Lasot vārdu narciss, pirmā asociācija varētu būt kāds, kas ir pielipis pie spoguļa un nebeidzami apbrīno savu atspulgu. Taču reālajā dzīvē narciss ir aktieris uz pilnu slodzi, kurš nekad nenokāpj no skatuves un performē visiem sev apkārt, hipnotizējot ar savu viltus šarmu un nevainību.
Narcisisms ir īpašība, kas lielākā vai mazākā mērā piemīt katram no mums. Tā ir spēja redzēt sevi un citus caur rozā brillēm. Šī īpašība veselīgos apjomos ir izdevīga mums visiem, jo ir noderīgi justies mazliet īpašiem. Tas iedod pārliecību, kas ļauj uzņemties riskus, lai varam censties dabūt paaugstinājumu amatā vai uzaicinātu pievilcīgu svešinieku uz randiņu. Bet justies pārāk īpašam var radīt problēmas.
Šoreiz es vēlos jums pastāstīt par tipiskāko narcistiskas personības paraugu un kā šāds personības tips veidojas. Būtiski iegaumēt, ka neviena cilvēka personība nav tieši tāda, kā aprakstīts psiholoģijas grāmatu paraugos, pārsvarā tās ir kombinācijas un sajaukums dažādās proporcijās.
Iedomāsimies jaundzimušu bērnu. Šis bērns ir ievainojams, mazs un nepasargāts. Pasaule no viņa skatupunkta ir bīstama un neparedzama, kas tā arī ir. Bērns pasauli izjūt spēcīgi un intensīvi. Jaundzimušais nav spējīgs pats regulēt savas emocijas un apmierināt savas vajadzības pēc drošības, mīlestības, pieņemšanas, pārtikas, u.tml. Tam ir domāti vecāki, lai to visu viņam veiksmīgi nodrošinātu un iemācītu prasmes, kas ļautu izaugt par pilnvērtīgi funkcionējošu cilvēku.
Šim bērnam augot, notiek pirmās saskarsmes ar pasauli. Pirmkārt caur saviem vecākiem un tad - apkārtējo vidi. Un tieši šajā agrajā bērna attīstības posmā var sataustīt saknes narcisismam.
Narcistiska personība rodas dziļa emocionāla ievainojuma rezultātā. Šis ievainojums ir brūce, cenšoties piedzīvot īsto sevi. Bērnam, reaģējot uz šo ievainojumu, bija aizliegts būt sev pašam, tāpēc būšana sev pašam tika aizvietota ar augsti attīstītu, kompensējošu viltus sevi.
Vienkāršoti sakot, ja laikā, kad bērns cenšas veidot savu personību, viņš tiek jebkādā veidā pazemots, tā ir auglīga augsne, kurā izdīgt narcisismam.
Ir vairāki veidi, bet būtībā tie rodas, kad apkārtējā vide pieprasa viņam būt krasi citādākam nekā viņš patiesībā ir. Uzaugot narciss saņem signālus, ka viņš nedrīkst būt tāds, kāds viņš ir patiesībā.Tā vietā ir jābūt tādam, kāds viņš ir vajadzīgs citiem (galvenokārt - vecākiem). Ja narciss ir tāds, kāds viņš ir savā patiesajā būtībā, viņš apdraud, sarūgtina, sadusmo, pārstimulē vai rada virkni negatīvu reakciju no saviem tuvākajiem. Savukārt, ja viņš ir tāds, kādu viņu grib redzēt, tad viņš tiks apbalvots ar mīlestību un pieņemšanu.
Šis mēģinājums būt derīgam citiem, ir viltus “es”. Un patoloģija, kuru sauc par narcisismu, ir rezultāts tam. Tā vietā, lai nopelnītu mīlestību un atbalstu, mazais cilvēks to aizvietoja ar citiem ērtu un mīlamu viltus personību. Narciss sāks slēpt, kas ir viņā ir noliegts, bet strādās cītīgi, lai to kompensētu.
Šī kompensācijas mehānisma izpausmes nereti izpaužas, kā uzmācīga uzvedība, kad jābūt īstajām drēbēm, mājai, mašīnai, partnerim, kuru var atrādīt pasaulei - tas viss, lai kompensētu viltus sevi. Narciss cenšas kļūt par to, ko sabiedrība vēlas, atstājot iespaidu, ka ir ļoti pieaudzis un perfekts. Vecāki šādam bērnam liek ierobežojumus viņa autentiskai attīstībai, sūtot neapzinātus signālus, ka bērns nu ir pareizs, pieņemams un mīlams, taču tikai piepildot šīs prasības.
Parasti narcistiskus bērnus veido narcistiski vecāki. Šie vecāki paši tikuši narcistiski ievainoti bērnībā un nodod šo paaudžu traumu saviem bērniem. Šie vecāki saredz savus bērnus kā viņu turpinājumu, kuriem ir jāsniedz viņiem sapratne un atbalsts, kuru paši nav saņēmuši. Tā vietā, lai sniegtu saviem bērniem nepieciešamo, viņi izmanto savus bērnus, lai piepildītu savus trūkumus. Tipiski šie bērni tiek izmantoti, lai lāpītu viņu dzīves vilšanās un nepiepildītos sapņus. Šie vecāki nespēj pieņemt, saprast un mīlēt bērnu ar visiem viņa īstajiem konfliktiem un ievainojamību. Bērns, kas pakļauts šādu vecāku audzināšanai, neizveido savu identitāti, bet identificējas ar vecākiem un idealizē tos, lai spētu definēt un izveidot sevi atbilstoši vecāku vajadzībām.
Bērns, kompensējot šo traumu, izveido divas stratēģijas, kuras iet roku rokā:
1) Vēlas sasniegt grandiozitāti, sasniedzot perfekciju savā dzīvē;
2) Ignorē faktu, kāpēc viņam ir vēlme radīt šo perfekciju savā dzīvē.
Un jo veiksmīgāk izdodas tās realizēt dzīvē, jo grūtāk narcisam ir atzīt sev šo problēmu nākotnē.
Lai izprastu, kā jūtas narciss,ir jāsaprot galējības, kuras viņš izjūt un izpauž, balansējot starp mazvērtību un grandiozitāti.
Parasti runājot par narcistiskām personībām, tiek likts fokuss uz nespēju būt pazemīgam, pieņemt zaudējumu, uz bailēm no bezpalīdzības, izcilām manipulēšanas spējām, tiekšanos pēc varas pozīcijām un izteiktu mērķtiecību.
Narcisa emocionālā pasaule balstās sajūtā “tāds, kāds es esmu, es nederu, tāpēc man ir jākļūst īpašam”. Narcisam pieaugot un attīstoties, viņam ir jānoraida daļa no sevis, jāapspiež skumjas un dusmas, kas seko šim sevis noraidījumam, un jāinvestē visa atlikusī enerģija, lai veidotu viltus sevi, kas saskan ar apkārtējās vides prasībām un novērtējumu.
Pēc viņa domām, šim viltus ”es” ir labākās iespējas sasniegt savu kāroto grandiozitāti reālajā pasaulē. Narciss pieļauj traģisku izvēli, dodot priekšroku varai nevis baudai. Viņš gūst apmierinājumu, eiforiju no tā, ka ir veiksmīgs, kāpj augstu pa karjeras kāpnēm, kā arī no tā, ka kontrolē, iespaido, apbur un manipulē ar apkārtējiem. Šāda cilvēka pašvērtība kļūst atkarīga tikai no ārējas validācijas, taču rezultāts vienmēr ir īstermiņa. Vienmēr paliek pāri vien tukšuma sajūta pēc īsa apmierinājuma triumfa un vajag vēl un vēl.
Narciss darīs visu, lai aizsargātu sevi no izmisuma, kuru jūt dziļi sevī. Tas izpaužas ar viņa tieksmi uz grandiozitāti, lepnumu, sajūtu, ka “man pienākas”, manipulāciju un citu cilvēku objektifikāciju, paļaušanos uz saviem sasniegumiem, lai nomaskētu trauslo pašapziņu. Viņš ir ļoti atkarīgs no apkārtējās pasaules un citu novērtējuma par to, cik lielisks, apbrīnojams, veiksmīgs viņš ir. Tos, kas nav līdzīgi viņam vai nedzied viņam slavas dziesmas, tiek devalvēti.
Jebkura kritika spēs izraisīt viņā dusmas un iedarbinās aizsardzības mehānismus un manipulatīvu uzvedību. Apkārtējos viņš redz galējībās - vai nu kā izteikti vērtīgus, vai mazvērtīgus. Paradokss reizēm ir tāds, ka daži, kas uzķeras uz viņa viltus “es” un apbrīno viņu, tiek devalvēti, jo kaut kur dziļi iekšā narciss zina, ka viņa performance ir mākslīga. Viņš jūt, ka ir apmuļķojis tos, kuri dod viņam šo izmisīgi nepieciešamo novērtējumu.
Viņš mēdz zaudēt cieņu pret tiem, kuri uzķeras uz viņa viltus “es” performanci. Cilvēki, kas izpelnījušies narcisa apbrīnu, to var tikpat ātri zaudēt, ja viņa acīs nespēj pildīt narcisa ekspektācijas.
Īsumā - narciss redz citus nevis tādus, kādi tie ir, bet gan tādus, kā tie nepieciešami viņam. Viņš redz cilvēkus tikai caur savu vajadzību prizmu, cilvēki ir objekti.
Taču arī viņš pats uzskata, ka citi viņu redz kā objektu. Viņa pasaulē mēs nesavienojamies, nejūtam, nemīlam, bet spēlējamies cits ar citu, manipulējam un izmantojam cits citu.
Narcisam mīlestību aizstāj vērtība. Vērtība ir aizvietojums mīlestībai, pēc kuras viņš alkst un pēc kuras ilgojas, tomēr rūpīgi koptais viltus “es” to viņam neļauj.
Narcisam ir tendence idealizēt un saplūst ar citiem, lai aizpildītu savas vajadzības un sauļotos atspulgā. Citi cilvēki ir narcisa papildinājums un atspoguļo viņa brīnišķību. Skaista sieva padara viņu par izskatīgāku vīrieti, talantīgi bērni padara viņu pašu talantīgu.
Viņa domu gājiens ir šāds: “Es jūtos neglīts, es saplūdīšu ar kādu, kurš ir izskatīgs. Es jūtos dumjš - es saplūdīšu ar kādu, kuru uzskatu par izglītotu un gudru. Es esmu garlaicīgs - es saplūdīšu ar kādu, kuru uzskatu par aizraujošu un interesantu.” Attiecībās ar partneriem narcisiem būtiska ir vēlme pēc būšanas vajadzīgiem, apbalvotiem un cienītiem. Un narcisi ies tālu, lai atrastu kādu, kurš spoguļos viņiem nepieciešamās emocijas.
Darbs
Nav mēs, ir es! Izvēles pieņem tikai viņš un, ja tu mēģini iespraukties ar savām pārdomām vai viedokli, tad narciss galvā skaita sekundes, kamēr tu beigsi runāt, lai var pateikt, ko viņš domā. Darbs ir svarīgāk par tavām vajadzībām. Tev ir temperatūra, kuņģa čūla, migrēna, lauzta kāja? Nekas, saņemies, jo pa ceļam uz darbu ir aptieka. Esi nostrādājis visu nakti pie projekta, bet novērtējumu saņem viņš un savu paldies vari meklēt miskastē. Ja vēlies par sevi dzirdēt ko jaunu, tad vari mēģināt apšaubīt un izaicināt narcisa performanci.
Attiecības
Attiecības uzsākot, narciss ir viss, ko tev vajag. Viņš ir silts, mīlošs, atbalstošs, tavs lielākais fans, bet tas ir tiklīdz viņš dabūs tevi uz āķa. Partneris narciss sagaida konstantu komplimentu plūsmu un apbrīnu. Ja tas netiks dots, tad dabūsi atpakaļ 10 iemeslus, kāpēc esi sūdīgs partneris. Kamēr viņam viss iet dzīvē labi, ir medusmēnesis, bet, ja tev sāks izdoties dzīvē un veikties labāk nekā narcisam, tad tevi apraks ar kritiku, lai nolaistu tavu pašapziņu līdz pagrabam, kur ir tava vieta. Narcisa kritika iet tik tālu, ka tas var likt tev apšaubīt savu realitāti un likt sajusties kā stulbenim. Palaist garām tavu dzimšanas dienu vai citus svarīgus notikumus ir normāli un tev nav tiesību cepties, bet ja tu palaid garām narcisa notikumus tu saņemsi sulīgu kritiku.
Ģimene
Robežas? Drīzāk caurstaigājams gaitenis. Narciss mierīgi var pārtraukt jebkuru bērna aktivitāti un iesprausties ar komentāriem un kritiku par to cik viņš ir resns, stulbs, nepareizs u.tml.
Bērni ir apstiprinājuma avots. Kamēr bērns ģenerē sasniegumus, narciss apbrīnos bērna talantu un citiem skaļi leposies par viņa sasniegumiem. Bet, ja ir runa par jebko citu, kas nav saistīts ar sasniegumiem, tad viņi izlogojos no atbalstošā vecāka lomas un zaudē interesi gaismas ātrumā. Ja bērnam gadās izrādīt emocijas, kas narcisam nepatīk, tad var sākt lidot frāzes kā “beidz raudāt, saņemies”, “ko tu ņemies, tas ir sīkums”.
Ja ir vairāki bērni, tad liela varbūtība, ka viens būs zelta bērns, kuru apbērs ar komplimentiem, bet otru turēs zemāk par zemi. Citu cilvēku klātbūtnē var mierīgi lauzt spārnus netalantīgajam bērnam.
Un, protams, narciss uzskata, ka bērnam ir jārūpējas par viņu. Pieaugot un cenšoties atdalīties no vecākiem var bieži dzirdēt šādu frāzi: “Es tevi baroju, apģērbu un tu mani tagad pametīsi?”
Būtiski ir saprast, ka šī ir viena no “tas neesmu es, tas ir viņš/viņa” situācijām dzīvē. Tev neizdosies mainīt narcisu savā dzīvē. Tu vari apzināties un pieņemt, vari bēgt, bet ir jāsaprot, ka tev neizdosies viņu salabot, bet nedod, Dievs, arī mēģināt pašam laboties, lai izpatiktu viņam.
Šajos gadījumus, lai pasargātu sevi, svarīgākais ir veidot robežas, jo cilvēks nav emocionāla atkritumu kaste, kurā visi, kam labpatīk, var izmest savus atkritumus.
Un atcerēsimies, ka ir viegli šādus cilvēkus nosodīt, taču tā nav brīva izvēle kļūt par šādu personību, jo reizēm vienīgais veids, kā saglabāt savu saprātu, ir kļūt par narcisu.
Jaroslavs Priedeslaipa
