Aktrises Regīnas Razumas negaidītā aiziešana no dzīves bija šoks visiem — viņas tuviniekiem un draugiem, Jaunā Rīgas teātra kolēģiem, skatītājiem. Tikai pirms pusgada viņai bija spoža pirmizrāde — izrāde “Dzimšanas dienas kūka” Alvja Hermaņa režijā.
Tikai pirms mēneša viņa dejojusi sava kolēģa Ģirta Krūmiņa monoizrādē. Tikai pirms nedēļas viņa tika redzēta Larsa fon Trīra filmu retrospekcijā. Kāds bija runājis ar viņu iepriekšējā dienā... Kāpēc viņa aizgāja tik agri?
Daba viņu bija apveltījusi ar īpašu skaistuma tipu, ko vārdos aprakstīt ir ļoti grūti — auksta, bet jutekliska, trausla, bet spēcīga. Dēmoniskais eņģelis? Eņģeļu dēmons? Pati Regīna sevi neuzskatīja par skaistuli un vienmēr pret sevi izturējās kritiski un pašironiski. “Es teātrī esmu ievērojusi — ja es spēlēju neglītas sievietes, tad kritika ir laba vai vismaz mani ievēro, bet par skaistulēm parasti klusē,” viņa sacīja kādā intervijā.
Savas dzīves laikā Regīna nav saņēmusi daudz apbalvojumu, bet visi ir ļoti pagodinoši — Lilitas Bērziņas balva, “Spēlmaņu nakts”, “Lielais Kristaps”. Un, galvenais, viņu mīlēja skatītāji — gan kā aktrisi, gan kā personību. Viņa nekad nedeva iemeslu baumām, dzīvoja pietiekami pieticīgi un atrada prieku vienkāršās lietās — saskarsmē ar māsām, mīlestībā pret dēlu un mazdēlu, rakņājoties pa dobi. Lai gan varēja būt arī īsta dīva — iziet uz podija vai filmēties modes žurnālam: tas viss viņai arī bija lomas.
Regīna uzskatīja, ka visa viņas dzīve ir nejaušību virkne. Ja viņu, horeogrāfijas skolas absolventi un dejotāju no tautas deju ansambļa, neuzaicinātu uz nelielu lomu filmā “Tauriņdeja”… Ja tur viņu nepamanītu režisors Rolands Kalniņš, kurš pēc tam ar viņu uzņēma savas labākajās filmas... Ja pirmais vīrs, mākslinieks, nebūtu iepazīstinājis viņu ar Maiju Tabaku, kurai Regīna kļuva par mūzu...
Regīna bija pārliecināta, ka viņas dzīves scenāriju raksta nevis viņa pati, bet kāds no augšas. Tāpēc neko nedarīja, lai izlauztos uz priekšu, kļūtu slavena, lieku reizi atgādinātu par sevi, — nekāvās par lomām, nepiekrita visam pēc kārtas, neuzvedās kā primadonna.
Skaistums sagādāja viņai daudz neērtību. Jaunībā, dejojot ansamblī “Daile”, tiekoties ar ārzemju latviešiem, viņai nācās uzklausīt netīrus mājienus. Regīnu, kas uzauga stingrā katoļu ģimenē, tas aizvainoja tiktāl, ka pat pēc daudziem gadu desmitiem viņa par to stāstīja ar asarām acīs. Vēl bija gadījums, kad viņa zaudēja lomu, atsakot tuvību kinorežisoram. Visas šīs atzīšanās viņu piespieda izdarīt žurnālisti. Regīna par to stāstīja skopi, bez sīkumiem. Rakņāšanās pagātnē un #metoo laikmeta spekulatīvā atklātība viņai bija acīmredzami nepatīkama. Viņas atmiņas — labas vai sliktas — vienmēr bija palikušas tikai pie viņas.
Regīna vispār bija ļoti noslēgts, atturīgs cilvēks. Iespējams, viņa arī uz aktiera profesiju devusies tikai tāpēc, lai atklātu sevī kādas slēptas, nomāktas jūtas, lai uz ekrāna vai skatuves nodzīvotu to, ko dzīve viņai nav līdz galam devusi, vai ko viņa sev apzināti liegusi.
Ne viss bija viegli viņas radošajā liktenī. Divas reizes viņa vēlējās aiziet no profesijas un kļūt par “normālu” cilvēku. Bet tad atkal iejaucās kaut kādi sveši spēki. Pirmajā reizē tas notika, kad Regīna apprecējās ar igauņu komponistu un grasījās doties uz Igauniju. Taču viņai tika piedāvāta loma izrādē "Sievietes, sievietes” Dailes teātrī, un viņa nespēja atteikties. Otro reizi viņa palika profesijā, pateicoties Alvim Hermanim, kurš viņu satika kādā ballītē un uzaicināja uz tikko tapušā Jaunā Rīgas teātra izrādi “Marķīze de Sada”.
Nonākot JRT trupā, kur visi pārējie aktieri bija jaunāki par viņu gandrīz vai veselu paaudzi, Regīna neizjuta ne mazvērtības kompleksu, ne lielummāniju. Šajā teātrī viņa jutās kā mājās un bija laimīga. Šeit viņai ir gadījies nospēlēt daudzas spožas lomas, bet, pat ja viņa nospēlētu vienu — izrādē “Klusuma skaņas” —, tad varētu ieiet teātra vēsturē.
Šajā nelielajā miniatūrā, kurā nav neviena vārda, Regīna tēloja kādu gados vecāku sievieti, kurai ir pirmais randiņš ar jaunu puisi — viņā iemīlējušos, bet pārāk biklu un infantilu. Tā laikam ir erotiskākā aina Latvijas teātra vēsturē - turklāt, ka te nav ne atkailināšanās, ne fizioloģijas. Šajā nelielajā lomā Regīna nospēlēja visu — gan slāpes pēc mīlestības, gan viņas neiespējamību, gan bailes no novecošanas, gan mātes maigumu... Un laimi, kas dzīves mērogā ir tik acumirklis. Cik acumirklis ir pati dzīve — mūžības mērogā.
Ardievu, Regīna. Jūs aicināja pie sevis pats galvenais režisors. Laikam viņam uz jums ir lieli plāni…
Savās domās par Regīnu dalījās arī viņas kolēģi Jaunajā Rīgas teātrī:
Marija Linarte:
“Regīna ir mans draugs. Regīna ir (un man gribas teikt tieši “ir” nevis “bija”) viens no labākajiem notikumiem, kas ar jebkuru cilvēku var notikt.
Viņa mācīja, ka skaistums nāk no iekšienes un miera, viņa mācīja, ka talants nāk no darba un pazemības, cieņas pret to. Regīna mācīja, ka vecums nenosaka neko, viņa mācīja nekad netolerēt huligānus un vienmēr mīlēt pasauli. Viņa mācīja vienmēr cīnīties par godīgumu un arī pati to darīja līdz beigām.
Piektdien es viņai palīdzēju telefonā kaut ko sakārtot, es to vienmēr darīju, kad viņa nesaprata kaut kādas lietas. Viņa pateica “paldies”, noskūpstīja mani uz pieres un pateica “ko es darītu bez tevis”.
Tu vēl nesen man teici, ka ļoti gribi auklēt manus bērnus, bet tagad es jau ilgojos pēc tevis. Regīn, Tu esi skaistums, mīlestība un spēks.
Man Tu esi mūžīga. Paldies Tev, manu mīļo Regīn. Es Tevi ļoti mīlu.”
Andris Keišs:
“Kad ienācām Jaunajā Rīgas teātrī, sākām gandrīz no nulles. “Veco” aktieru gandrīz nebija - tikai Regīna un Maija Apine. Es rakstu “veco”, bet 1997. gadā Regīna bija jaunāka, kā es tagad. Jaunāka, bet jau piedalījusies vairākās kulta filmās.
No savas bērnības atceros, kad mana mammīte no grāmatveikala, izstāvējusi garu rindu, atgriezās ar “Vējiem līdzi” - skaistu grāmatu divos sējumos ar ļoti skaistas sievietes gleznojumu uz vāka. Un nu mēs bijām vienā kolektīvā.
Pavisam drīz pēc iepazīšanās ar Regīnu, mums bija jāaktierē pārī izrādē “Skroderdienas Silmačos” Kairiša režijā. Mēs bijām Zāra un Joske. Pēc Viestura ieceres, mēs bijām ļoti karstasinīgi un temperamentīgi austrumnieki. Viss Regīnas smalkums un elegance savijās ar ugunīgu dedzīgumu. Vārdu sakot, mums iznāca, manuprāt, lieliskas ainas. Pēc pirmizrādes man gribējās kaut kā pateikties Regīnai, un, tā kā es ikdienā esot kopā ar viņu, biju aplipis ar Regīnas eleganci, tad uzdāvināju viņai skaistu kafijas krūzi. Tādu praktisku, bet skaistu, jo Regīnai nav nevienas nesmukas lietas. Viņai visi tērpi un visas lietas bija skaistas. Un visskaistākā bija viņas sirds. Uzmanīga, ļoti laba. Regīna manas dzīves smagākajā brīdī tik silti un patiesi atbalstīja mani. Kā tagad atceros to mirkli - viņas absolūti empātiskās acis, viņas stāvu. Paldies viņai par to.
Manu mīļo, mīļo Regīn. Paldies, ka Tu aplipināji mūs ar savu inteliģenci, eleganci, skaistumu un siltumu! Paldies Tev!”
Baiba Broka:
“Regīnas pēkšņā aiziešana mani ārkārtīgi satrieca, kā tuva cilvēka zaudējums, jo man viņa bija ne tikai ilgu gadu kolēģe, kuras inteliģenci un skaistumu vienmēr esmu apbrīnojusi un, paldies Dievam, esmu daudzkārt atzinusies Regīnai pašai, ka vēlētos viņai līdzināties, bet arī tuvs cilvēks, tikpat kā radiniece, jo esmu piedzimusi gandrīz vienā dienā, vienā slimnīcā un palātā ar Regīnas dēlu Remu, un kad to noskaidrojām, mūsu starpā radās īpašas, siltas un sirsnīgas jūtas. Katrā tikšanās reizē to izjutu. Regīna manās atmiņās vienmēr būs ne tikai ārkārtīgi skaista sieviete un aktrise, bet arī īpaši smalks, jūtīgs un sirdsgudrs cilvēks, kura klātbūtnē gribas kļūt labākam.”
Gundars Āboliņš:
“Man visu laiku ausīs skan viņas (Lotes Kapickas) pēdējie vārdi izrādē "Vēlā mīla": "Nāves nav! Nav! Mēs nemirstam! Un tā ir tīra patiesība."
