Festivāls jau tā ir pietiekami stresains, lai strīdētos par kleitām. Turklāt skatuve ir nežēlīga, uz tās ir redzama jebkura ārējā kļūda, tāpēc, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, mēs kostīmu "izstrādājam" ilgi pirms pasākuma. Izdomājam tēlu līdz pēdējai detaļai, nofotografējam to, un tad mums atliek tikai visu atkārtot.

- Vai atceraties kādu negaidītāko žestu no jūsu māksliniekiem?

- Ļaujiet man padomāt... Kāds pianists uz skatuves atnesa vāzi ar rozēm. Mums, organizatoriem, tas bija negaidīti, jo parasti šādas nianses tiek apspriestas iepriekš. Vāze ilgu laiku stāvēja uz skatuves kā rekvizīts, bet kādā brīdī mūziķis piecēlās no klavierēm, izņēma rozes no vāzes un sāka tās dalīt dāmām pirmajā rindā. Tas bija ļoti aizkustinoši un patīkami, bet, tā kā rožu bija daudz, viņa uzstāšanās ievērojami ieilga.

Foto: Ieva Makare

- Kā festivāls ir ekonomiski izdzīvojis visus šos gadus?

Protams, bez partneriem un mecenātiem tik vērienīga projekta īstenošana nebūtu iespējama. Daudzus gadus mūs ir atbalstījis mans zviedru cienītājs un mecenāts Anderss Vāls (Anders Waal), ar kuru mums ir arī kopīgs projekts jauno talantu attīstībai. Mums vienmēr līdzās ir arī latviešu uzņēmējs Kirovs Lipmans un viņa sieva Anna, kas ir īsti mūzikas pazinēji. Neatsveramu palīdzību mums sniedz advokāti Kalvis Logins, Beāte Rēdere un Paula Kellija. Un, protams, esam ļoti pateicīgi presei par sirsnīgo attieksmi.

No Ineses Galantes arhīva