Latvijas Ekonomikas ministrijas vadītāja Ilze Indriksone - vienīgā dejojošā ministre un vienīgā ministre - Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku oficiālās programmas dalībniece. Nu jau vairāk nekā 20 gadus viņa dejo Talsu novada Pastendes kolektīvā “Spriganis”.
Par to, kāda loma viņas dzīvē ir tautas dejām un kā viņai izdodas tās savienot ar darbu un ģimeni (Ilzei ir četri bērni), ministres kundze pastāstīja intervijā dzivesstils.lv.
- Kā tas viss ir sācies - vai mīlestība pret tautas dejām ir nākusi no jūsu ģimenes?
- Jā, tiešā veidā - zinu, ka man tēvs jaunībā ir bijis aktīvs tautas deju dejotājs. Es pati bērnībā dejoju sporta dejas. Tās, protams, ir pavisam kas cits, bet dejas mīlestība noteikti radās jau tolaik. Vēlāk, pamatskolas noslēgumā, kad dejot sporta dejas vairs nebija iespējas - bet zināju, ka dejot noteikti gribu, - pievienojos jauniešu tautas deju kolektīvam.
- Kā jums izdodas apvienot dejas un darbu - gan agrāk, gan tagad?
- Ir bijis arī pārtraukuma periods: kad studēju, kad piedzima mani pirmie bērni. Bet pēc tam man bija vēlme atgriezties, un jau kopš 2000. gada septembra, kad atsāku dejot, es esmu to nolikusi par prioritāti: dejošana ir tik svarīga dzīves sastāvdaļa, ka no tās nedrīkst atteikties nekādos apstākļos! Izņemot, protams, ārkārtas situācijas - ja neesmu Latvijā vai ir bijuši citi ierobežojumi. Visus šos gadus tas man ir viens no svarīgākajiem dzīvesprieka avotiem - dejot, turklāt tieši tautas dejas. Tās gan iedvesmo darbam, gan noteikti palīdz galvu izvēdināt.
Tāpēc arī šobrīd, tik aktīvi strādājot ministrijā, esmu visiem lūgusi - otrdienu vakaros es gribētu paspēt uz savu deju kolektīva mēģinājumu! Un vienmēr cenšos to izdarīt, lai kur Latvijā es tajā dienā atrastos.
- Šis laiks pirms Dziesmu un Deju svētkiem, jums ir sevišķi aktīvs, vai ne?
- Jā, protams, un ļoti aktīvs bija arī ziemas laiks. Tradicionāli, parastajā darba ritmā mēs sanākam uz mēģinājumu vienu reizi nedēļā. Bet tad, kad tuvojas kāds atbildīgāks koncerts vai deju kolektīvu skate, mēģinājumi notiek biežāk. Mūsu kolektīvā ir ļoti laba atmosfēra, un tad, ja kāds netiek - ir cilvēki, kuri strādā maiņu darbos, - mēs to vienmēr respektējam. Cilvēki piedalās mēģinājumos, kad vien var, - svarīgākais ir saglabāt prieku par to, ko dari, un sagatavoties tā, lai kopīgi labi startētu gan koncertos, gan skatē. Šogad tas mums tiešām labi izdevās. Esam ļoti gandarīti, ka mēs kā kolektīvs ieguvām Pirmo pakāpi skatē un esam pilntiesīgi Dziesmu un Deju svētku dalībnieki.
- Pastāstiet, lūdzu, par savu deju kolektīvu - kas ir tā dalībnieki?
- Visus šos nu jau vairāk nekā 20 gadus es dejoju Talsu novada Pastendes vidējās paaudzes tautas deju kolektīvā “Spriganis” - ar šo nosaukumu mums mēdz visādi iet, to, galvenais, uzrakstiet pareizi (Smejas)! Pie mums dejo cilvēki, kas ir diezgan lielā vecuma amplitūdā. Kad es pati sāku dejot, man bija 26 gadi, un arī šobrīd jaunākais dalībnieks ir pāri 20 - līdz pat tiem, kam jau ir pāri 50. Bet mēs visi dejojam ilgstoši un jūtamies kā liela ģimene. Kopā svinam svētkus, ir bijušas vairākas ļoti jaukas ekskursijas. Arī deju kolektīva vadītāja nav mainījusies, visus šos daudzos gadus kopā ar mums ir Iveta Kālberga. Tas arī ir ļoti nozīmīgi kolektīva spējai ilgtermiņā saglabāt šo labo sajūtu.
- Cik dejas jūs izpildīsiet Deju svētkos?
Ui, tas ir labs jautājums! Tā uzreiz nevaru atbildēt - man šķiet, ka koncertā “Mūžīgais dzinējs” mums bija piecas dejas. Mēs dejojam D grupā - kā es saku, tā ir tā vidējās paaudzes deju kolektīvu grupa, kas vēl var diezgan labi palekt (Smejas).
- Kādi iespaidi jums palikuši prātā un sirdī no iepriekšējiem Deju svētkiem?
- Gan ļoti iedvesmojoši iespaidi, gan, protams, arī sajūta, ka tas darbs, tie pieci gadi, kas paiet, gatavojoties nākamajiem svētkiem, ir vainagoti - tieši ar šo Deju svētku procesu un šo brīdi. Tas ir vislielākais notikums, un dejot kopā ar visiem šajos lielajos koncertos ir sajūta, kas atsver visas grūtības, sviedrus un pat nepatīkamākus brīžus mēģinājumos... Arī pašu Dziesmu svētku laikā reizēm ir bijis karsts, ir bijis lietus, taču tas viss ātri aizmirstas, kad mēs esam kopā.
Kopā dejošanas prieks sniedz tiešām nenovērtējamas sajūtas. Man šie būs jau piektie Dziesmu un Deju svētki, kuros piedalos, un zinu, tas noteikti ir to vērts - iet un dejot, jo šī ir tā kulminācija! Man šķiet, ka cilvēki, kuri to skatās tikai televizorā, nekad nespēs izjust tādu kopības sajūtu, kas ir gan koriem Mežaparkā, gan mums, dejotājiem, stadionā.
Mums, “Spriganim”, ir bijuši arī Dziesmu un deju svētki, kad tikām uzaicināti dejot noslēguma koncertā Mežaparkā. Pēc dejas bija jāpaliek korim priekšā uz koncerta noslēguma daļu.
Tādēļ varu teikt, ka esmu laimīga, jo esmu pabijusi kopkorī, nodziedājusi visas tās svarīgākās noslēguma dziesmas, ieskaitot “Gaismas pili” un “Pūt, vējiņi”. Tās sajūtas ir tik pacilājošas, ka dod spēku visus turpmākos gadus - gan darbā, gan dzīvē, gan turpināt dejot.
- Ar dziesmām viss būtu skaidrs - ir klasika un ir jauni skaņdarbi. Kā ir ar dejām?
- Ar dejām arī ir līdzīgi. Mums ir mūsdienu jeb skatuviskās dejas un tās dejas, kuras vairāk balstās etnogrāfijā. Klasiskās dejas, kuras vienmēr izmanto Dziesmu un Deju svētku programmā un kas iet cauri gadiem, tāpat ir dažādās versijās, bet dejotājiem noteikti vislabāk patīk tās dejas, kuras ir aizraujošas. Iespējams, tās ir salīdzinoši grūti iemācīties, bet pēc tam var dejot ar baudu un gandarījumu.
Jo skatuviskās dejas jau nav tādas vienkāršas, tas nav tā kā dancot “Tūdaliņ - tāgadiņ”. Tās ir diezgan sarežģītas un mūsdienu horeogrāfija mūsu tautas dejām kā skatuviskajām dejām ir ļoti daudzveidīga un dažāda.
Taču ir arī klasiskie elementi, dejas, kas balstās vēsturiskajās novadu tradīcijās un atšķirībās. Piemēram, šogad Kurzemes novadam būs deja “Pie jūriņas maliņā”, kas ir, varētu teikt, vienkārša, taču arī ļoti nozīmīga novadam, kuram ir visa Lielās jeb Dižjūras piekraste. Manuprāt, arī tas ir ļoti svarīgi - saglabāt šo vēsturisko elementu. Deja “Pie jūriņas maliņā” jau ir dejota iepriekš un šogad svētku programmā atgriežas. Tātad ir dejas, kuras ir jaunas, un dejas, kas atgriežas vairākkārt.
- Un kas ir jūsu deju partneris?
- Tautas deju kolektīvos ir dažādas tradīcijas. Mūsējā ir tāda, ka partneri katrā dejā ir citi. Faktiski ir tā, ka deju kolektīva vadītāja mūs saliek pāros - saliek meitas un puišus. Visbiežāk izvēle, protams, tiek izdarīta pēc augumiem: garie puiši ar garākām meitām, īsie ar īsākām. Tā man ir iespēja dejot ar dažādiem partneriem, un tas ir ļoti interesanti. Visu laiku dejot ar vienu partneri droši vien ir citādāk - tā, ka pierodas un sarodas. Bet, ja ir jāsadejojas ar dažādiem puišiem, tas atkal prasa gan iepazīt, gan komunicēt, gan sajust otru - un tas dod papildu sajūtas un vērtību visam kolektīvam.
- Kas, pēc jūsu domām, ir grūtākais šajā deju veidā?
- Hmm. (Domā.) Grūti pateikt. Salīdzinot ar sporta dejām, šīs noteikti ir kaut kas pavisam citādāks. Ne grūtāks, ne vieglāks, bet citādāks. Manuprāt, latviešu tautas deja nav viegla, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti dabiska. Un, ja katrai dejai ir stāsts, var teikt, ka to ir arī viegli iemācīties. Fiziskā slodze gan tautas dejās ir diezgan liela: ja būtu jāsalīdzina, tad noteikti nodejot tautas deju pilnu koncertu ar nelielām pauzītēm ir tikpat smaga slodze kā noskriet ļoti garu distanci. Tas prasa diezgan lielu fizisko izturību.
- Vai atceraties kādu ekstrēmu tautas deju koncertu?
- Jā! Tāds mums bija tajā vasarā starp divām kovida ziemas sezonām. Kad mēs ar deju kolektīvu bijām braucienā uz Gruziju - uz Talsu novada sadraudzības pašvaldību Telavi, un tur bija ļoti izaicinoša gaisa temperatūra - vairāk nekā 30 grādu. Pilna saule, un mēs ar saviem latviešu tautastērpiem! Teicām, ka šo koncertu dejosim, tomēr izturēt, nodejot veselu koncertu pilnā saulē uz betona seguma - Gruzijas draugi mūs tiešām apbrīnoja. Bija pat tāda sajūta, ka viņi novērtē ne tikai to, ka mēs esam atbraukuši un dejojam, - bet to, ka spējam jebkuros apstākļos šo prieku nest. Protams, bija fiziski grūti, bet pēc tam bija tik liels gandarījums, ka esam to izdarījuši, manuprāt, ka tas arī ir tas kopējais spēks.
Pierādās, ka mēs, kopā esot, varam izdarīt vairāk nekā spētu katrs individuāli. Tas bija tiešām ļoti ekstrēms koncerts, domāju, tas ir palicis atmiņā daudziem no mums, kas tur bijām.
- Pastāstiet, lūdzu, arī par jūsu tautastērpiem!
- Ar tautastērpiem ir tā - mūsu deju kolektīvam ir gan tautas tērpi, kas ir Pastendes kultūras nama sagādātie un pašu pilnveidotie, gan arī vairāki tērpi, kurus visus esam sagādājuši paši. Faktiski saviem spēkiem esam gan piegriezušas, gan šuvušas, gan izšuvušas. Arī Bārtas tērpu ar visām galvassegām, kas bija pirmais tāds uzdrīkstēšanās solis: izgatavot katrai pašai savu tērpu! Pēc tam arī vienkāršāki tautas tērpi Latgales deju dejošanai ir tapuši, atsevišķus tērpa elementus esam darinājušas. Tā, manuprāt, ir liela, vērtīga pieredze un prasmes, ko iegūstam mūsu kolektīvā, - ne tikai dejot, bet arī darināt tautas tērpus un iemācīties tos pareizi valkāt. Tādi mums jau ir Alsunga, Bārta un Rucava, latgaļu tērps. Vēl arī mazliet stilizētāki tērpi, ne tik klasiski, ko izmantojam vasaras sezonā.
Viens no mūsu kolektīva tērpiem ir novada tautastērps - ar Talsu novada strīpainajiem brunčiem un jakām. To tu uzvelc un sajūties ļoti, ļoti, ļoti piederīgs tieši savam novadam. Bet ir svarīgi, ka tautas tērpi tiek gan papildināti, gan mainās laika gaitā, jo tautas tērps ir viena no tām tradicionālajām vērtībām, kas gadu simtiem cauri ir gan paturētas, gan vienlaikus mainījušās. Tāpēc mēs arī atļaujamies, savus tērpus darinot, katrs kaut ko individuāli atšķirīgu pielikt vai uzlikt. Alsungas blūzēm meitas pašas izšuva greznās, pērļotās apkakles - un tās mums katrai ir pilnīgi atšķirīgas. Tas arī ir īpašs un labs stāsts, ka mums katrai ir iespēja izdarīt kaut ko atšķirīgu un padižoties ar to krāšņumu.
- Vai jums patīk arī kādas citas dejas?
- Jā, varētu teikt, ka man joprojām, vēl no tā laika, kad dejoju sporta dejas, ļoti patīk arī klasiskās balles dejas. Valsis un fokstrots - gan vairs ne gluži precīzi atdarinot visus gājienus, ko izpildīju kādreiz. Tās ir klasiskā vērtība.
Arī tango ir tīri jauki reizēm padejot ballēs. Pasākumos, kuros satiekas tautas deju dejotāji, zāle vienmēr ir pilna un visi nenogurstoši dejo arī visu balles daļu. Tur dejošanas prieks ir ļoti svarīgs.
- Vai ejat dejot arī kaut kur citur - varbūt apmeklējat ballītes vai diskotēkas?
- Šobrīd maz, jo biežāk nākas apmeklēt dažādus citus pasākumus. Taču katrā ziņā, ja kādam pasākumam ir paredzēta arī dejošanas daļa, es noteikti neatsakos un labprāt turp dodos. Uz izklaides klubiem un diskotēkām diemžēl pēdējā laikā neizdodas aiziet, bet ceļojumu braucienos, ja gadās kāda izklaides programma ar dejām, es noteikti izmantoju izdevību izkustēties.
- Vai jūsu ģimene atbalsta jūsu mīlestību pret tautas deju?
- (Laimīgi smejas) Ģimene atbalsta un arī respektē, ja mamma ir aizņemta gan otrdienu vakaros, gan kādreiz arī brīvdienās, kad dodas dejot uz koncertu. Viens no maniem bērniem dejo - vecākais dēls Artūrs -, un šobrīd viņš to dara jau tieši tajā pašā deju kolektīvā, kur es. Viņš sāka jauniešos - padejoja Pastendes jauniešos, un tad, kad mācījās Rīgā, dejoja TDK "Daiļrade”. Kad atgriezās Talsos, es viņu uzrunāju, teicu - tev taču arī vajadzētu nākt dejot! Tad viņš izvēlējās un teica: labi, bet tad es iešu uz “Sprigani”.
Tā nu mēs tagad dejojam vienā deju kolektīvā, un mums ir pat deja, kuru mēs dejojam vienā pārī.
- Pēdējais un delikāts jautājums - katram dejotājam ir jāuzmanās, lai nepieņemtos svarā… Kā jūs risināt šo problēmu? Vai arī jums tā nemaz nav problēma?
- Šobrīd, kad ir tāds dzīvesveids un tāda darba slodze - var teikt, vienmēr esot paaugstinātā stresa līmenī un laika trūkumā -, man visvairāk jāsatraucas par to, kad vispār paēst, un labi, ja būtu vēl arī veselīgi paēsts. Šobrīd man tiešām nav jāseko līdzi savam svaram. Taču vispār tas, protams, ir svarīgi. Arī es atceros, ka tad, kad sāku dejot pēc bērniņa piedzimšanas, tiešām centos ēst veselīgāk un kustēties vairāk.
Bet patiesībā dejojot ir tā - jo vairāk tu kusties, jo tas dzīvesveids būs veselīgāks, un tad ar svaru arī būs mazāk problēmu. Tāpēc es aicinu visus, kuri grib kustēties, dejot, jo tas ir daudz, daudz interesantāk un jaukāk nekā vienkārši skriet. (Smejas)
