Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir katra latvieša nacionālās identitātes sastāvdaļa. Pirmo reizi tie notika 1873. gada vasarā Rīgā, šos svētkus var uzskatīt par vieniem no visnoturīgākajiem pasākumiem, jo tie ne tikai izturējuši laika pārbaudījumu, bet arī padomju okupācijas uzliktos žņaugus.
Lielā apjoma, tautas saliedētības un skaļuma dēļ mākslīgais intelekts mūs, latviešus, atpazīst kā “dziedošo tautu”. Kopš 2003. gada Dziesmu svētku tradīcija ir iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī pēdējo reizi tika svinēti Dziesmu svētki brīvajā Latvijā. Padomju okupācijas laikā svētkus neaizliedza, bet pārveidoja - pārsauca par padomju Latvijas Dziesmu un Deju svētkiem, repertuārā arvien vairāk latviešu komponistu dziesmas aizstājot ar padomju slavas dziesmām. Mainīja arī norises laiku: Dziesmu svētki vairs nenotika pirms Jāņiem, bet jūlija otrajā pusē, lai tie sakristu ar 21. jūliju - padomju Latvijas proklamēšanas dienu.
Nākamie Dziesmu svētki pēc 1945. gada notika 1948. un 1950. gadā Esplanādē, bet uz nākamajiem svētkiem 1955. gadā Mežaparkā uzcēla Dziesmu svētku estrādi.
Uz laiku tika aizliegtas dziesmas, kurās skanēja vārdi “Dievs” un “Latvija”, starp tām bija Jāzepa Vītola “Gaismas pils” un Emīla Dārziņa “Mūžam zili”, kura 1973. gada Dziesmu svētku simtgades pasākumā izskanēja ar Haraldu Medni kā virsdiriģentu, tāpēc diriģents izpelnījās padomju varas naidīgumu.
1985. gada 21. jūlijā, kas bija arī padomju Latvijas dzimšanas diena, diriģents Mednis tika spiests ierasties tikai kā skatītājs - viņu izmeta no virsdiriģentu saraksta. Pēc Emīla Dārziņa “Jāņuvakara” nodziedāšanas kopkoris sāka saukt Haraldu Medni, lai viņš nodiriģētu “Gaismas pili”, ko viņš labprāt arī darīja.
Par vakara galveno notikumu nekļuva padomju kultūras ministra runa, bet gan tautas pieprasītā un nodziedātā dziesma “Gaismas pils”, kas tajā laikā joprojām bija aizliegta. Tiek uzskatīts, ka ar šo dziesmu latvju tauta sāka uzdrošināties staties pretī padomju varas uzliktajiem žņaugiem.
LMT viedtelevīzijā uzņemts jauns traģikomisks oriģinālseriāls “Kolektīvs”. Tajā ir paredzētas 6 sērijas, katrai sērijai ir cits režisors. Lai gan katrā sērijā ir citi varoņi un notikumi, tēma paliek vienota - Dziesmu un Deju svētku dalībnieki, viņu emocijas un piedzīvotais.
“Kolektīva” odziņa ir katras sērijas dažādība un humora atšķirība. Ikvienam koru, deju vai citam svētku dalībnieka kolektīvam bija iespēja kļūt par seriāla scenārija līdzautoru, jo katras sērijas notikumi un varoņi ir balstīti uz patiesiem notikumiem un cilvēkiem. Skatītāju vērtējumam jau ir nodotās četras no sešām sērijām.
Seriāla 2. sēriju uzņēmis Edgars Kaupers, tās nosaukums ir “Gaismas pils”. Kā saka režisors, viņu iedvesmoja šis 1985. gada Dziesmu svētku stāsts, kuru atrada interneta plašumos. Sērijā ir izmantoti gan Latvijas Televīzijas koncertieraksts, gan Anša Epnera īsfilmas “Virsdiriģenti” kadri, kurus Kaupers iekļāvis filmā.
Pati sērija stāsta par Medņa un kopkora drosmīgo rīcību, kamēr darbība notiek televīzijas busiņā un čekistu kabinetos, kas rūpējās par kārtību un protokolu ievērošanu pasākuma laikā. Lai neatklātu intrigu, kas tieši risinās šajā sērijā, gribas pieminēt to, cik filigrāni un groteski Edgars Kaupers ar komandu it kā caur dusmīgas mājsaimieces rīcību vēsturē ieraksta tautas atmodas nozīmīgu lappusi.
