Kolektīvs “Latve” dibināts pirms 38 gadiem, laikā, kad padomju savienībā pie rūpnīcām ķeksīša pēc vajadzēja latviešu kolektīvu. “Latve” bija piesaistīta rūpnīcai Sarkanais Kvadrāts. “Pa šiem gadiem visādi gājis,” stāsta kolektīva dibinātāja Sarma Freiberga.
“Bijām gan neatkarīgi, gan pie kāda piestiprināti. Līdz beigās atradām mājvietu Iļģuciema kultūras namā. Kādā brīdī sapratu, ka nu jau pietiks un atstāju deju kolektīvu jaunāku kolēģu uzraudzībā. Pagāja ilgs laiks, bet tad notika visādas lielas pārmaiņas, kopā sanāca kādi 10 pāri vecumā ap četrdesmit gadiem, kuri bija nolēmuši, ka vēlas dejot Deju svētkos. Šai jaunajai draugu grupai vajadzēja gan vadītāju, gan mājvietu. Sākumā es teicu: “Nē, nē. Esmu šo beigusi. Visas čības un deju apraksti ir nolikti malā. Taču es apsolīju atrast vadītāju.
Meklēju - viens aizņemts, otrs aizņemts. Vienu atradu, sarunājām jau pirmo mēģinājumu, bet viņš uz to neieradās. Es domāju - dejotājus tā nevaru apmānīt. Labi, novadīšu vismaz šo vienu mēģinājumu. Pēc tam dejotāji teica - tikai lūdzu mūs nepametiet! Tā arī es paliku. Paliku es tāpēc, ka savā priekšā redzēju optimistiskus, foršus cilvēkus, kuriem bija degsme. Tas mani ļoti uzrunāja. Un tā nu mēs strādājam jau gadu un 7 mēnešus. Šajos svētkos laikam esam vislielākais bēbītis, jo atšķirībā no tiem, kas sanākuši kopā vienīgi uz svētkiem, mūsu kolektīvā dejošanas pieredze bija tikai 3 meitenēm un vienam puisim. Es nerunāju par bērnudārza vai pirmo klašu pieredzi. Atnāca cilvēki, kuri nemācēja ne polku, ne palēcienu, ne divsoli, nemaz nerunājot par trīssoļiem un citām lietām.
Tā mēs sākām no pamatu pamatiem, kas dejā nemaz nav tik viegli. Ķermenis ir tāds instruments, kam nepieciešams ilgstošāks treniņš. Mēs strādājām cītīgi. Man ļoti patika, ka, piemēram, puiši, kuri savā mūžā nebija dejojuši, mierīgi nostājās baleta zālē pie stangas un veica dažādus sarežģītus iesildošos vingrinājumus. Neviens nečīkstēja. Es viņus apbrīnoju par cenšanos un vēlmi sasniegt rezultātu. Jo Deju svētkos tev nāk skate un tev ir jāparāda rezultāts. Tu nevari aiziet un pateikt - es nemāku dejot, jo man nav stāža. Atlases siets ir vienāds pilnīgi visiem. Mēs gan neesam deju grupas kolektīvs, mēs esam E grupas kolektīvs. Deju grupām ir daudz grūtākas un sarežģītākas dejas. Bet, skatoties uz to, kā dejotāji šā pusotra gada laikā ir sevi attīstījuši, varu teikt, ka, ja svētki būtu, piemēram, pēc diviem gadiem mēs varētu jau dejot D grupā. Tas nākotnei.
Svētki, protams, bija galvenais mērķis, bet, lai līdz tiem motivētu sevi, pa šo laiku esam rīkojuši koncertus. Pirmais lielais koncerts mums bija uz gada jubileju, uz kuru aicinājām draugus, atnāca bērni, rādījām arī par mums uzņemto filmu “Viena maza ballīte”. Tas bija ļoti jauks, ģimenisks koncerts. Pavisam lielākais dejojums mums bija pagājušajā gadā, kad Agris Daņiļēvičs gatavoja uzvedumu “Dziesma dejo. Deja skan”, kas notika Mežaparkā.
Tas mums bija izgājiens plašākas auditorijas priekšā. Kad pieteicāmies, mēs mācējām divas dejas un pēdējo apguvām burtiski mēnesi pirms koncerta. Bet es zināju, ka viņi varēs to izdarīt. Esam arī sadancojušies dažādos draudzības sadančos. Pēdējais tāds bija Sabilē. Un, protams, Dziesmusvētki. Taču mēs jau kaļam nākotnes plānus un septembrī mums būs pirmais izbrauciens ārpus Latvijas. Mēs dosimies uz Vāciju. Šādi nelieli braucieni kolektīvu gan saliedē, gan pārbauda.
Gājiens uz Dziesmu svētkiem bija diezgan saspringts. Gatavošanās pirmajai skatei. Cilvēki, kuri nezina, kas ir skate, parasti domā, ka tas ir kaut kas vienkāršs. Ja salīdzinām - tas ir tāpat, kā sportistam nokļūt Olimpiskajās spēlēs. Tas ir jāuztver ļoti nopietni un arī pamatīgi tam jāgatavojas. Žūrija ir diezgan nežēlīga. Tā vērtēs visu, ko tu vari tajā brīdī parādīt. Gatavojoties taisījām arī treniņnometnes, lai pastrādātu intensīvāk gan ar kustībām, gan mācījāmies jaunas dejas. Deja ir tāda - ja vēlies kaut ko iemācīties, tev jāstrādā regulāri, ar pareizo attieksmi. Ar apziņu, ka tas nav kaut kas, kas vajadzīgs vadītājam. Ķermenis ir jāpilnveido tev pašam. Pie šīs atziņas reizēm nenonāk tik ātri un viegli.
Jautāta, kādas ir kolektīva vērtības, Sarma atbild: “Tas ir ļoti labs jautājums. Bija ārkārtīgi interesanti, jo tik jaunam kolektīvam, kur kopā sanākuši draugi, priecāties tā ir viena lieta - kopā doties izbraucienos, uz ballītem un koncertiem, bet, kad šiem pašiem cilvēkiem ir kopā intensīvi jāstrādā un citam ar citu iznāk arī konkurēt - mēs esam 10 pāri, bet uz skatuves parasti dejo 8, tad sākas process, ko es saucu par vērtību sistēmas sakārtošanu un pārkārtošanu. Ja tu nāc uz kolektīvu, tad kolektīva intereses tev jānostāda augstāk par savu personīgo ego. Un tas ir katra indivīda iekšējais process, lai viņš pie tā nonāktu. Ja tas tā nenotiek, cilvēks nevar iekļauties kolektīvā un var gadīties, ka jāiet prom.
Bet parasti, kad lielais kopīgais darbs ir paveikts, arī gandarījums ir daudz lielāks nekā tad, ja tas būtu darīts individuāli. Es to zinu. Domāju, ka pēc Dziesmu svētkiem, īpaši pēc pēdējā koncerta, tas prieks un gandarījums atsvērs visas grūtības. Dalībnieki vēl to nezina. Es teiktu tā - mēs augam gan deju soļu tehnikā, gan savu vērtību sistēmas revidēšanā. Darbs kolektīvā prasa investīcijas. Ir jāinvestē gan laiks, gan arī materiālās lietas, piemēram viss, kas saistīts ar deju tērpu, tas viss prasa naudu. Izdevumi vienmēr ir, bet mēs par to nečīkstam.
Lielākais prieks ir par to, ka esam nonākuši līdz Dziesmu un Deju svētkiem. “Latve” ar savu karogu būs arī Daugavas stadionā. Tas ir pats skaistākais!”
