Skatītājam Vess Andersons varētu šķist tāds, kurš ir atradis neizsīkstošus lego klucīšu krājumus un nemitīgi ar tiem spēlējas, ik pa brīdim uzliekot fuksijas toņos iekrāsotas brilles. Viņa radītās filmas un animācijas ir “izkāpušas” no ierastiem kadrējumiem un stāstījumiem.
Sarežģītie aranžējumi, simetriskas kompozīcijas un precīzi izsekošanas kadri, kas kļuvuši par vīrusu videoklipu un sociālo mediju mēmu saturam, ir jau kā ikoniska vērtība. Nesen dzirdēju, kā tīņu bariņš, taisot Tiktok rīlu, vienojas to veidot Vesa Andersona stiliņā. Kamēr citi filmu veidotāji varētu atbildēt saviem kritiķiem, izceļoties un satricinot lietas, Andersons, tāpat kā Federiko Fellīni, divkāršo savas stilistiskās īpatnības.
New Yorks Times kritiķi iepriekšējo Andersona filmu The French Dispatch nosauca par "visvairāk Vesa Andersona filmu, kādu Vess Andersons jebkad ir uzņēmis". Andersona filmas gadu gaitā ir kļuvušas izkliedētākas ar arvien plašāku dramatis personae, kas šajā gadījumā ir īpaši piemērots termins. Droši vien to pašu varētu teikt par katru jauno Andersona filmu un noteikti par brīnišķīgo “Asteroīdu pilsētu”, kas šopavasar piedzīvoja pirmizrādi Kannu kinofestivālā.
“Asteroīdu pilsēta” varētu būt šīs dinamikas tīrākā izpausme, jo tā ir par nezināmo visos tā veidos. Nāve, Dieva meklējumi, mākslas radīšana, mīlestības pārpilnība, kosmosa noslēpumi — Andersona stāstā, tie visi ir vienkopus.
“Asteroīdu pilsēta” darbība notiek 1955. gada septembrī, brīdī, kad viss šķita iespējams.
Pat ja realitāte atspēkotu šo optimismu: atpakaļskata spogulī redzams Otrais pasaules karš, taču tā traumas turpinās un sēņu lietus mākoņi tālumā liecina par potenciāli draudīgāku nākotni. Šie sprādzieni nāk no atomu izmēģinājumu iekārtas, kas atrodas netālu no Asteroīdu pilsētas, kurā mīt 83 iedzīvotāji, pilsēta, kas pati par sevi ir kā definīcija klasiskai amerikāņu mazpilsētai.
Gaisā virmo ziņkārība, jo šo krustcelēs celto spoku pilsētu ir pārņēmuši jauni zvaigžņu vērotāji un kosmosa kadeti — pusaudžu un viņu ģimeņu grupa, kas pulcējušies uz konkursu, ko organizē ASV armija un vietējā observatorija. Ģimeņu vidū ir Stīnbeki, kuras galva ir atraitnis, kara fotogrāfs Augijs (Džeisons Švarcmans), kurš vēl nav teicis saviem bērniem, ka viņu mamma nomira pirms vairākām nedēļām ("Laiks nekad nav īstais.").
Tāpat kā daudzās Andersona filmās, bērni ir pārspīlēti intraverti, bet pieaugušie ir kompleksu vajāti. Kad Augija pārgudrais pusaugu dēls Vudrovs (Džeiks Raiens) iemīlas 15 gadus vecā botānikas burvē Dinā (Greisa Edvardsa), Augijs aizraujas ar Dinas māti, Holivudas aktrisi Midžu Kempbelu (Skārleta Johansone). Izpētes nolūkos uzsmērējusi sev melnu aci, aktrise jau iepriekš brīdina kara fotogrāfu, ka viņa tēlo "traģiskus, vardarbīgus alkoholiķus" un, iespējams, kādu dienu tiks atklāta mirusi vannā, antidepresantu tablešu ieskauta.
Paralēli filmas krāsainai darbībai risinās melnbaltais kino, kurā stāstītājs, kuru atveido Braiens Krenstons, saka, ka tas, ko mēs skatāmies, patiesībā ir teātris, ko sarakstījis leģendārais amerikāņu dramaturgs Konrāds Ērps (Edvards Nortons). Tātad, patiesībā tā ir luga lugā TV iestudējuma filmā. Stāstnieks mums atgādina, ka “Asteroīdu pilsēta” neeksistē.
Tā ir iedomāta drāma, kas radīta tieši šīs pārraides nolūkiem. Varoņi ir izdomāti, teksts ir hipotētisks, notikumi ir apokrifs izdomājums. Citiem vārdiem sakot, pats stāsts ir fantoms, nezināmais. Zinu, tas izklausās sarežģīti, bet vienkāršāk ir noskatīties un izdzīvot filmu, nekā to aprakstīt vārdiem.
Katrā filmā Andersons atgriežas pie “aktieriem”, kas spēlējuši viņa vairākās iepriekšējās filmās. Vienīgais iztrūkstūšais “elements” bija Bils Marejs, kurš man, 100% Andersona fanei un Mareja dvēseles radiniecei (esam dzimušī vienā datumā), pietrūka. Pieņemu, ka Marejs nebija noklausījies savu telefona automātisko atbildētāju (jo viņš ir viens no retajiem aktieriem, kurš Holivudā spēlē bez aģenta, šo lomu uzticot savam telefona automātiskam atbildētājam).
Viņa lomu atveidoja cits Holivuda spridzeklis - Toms Henks. Tā kā kaut kāds līdzsvars tika panākts.Filmas beigās aktieri it kā atceras ainu, ko viņi būtu piedzīvojuši kopā, lai atklātu perfektu mirkli, kas neeksistē, no lugas, kura nekad nav spēlēta, prezentēta teātra un kino fantastikas ietvaros, kas izliekas par TV šovu. Es raudāju kā maza meitene. Vesa Andersona neprātam vienmēr ir bijusi metode, taču “Asteroīdu pilsēta” atgādina, ka viņa metodē ir arī vājprāts. Un tas galu galā padara viņu par lielisku mākslinieku.
