Kad nepietiek spēka saņemties uzrakstīt e-pastu vai paēst.
Pasaule neapstājas. Prasības kāpj. Dzīvojot produktivitātes kultūrā, krusts ir ne tikai jānes, bet jānes par katru cenu. Paspēt izdarīt vairāk, lai spētu piedzīvot vairāk, lai saņemtu vairāk iespēju un nebūtu jābaidās no tā, ka dzīve nav nodzīvota pilnvērtīgi.
Būt par labāko katrā dzīves jomā prasa daudz resursu no cilvēka operētājsistēmas. Ilgstoši spēlējot šo spēli, ko sauc par dzīvi ar augstākajiem uzstādījumiem, nozīmē, ka laika gaitā tas rezultēsies ar to, ka dators uzkārsies. Dažiem ātrāk, dažiem vēlāk.
Stāvokli, kad dators sāk svilt, bet spēle iet uz priekšu, sauc par izdegšanas sindromu. Šis stāvoklis ir līdzīgs depresijai, bet nav gluži tas pats. Izdegšana vairāk līdzinās nogurumam. Nogurumu izjūt un pazīst visi, taču parasti tas pāriet pēc atpūtas. Izgulies, paēd, pasmejies, tas restartē kompi un kļūst labāk. Bet šis ir nogurums, kurā tu sastingsti un paliec. Tas paliek par smagu pasažieri tavā dzīvē.
Bet katram šoferim vajag savas ceļazīmes, tāpēc, lai atpazītu datora deguma smaku, ar dažiem piemēriem ilustrēšu jums pazīmes, kā tas var izskatīties reālajā dzīvē.
Viens vārds labi definē šo ķermeņa stāvokli - miskaste. Bet, ja paķidājam šo miskasti sīkāk, tad tā ir vesela simptomu buķete.
Pirmais pie durvīm klauvē globāls spēku izsīkums. Imunitāte novājinās un sāk biežāk pielipt visādas zarazas. Piecelties un iztaisnot muguru šķiet kā pacelt ziloni virs galvas - praktiski neiespējami. Saspringums muguras un kakla muskuļos liek tavai stājai atgriezties atpakaļ evolūcijā un līdzināties neandertālietim. Šķiet, ka gravitācija velk pie zemes stiprāk nekā parasti un saspiež tavus muguras skriemeļus kā labi sapakotas sviestmaizes. Šā noguruma dēļ gulta vai dīvāns, kā kuram labpatīk, ieņem centrālo lomu tavā dzīvē, kur tu atgriezies kā irobots, lai uzlādētu savu bateriju.
Ikdienišķa pastaiga līdz veikalam mentāli līdzinās maratona noskriešanai. Ideja piecelties un aiziet uz veikalu beidzas ar googlēšanu - cik ilgi cilvēka ķermenis var izturēt bez ēdiena?
Būsim reāli - ēdienu atvedīs Bolt kurjers. Pati maltīte ir izaicinājums, standarti arī ir nokrituši, vairāk velk uz junk food. Šeit ir divi varianti. Pārēsties un justies sūdīgi vai neēst neko, jo kuņģis ir savilkts kā dūre un varētu uzraut augšā. Un, protams, tas rezultējas ar svara izmaiņām un izvairīšanos no spoguļa. Personīgā higiēna paliek tikai svētkiem. Netīri mati, vienas un tās pašas drēbes gandrīz katru dienu, zobus iztīrīt pietiek tikai no rīta, nomazgāties var ik pa pāris dienām, kad sāk kļūt galīgi traki.
Galvassāpes kļūst par biežu viesi. Tās nāk biežāk kā darba e-pasti. Kognitīvās spējas saļimst un šādā stāvoklī ne tuvu nelīdzinās normai. Lai izlasītu rindkopu vai sagatavotu e-pastu ir vajadzīga zvērīga smadzeņu piepūle, jo ir sajūta, ka domas un vārdi ir beigušies. Lai izteiktu savu domu adekvāti, vajag iepļaukāt savas smadzenes, lai tās saņemas.
Fīlings par dzīvi izmainās. Domām pazūd garša. Pārņem visaptveroša sajūta, ka starp tevi un emocijām ir kilometri. Emociju ēdienkartē dienas zupa ir tukšums. Un tā katru dienu. Tā vairs nav dzīvošana, esi iegājis eksistēšanas režīmā.
Iedvesma ir noķērusi kovidu, jo laba filma, izstāde, grāmata un kultūra kā tāda, kas agrāk aizkustināja, šobrīd garšo kā salmi. Bet kādēļ gan iet uz izstādi, ja var mājās bezmērķīgi blenzt sienā stundām ilgi vai uzlikt filmu fonā, kuru nespēj mentāli reģistrēt, bet vismaz kaut kas aizpilda telpu ar kustīgām bildītēm.
Šajā stāvoklī piespiest sevi priecāties un just pozitīvas emocijas ir tikpat produktīvi, kā dauzīt galvu pret sienu, lai pāriet galvassāpes.
Kā viena no pretīgākajām un smagākajām izdegšanas pazīmēm ir darba spēju impotence.
Došanās uz darbu katru rītu tiek atlikta uz pēdējo mirkli, tā vietā darot pilnīgi nesvarīgas un domas novērsošas darbības, piemēram, rullējot cauri sociālajiem tīkliem.
Iepriekšējā spēja strādāt ātri un kvalitatīvi rezultējas ar nespēju paveikt neko. Darbi, kas iepriekš prasītu pāris stundas vai padsmit minūtes, sāk marinēties dienām. Sākumā ar nespēju tiem pieķerties līdz pat trauksmainai ķeršanai klāt ar tādu nicinājumu, ka tas prasa n-tos piegājienus. Telefonsarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem garantē trauksmi. Jebkurš darba čats lasās kā kvantu fizikas disertācija.
Attieksme pret darbu sāk pasliktināties, rodas cinisms un emocionāla atsvešinātība. Sākas veiktā darba devalvēšana. Viss liekas bezjēdzīgs un nevienam nevajadzīgs. Ja darbs ir saistīts ar cilvēkiem, tad katrs klients vai kolēģis kļūst par kaitinošu traucēkli.
Kad vajadzētu rakstīt e-pastus vai taisīt prezentācijas, pelītes kursors plīvo virs aviolīniju piedāvājumiem. Galējā stāvoklī iemīļotais darbs var pat riebties un šķist, ka ir laiks rakstīt atlūgumu vai vienkārši pazust neatvadoties.
Ģimene un draugi kļūst par apgrūtinājumu. Katra tikšanās ar kādu ir teātra vērtīga performance, kur no sevis izspied pēdējo sulu, lai simulētu normālu cilvēku. Nereti, lai izturētu sociālus pasākumus, palīgā nāk alkohols, kas palīdz izslēgt zāģi galvā un ļauj kaut cik izbaudīt mirkli, neļaujoties pašpārmetumiem par savu dvēseles stāvokli. Katrs “kā tev iet?” ir kā radošs izaicinājums izdomāt atbildi, kas nav patiesība, jo nav spēka runāt par to, cik ir sūdīgi patiesībā.
Iekāre un tuvība ir skaisti, tas ir nebeidzams izsalkums pēc otra. Iespēja satikties skatieniem ar savu cilvēku vai pievilcīgu svešinieku. Salauzt kaklu atskatoties. Ļaut nāsīs ieplūst garāmejošām smaržām, kuras atmodina dzīvnieku tevī. Zaudēt pamatu zem kājām otra skatienā. Pieskarties, ļauties un sajust kā ķermenis deg no iekāres.
Tas pazīstamais uzbudinājums, kas rodas, kad satiec kādu un sāc viņu izģērbt savā iztēle, vēlies pievilkt sev klāt, lai tas cilvēks pieder tev un laist vaļā tikai tad, kad esi iepazinis katru ķermeņa daļu.
Līdz ar izdegšanu šajā frontē iestājas ledus laikmets. Kādreizējā iekāre ir mazinājusies vai pazudusi pavisam. Tā ir palikusi par pārmetošu atmiņu, kas atgādina, kā vairs nav. Gribas gribēt seksu. Jo vairāk gribas gribēt, jo vairāk sanāk iedzīvoties pašpārmetumos par to, ka neizdodas gribēt. Tas tikai piemet degvielu trauksmei un jau tā nožēlojamam stāvoklim. Pašapmierināties arī vairs nav aktuāli. Dzīve notiek aseksuāli. Kā bezdzimuma objekts slīdi cauri laikam.
Ar miegu ir īpašas attiecības, jo ir periodi, kad var nogulēt 12 stundas no vietas, un tad ir reizes, kad nevari aizmigt vai mosties trijos naktī izgulējies vai trauksmains un nespēj izslīdēt ārā no apziņas. Abi varianti ir sūdīgi, bet katram ir savas blaknes. Ja piecelies nakts vidū un nevari aizmigt, sāc domāt, ka jāceļas un jānosit laiks līdz darbam un ka sāksi rubīties laukā dienas vidū kādā zoom sapulcē ar izslēgtu kameru. Savukārt, ja izdodas aizmigt, tad piecelties laikus ir pārbaudījums gribasspēkam un iespēja, ka būsi izgulējies, ir tuvu nullei. Miegs ir luksuss, kuru sāc novērtēt un pēc tā ilgoties.
Te ir svarīgi saprast būtisku lietu. Šis stāvoklis nav mūžīgs. Nekādā gadījumā nevajadzētu skatīties uz savu dzīvi caur izdegšanas prizmu un vērtēt sevi, savu dzīvi un nākotni. Tā var sevi tikai ievilkt dziļākā bedrē. Ļauj tam notikt, izjūti, bet nereaģē uz šīm sajūtām. Tas pāries. Bet, lai tas pārietu, ir vajadzīgas pārmaiņas.
Pirmkārt, vajag parūpēties par sevi un kļūt par savu labāko draugu. Ieliec sevi pirmajā vietā. Tavas vajadzības, tavas vēlmes. Izkāp no skrējiena, apstājies, ieelpo. Pasaule ies uz priekšu arī bez tevis.
Otrkārt, lai atkoptos, vajag uztaisīt auditu savai uztverei un domāšanai un sākt apzināties, kas ar tevi notiek šobrīd. Saprast, kurus darbus, pienākumus, prasības pret sevi vari likvidēt vai pastumt malā vismaz uz laiku. Pat nemēģini uzņemties jaunus pienākumus, ja vari, protams.
Treškārt, neaizmirsti par dabu, sportu un mieru. Tie ir tavi draugi. Aizbraukt brīvdienās prom no pilsētas, starp darbiem atrast laiku izstaigāties, pakustēties, pasportot. Satikt kādu, ar kuru gribi pavadīt laiku, izrunāties, pakratīt sirdi. Censties pārtraukt lietot alkoholu, pamainīt diētu pret ko veselīgāku, izkopt miega higiēnu.
Un, ja jūti, ka esi galīgā bedrē un nespēsi tikt galā, tad vari vērsties pie garīgās veselības speciālista. Atceries, ka atzīt, ka vajadzīga palīdzība un saņemt to, nav vājuma pazīme, bet tieši otrādi.
Un pats svarīgākais - tev nevienam nekas nav jāpierāda.
Jaroslavs Priedeslaipa
