Vispārējie Dziesmu un Deju svētki aizvadīti, emociju viļņi no cunami augstumiem noplakuši līdz normālam Baltijas jūras piekrastes vilnim. Mūsu gadsimta realitāte – laika negausā apetīte norij pēdējos kumosus, atstājot vien skaistas atmiņas par piedzīvoto Mežaparka estrādē.
Dejotāji, dziedātāji, diriģenti, organizatori, gaismotāji, visas čaklas rokas un kājas - jūs bijāt hipnotizējoši, bet šis būs stāsts par Mežaparka estrādi un tās veidotājiem. Konkrētāk par Austri Mailīti. Uzrunāju viņu, bet atbildi nesaņēmu. Centos pat izmantot mākslīgā intelekta čata programmu c.ai, arī tas klusēja. Tad nu ķēros pie senākās metodes žurnālistikā - datu vākšanas.
Esmu 11 gadus sadarbojusies ar daudziem arhitektu birojiem, trešdaļa manas dzīves ir bijusi saistīta tieši ar šo jomu, precīzāk ar 3D bildīšu veidošanu, kas ilgus gadus bija neatņemama arhitektūras sastāvdaļa. Šobrīd ar to veiksmīgi tiek galā mākslīgais intelekts. Tāpēc man, kā šīs jomas profesionālei, interesēja, ko par savu veikumu - Mežaparka estrādi - domā viens no tās autoriem.
Mežaparka estrādes celtne ir unikāla - gan lielmēroga kormūzikas priekšnesumiem, gan pasaulslavenu grupu koncertiem. Celtnei Mežaparkā pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigās, kad kopdziedāšanai tapa īslaicīga koka būve. To estrādi, ko mēs atpazīstam no kino hronikām, uzcēla 1955. gadā, un tika būvēta kā pastāvīga estrāde Mežaparkā. Laikam ritot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, estrāde vairākas reizes tika pārbūvēta, un rezultātā vairs nespēja nodrošināt mūsdienu prasībām atbilstošus drošības un akustiskos parametrus. Jaunajai estrādei bija nepieciešama jauna pieeja.
Pats idejas autors Austris Mailītis teic, ka, veidojot estrādes pārbūves jauno estētisko un mitoloģisko tēlu SIDRABA BIRZS DZIESMU KALNĀ, iedvesma tika meklēta Latvijas kultūras mantojumā un dabā. Šodienas estrāde ir brīvstāvoša metāla struktūra BIRZS, kas darbojas kā noteicošais akustiskais elements. Jumta daļā veidota līdzībās ar mežu, metāla kolonnu kokiem savijoties telpiski noturīgā režģī, un tajā iestiprinātie, regulējamie akustiskie paneļi virza skaņu vēlamā virzienā.
Arhitektoniskā būve, kas veidota līdzībā ar mežu, nodrošina vienmērīgu un dabisku skaņu. Vietējie kormūzikas profesionāļi to raksturojuši kā unikālu sidraba skaņu. Struktūras dizaina atslēgas vārdi ir “atvērtība” un “caurspīdīgums”.
“Latvijas pagāniskajās tradīcijās mums ir Meža mātes un Vējmātes. Zāle ir svēta un ar kokiem var sarunāties,” kādā intervijā, uzsākot jaunas Estrādes pirmās kārtas celtniecības darbus, saka Austris. Nacionālās brīvdabas estrādes rekonstrukcija ir arhitekta lielākais pasūtījums. "Mēs* pakāpeniski pārbūvējam visu norises vietu, lai pielāgotos pieaugošajai publikai un korim, kā arī atjauninātu esošās telpas," skaidro Mailītis (*projekts tapa Mailītim sadarbojoties ar arhitekta J. Pogas biroju, skaņu inženieriem Andris Zabrauskis (RTU), Prof. Karlheinz Müller (Müller-BBM GmbH), Michael Wahl, Harald Frisch, Juris Saprovskis (RD akustika)).
Brīvdabas estrādi ieskauj blīvs mežs, un jaunais dizains apvieno norises vietu ar apkārtējo vidi. "Skatuve darbojas kā metafora Latvijas dabiskajai videi: mierīgai, lēnai un gludai," saka Mailītis. No zemes paceļas apļveida konstrukcija no tērauda zariem. Tas nodrošina daļēju pajumti, vienlaikus saglabājot norises vietu tieši pret debesīm. "Daba parādās caur abstraktu simbolu kopumu: tur ir horizonta forma, pakalni, koki un lapotne," saka Mailītis. Arhitekti izmantoja dabas atveidojumus latviešu folklorā. “Mežs Latvijā ir svēta vieta. Tas ir tīrības, godīguma, mitoloģijas un ideju mežs. Tomēr antropomorfo dabas priekšstatu, kas dominē folkloras un pagānu tradīcijās, šeit nav. Uzsvars tiek likts uz vienkāršību un abstrakciju. 1955.gadā celtā ēka un tās rotājumi sniedza spēcīgu padomju imperiālisma propagandas vēstījumu," saka arhitekts, "mēs vēlējāmies attālināties no visa politiskā un runāt ar klausītāju caur dabu."
Un caur šo 2022.gada rekonstruēto Mežaparka estrādi “Sidraba birzs” izskanēja XXVII Vispārējie Dziesmu un XVII Deju svētki 150 gadu jubilejas zīmē.
