Jautājums: “Kas notiks, ja es būšu plikpauris?” - kaut reizi mūžā šādu jautājumu sev uzdevis katrs vīrietis. Stiprā dzimuma galveno baiļu sarakstā – būt plikpaurim - ieņem godpilno otro vietu pēc impotences draudiem.
Oficiālā statistika liecina, ka 70 procentiem vīriešu ir “grūtības ar matiem”. Stresi, ekoloģija, kaitīgi ieradumi - tas viss negatīvi ietekmē matu daudzumu un kvalitāti.
Bet vīrieši negrib padoties bez cīņas. Pasaules plikpaurības profilakses un apkarošanas līdzekļu tirgus tiek lēsts miljardos dolāru. Lāču žults un citu tautas līdzekļu vietā nāk lāzers, gēnu inženierija un cilmes šūnas. Matu transplantācijas operāciju skaits pieaug gadu no gada.
Ja salīdzināsiet populāro aktieru Metjū Makonahi, Billija Boba Torntona, Šona Penna, Kristiana Sleitera, Kevina Kostnera desmit gadus senās fotogrāfijas ar mūsdienām, redzēsiet būtisku atšķirību - tās visas kļuvušas ievērojami spalvainākas. Lielbritānijā to sauc par “to do a Rooney” - respektīvi, veikt matu transplantāciju pēc Manchester United spēlētāja Veina Rūnija parauga. Viņa piemēram sekoja daudzi kolēģi - piemēram, Deivids Silva un Deivids Bekhems.
Taču ne visas slavenības veic operācijas. Daži izvēlas valkāt plikpaurību maskējošas uzlikas (tāpēc Hjū Lorijs un Džūda Lovs kino izskatās ar vairāk matiem nekā dzīvē). Vēl viens variants - novērst uzmanību no galvas ar bārdas palīdzību: tā dara Andrē Agasi ar savu trīs dienu bārdu vai Džons Travolta ar savu spāņu bārdiņu. Variantu ar maskējumu pēc Donalda Trampa piemēra mēs neapspriežam.
Kāds nolemj noskūties uz pliko. Tiesa, daudziem vīriešiem tas ir gana radikāls solis. Ne velti angļu valodā vārdus “bald” (plikpaurains) un “bold” (drosmīgs) izrunā vienādi.
Parasti plikpaurība tiek nodota mantojumā. Otrs svarīgais faktors - stress. Un, tā kā mūsu dzīve ir stresa pilna, plikpaurībai pakļauti arvien jaunāki vīrieši (sievietēm šī problēma sastopama daudz retāk). Citi matu izkrišanas iemesli var būt slimība, diēta, noteiktu zāļu lietošana, vides piesārņojums, dzīvesveids.
Tautā valda uzskats, ka apturēt plikpaurību nav iespējams. Bet tā nav. Ja agrīnā vecumā veic ģenētisko testu, tad var noteikt alopēcijas riska esamību un laikus uzsākt profilaksi. Šim nolūkam izmanto hormonu preparātus, PRP injekcijas (Patelet Rich Plasma - attīrīta pacienta plazma), speciālas lāzerķiveres un lāzerķemmes (pierādīts, ka zemfrekvences lāzers novērš matu izkrišanu).
Ja ārstēšana nedod rezultātus, tad par efektīvāko metodi kļūst transplantācija. Par to, kā tas notiek, stāsta daktere Ilze Runce - viena no pieredzējušākajām Latvijas ķirurģēm, kas specializējas matu transplantācijā. Viņas stāžs šajā jomā ir vairāk nekā 10 gadi, bet pacientu skaits pārsniedzis 1000.
“Matu izkrišana ir aktuāla ne tikai uz galvas, bet arī uz bārdas un pat uzacīm (sievietēm tā gadās pēc vairāku gadu epilācijas). Matus pārstādām ar FUE metodi (Follicular Unit Extraction - folikulārās vienības ekstrakcija). Tā tiek izmantota pasaules vadošajās klīnikās, ir droša un dod ļoti labus rezultātus.
Parasti procedūra aizņem vienu dienu, reizēm divas. Mati tiek ņemti no paša pacienta galvas - no pakauša daļas, kur tie ir biezāki un stiprāki. Retos gadījumos var ņemt matus no citām ķermeņa daļām, piemēram, krūtīm vai rokām. Bet tur būs redzamas transplantācijas pēdas - sīkas rētas baltu punktu veidā, bet uz galvas tās nav pamanāmas. Svešus matus nepārstāda - tie var neiedzīvoties kā jebkura cita orgāna transplantācijas gadījumā. Savukārt lietot speciālus imūnsupresīvus preparātus - tas ir neattaisnojams risks.
Operācija norit vietējā anestēzijā, tā ir pilnīgi nesāpīga. Pacientam vienkārši jāsēž - viņš var skatīties filmu, lasīt grāmatu, spēlēt videospēles. Pēc procedūras kādu laiku pacienti izvēlas neiziet no mājas - vajadzīgs laiks, lai mikrorētas uz galvas sadzītu. Bet, tā kā mati aug ātri (1 mm dienā), tad jau pēc divām nedēļām uz galvas izaug normāls “ezītis”. Tiesa, pēc pāris mēnešiem šie mati izkrīt. Šajā brīdī daži pacienti sāk krist panikā, bet mēs viņus nomierinām: tas ir normāli. Sākot ar trešo mēnesi, matainie sīpoli sāk dot jaunu “ražu”. Galīgais rezultāts kļūst pamanāms pēc gada. Tā ka tas ir diezgan garš stāsts.”
Cik ilgi saglabājas rezultāts? Daktere Runce skaidro: “Ja pacients izpilda visus mūsu ieteikumus, tad pārstādītie mati viņam pēc tam neizkrīt. Lai tie iedzīvotos ātrāk un lai novērstu jau esošo matu izkrišanu, pēc transplantācijas procedūras ieteicams iziet PRP injekciju kursu. Attīrītā pacienta plazma, kas satur bioloģiski aktīvas vielas, veicina to, ka mata sīpoli sāk darboties aktīvāk.”
Matu transplantāciju Latvijā veic vairākās klīnikās. Taču Dr. Runce ir vienīgais speciālists, kas FUE procedūru veic manuāli (pārējie izmanto speciālu ierīci ar motoru). Kādi ir šādas metodes plusi? Rezultāts sanāk kārtīgāks un kvalitatīvāks, bet pēdas no operācijas ir mazāk pamanāmas. Taču, kā jebkurš roku darbs, šāda metode ir dārgāka nekā automatizētā.
Pirms koronaviusa epidēmijas Dr. Runce operācijas veica praktiski katru dienu. Šobrīd pacientu skaits ir nedaudz samazinājies, bet vienalga interese par šo pakalpojumu ir liela. Bieži viņu uzrunā ārzemnieki (mums šādu pakalpojumu cenas ir būtiski zemākas nekā Eiropā). Cenu līmenis? Standarta matu pārstādīšanas operācija pieres un sānu apvidū izmaksās apmēram 3000 eiro.
Vienu no Dr. Runces pacientu kategorijām veido cilvēki, kuri neveiksmīgi aizbraukuši uz Turciju.
Šobrīd Turcija kļuvusi par ļoti populāru valsti medicīnas tūrismam, arī matu transplantācijas jomā. Cenas tur ir ļoti pievilcīgas, valsts šādus pakalpojumus subsidē, jo tie veicina tūrisma attīstību. Internets ir pilns ar izklaidējošām reklāmām: cenas ir 2-3 reizes zemākas nekā Eiropā. Operācija (turklāt, nav svarīgi, cik liela apjoma) kopā ar dzīvošanu 4 zvaigžņu viesnīcā, transfēru, medikamentiem un citiem izdevumiem var maksāt no 2000 līdz 3000 eiro. Bet vai tas tiešām tā ir?
“Klīniku Turcijā ir tūkstošiem, un to līmenis ir ļoti dažāds,” saka daktere Runce. "Protams, tur ir arī labi speciālisti, bet viņu pakalpojumi lēti noteikti nebūs. Un arī pārējās klīnikās, neskatoties uz pieteikto zemo cenu, parasti rodas papildu slēptās izmaksas. Dažas Turcijas klīnikas darbojas kā konveijers: tur apkalpo vienlaikus vairākus pacientus. Turklāt bieži vien šādas operācijas veic pat nevis ķirurgs, bet gan medmāsa. Ir zināmi stāsti par to, kā operācijas veiktas antisanitāros apstākļos. Bija viens kuriozs gadījums, kad pacientam pēc operācijas aizliedza mēnesi nodarboties ar seksu... Tā ka, ja esat nolēmis izvēlēties Turciju kā operācijas vietu, uzziniet vairāk par klīniku un ārstu. Protams, labus rezultātus var sasniegt arī Turcijā. Vienkārši pie mums parasti nāk tie, kuriem Turcijā kaut kas nogājis greizi. Un tādu pacientu ir diezgan daudz.”
