Dzīvība un nāve šķiet nesavienojami pretstati: viena sola turpinājumu, otra iezīmē beigas. Tomēr kultūra tās atkal un atkal saved kopā mītos, bēru rituālos, gotiskajā literatūrā, vampīru stāstos, subkultūrās un tagad arī sarunās par mākslīgo intelektu, kas sola digitāli atdarināt aizgājēja klātbūtni.
Tas nenozīmē, ka cilvēkiem patīk nāve. Mūs drīzāk valdzina neaptveramais noslēpums un vēlme vismaz simboliski padarīt nepanesamo saprotamāku un pārvaldāmāku, raksta žurnāls "Psychologies".
Kultūrpsiholoģijā nāves estetizēšana nozīmē, ka biedējošais tiek ietērpts skaistuma, tuvības, romantikas un noslēpuma tēlos. Nāve vairs nav tikai šausmu avots, bet kļūst par simbolisku skatuvi, uz kuras cilvēks izspēlē bailes no pazušanas, ilgas pēc saiknes, vēlmi pēc kontroles un cerību piešķirt dzīves noslēgumam jēgu.
Psihoanalīze šai tēmai piešķīra ietekmīgu skaidrojuma valodu. Zigmunda Freida vēlīnajā teorijā dzīve aprakstīta kā spriedze starp dzīvības un nāves dziņu. Darbā „Ārpus baudas principa” Freids erosu saistīja ar spēku, kas vieno, uztur saikni un veicina dzīvības turpināšanos. Tam līdzās viņš izvirzīja nāves dziņas ideju — tieksmi atgriezties agrākā, neorganiskā stāvoklī.
Nāves dziņas teorija joprojām ir strīdīga. Mūsdienās to bieži izmanto kā metaforu, lai skaidrotu traumas, pašiznīcinošu uzvedību, agresiju un sāpīgu pieredžu atkārtošanos, nevis kā pierādītu bioloģisku mehānismu.
Analītiskā psiholoģija šo saikni skaidro citādi. Karls Gustavs Jungs libido uztvēra ne vien šaurā nozīmē, bet arī kā plašāku psihisko enerģiju, kas var pārtapt simbolos, reliģiskos tēlos, fantāzijās un radošās izpausmēs.
Junga skatījumā nāves tēls ne vienmēr pauž vēlmi pēc gala. Tas var simbolizēt pāreju, pārmaiņas un jauna dzīves posma sākumu.
Vecajam „es” simboliski jāatkāpjas, lai rastos jauna dzīves forma. Darba „Pārveidošanās simboli” interpretācijās uzsvērts, ka psihiskā enerģija rada tēlus un arhetipiskas formas, caur kurām cilvēks piedzīvo konfliktu, bailes un atjaunošanos. Tāpēc vampīrs, „nāves līgava” vai skaistas nāves tēls var padarīt biedējošo pietiekami pazīstamu, lai tam būtu iespējams tuvoties.
1.Ķermeņa trausluma apziņa
Tuvība, rūpes un pieskāriens atgādina, ka cilvēks ir dzīvs, ievainojams un atkarīgs no ķermeņa. Nāve šo trauslumu atklāj visskaidrāk. Terora vadības teorija jeb „TMT” skaidro, ka cilvēki dzīvo spriedzē starp pašsaglabāšanās instinktu un savas mirstības apziņu. Lai šī atziņa nekļūtu paralizējoša, mēs balstāmies kultūras vērtībās, pašcieņā, piederībā, mīlestībā, pēcnācējos, radošā mantojumā un simboliskas nemirstības idejā.
Atgādinājumi par nāvi var ietekmēt cilvēka attieksmi, uzvedību un vēlmi aizstāvēt savu pasaules skatījumu, lai gan konkrētā reakcija vienmēr ir atkarīga no situācijas.
2.Vēlme turpināt dzīvi pēc sevis
Dzīvības turpināšanās ir sens pretarguments iznīcībai: „Es aiziešu, bet dzīve turpināsies.” Katrs cilvēks savu klātbūtni pēc nāves izprot citādi — kā bērnus un ģimeni, paveiktos darbus, radošu mantojumu, ietekmi uz citiem vai atmiņas, kas paliek tuviniekiem.
Antropologi jau sen norādījuši, ka daudzu kultūru bēru rituālos līdzās nāvei parādās auglības, atdzimšanas un dzīves turpinājuma simboli. Morisa Bloka un Džonatana Perija klasiskais krājums „Nāve un dzīvības atjaunošanās” izgaismo šo šķietamo paradoksu: tieši atvadu rituāli bieži apliecina kopienas spēju turpināties.
3.Vēlme savaldīt bailes
Biedējošo ir vieglāk izturēt, ja tas pārtop sakārtotā estētiskā tēlā. Tāpēc nāvi mēdz attēlot ar baltu ādu, melnu samtu, svecēm, rozēm, klusu svinīgumu un „mūžīgas mīlestības” motīvu.
Tas ir viens no psiholoģiskās aizsardzības veidiem: ierāmēta, stilizēta un rituālā vai žanrā ietverta nāve vairs nešķiet pilnīgi haotiska.
Tā vietā, lai parādītos kā neparedzama katastrofa, nāve iegūst atpazīstamu veidolu — piemēram, folklorā pazīstamo figūru ar izkapti. Tas daļēji izskaidro gotiskās estētikas noturību: tumsa, romantika un nāves simboli tajā veido skaidri nolasāmu vizuālo valodu.
Šī simbolu kombinācija var kalpot kā valoda bailēm, zaudējumam un ilgām. Tā var radīt dziļuma sajūtu, jo mīlestības vērtība kļūst īpaši skaidra, apzinoties zaudējuma iespēju. Tā var sniegt arī kontroles ilūziju, pārvēršot nāvi skaistā vai romantiskā tēlā. Reizēm tas ir protests pret mūsdienu kultūru, kurā nāve bieži paliek apslēpta slimnīcās, morgos, dokumentos un eifēmismos.
Tādēļ nāves estetizēšana nav tikai atsevišķu cilvēku savādība. Tas ir atkārtots kultūras paņēmiens, kā runāt par pieredzi, kuru ikdienas valodā ir grūti izteikt.
Šai parādībai ir arī ēnas puse. Ja nāve tiek attēlota pārāk skaisti, var zust izpratne par tās neatgriezeniskumu un sekām. Romantizēti stāsti par pašiznīcību, „mūžīgu mīlestību pēc nāves”, bīstamu kaislību vai pazušanu var nevis palīdzēt izprast bailes, bet mudināt novērsties no dzīves.
Tāpēc ir svarīgi atšķirt simbolu no uzvedības modeļa. Simbols var palīdzēt izturēt trauksmi, bet kaitīgs modelis sāk noteikt rīcību. Lasīt gotisku romānu, skatīties vampīru filmu vai izvēlēties tumšu apģērbu kā estētisku izpausmi ir viena lieta. Pavisam kas cits ir uzskatīt, ka tuvībai obligāti jābūt sāpīgai un iznīcinošai.
19.un 20. gadsimta mijā, dekadences laikmetā, mākslinieki bieži estetizēja nāvi. Šī pieeja radīja spilgtus darbus, tomēr atsevišķos gadījumos tā arī veicināja destruktīvu rīcības modeļu romantizēšanu. Tādēļ vēsturiskie piemēri jāvērtē piesardzīgi, nesaistot mākslas tendences ar vienkāršotiem cēloņu un seku secinājumiem.
Mākslīgais intelekts un robotika šai tēmai piešķir jaunu pavērsienu. Agrāk kultūra nāvi attēloja ar vampīriem, spokiem, liktenīgiem mīlētājiem un citiem simboliem. Tagad tehnoloģijas piedāvā nevis tikai tēlu, bet arī interaktīvas klātbūtnes atdarinājumu.
„Sēru roboti”, „nāves roboti” un pēcnāves avatari akadēmiskajā ētikā tiek apspriesti kā digitālās pēcnāves nozares daļa. Pētnieki norāda, ka aizgājēja mākslīgā intelekta simulācija dažiem cilvēkiem noteiktā sēru posmā var radīt saiknes turpinājuma sajūtu. Vienlaikus tā var nodarīt psiholoģisku kaitējumu, neievērot mirušā iepriekš izteikto gribu, izmantot sērojoša cilvēka ievainojamību un radīt nevēlamu digitālās klātbūtnes uzmācību.
Ja aizgājēja digitālais avatārs var sarunāties, atcerēties, mierināt un nosūtīt ziņu „Man tevis pietrūkst”, robeža starp sērām, fantāziju un pieķeršanos kļūst neskaidrāka. Filozofijas un ētikas pētījumos tiek vērtēts, vai saraksti ar tērzēšanas robotu var uzskatīt par attiecību turpinājumu. Piesardzīgāks secinājums ir tāds: tā nav iepriekšējās saiknes īsta turpināšanās, bet tehnoloģija var uzturēt tā saukto nepārtraukto saikni ar aizgājēju.
Šāda simulācija var sarežģīt sērošanu, ja tā kavē pieņemt zaudējuma neatgriezeniskumu un pakāpeniski atgriezties ikdienas dzīvē.Tomēr cilvēku reakcijas atšķiras, tādēļ svarīga ir piesardzīga, ētiska un individuāla pieeja.
Iespējams, turpmāk nāves estetizēšana kļūs mazāk teatrāla un daudz ikdienišķāka. Piļu, sveču un melna samta vietā ekrānā būs īss paziņojums „Tiešsaistē”. Spokainu tēlu aizstās balss modelis ar pazīstamu intonāciju, bet mūžības solījumu — abonēšanas pakalpojums, kas piedāvās „saglabāt saikni”. Tad sens filozofisks jautājums kļūs ļoti praktisks: kurā brīdī atmiņa palīdz turpināt dzīvot, bet kurā — pārvēršas bezgalīgi atjaunotā klātbūtnes ilūzijā?
Nāves estetizēšana bieži atklāj spēcīgu pieķeršanos dzīvei un grūtības mierīgi pieņemt ķermeņa galīgumu, tuvības trauslumu un otra cilvēka brīvību. Pat vismīļākais cilvēks mums nekad nepieder pilnībā — ne dzīvē, ne pēc nāves. Tāpēc psihe un kultūra atkārtoti satuvina Erotu un Tanatosu, dzīvības un nāves simbolus, cerot kaut uz mirkli iztēloties mīlestību kā spēku, kas pretojas izzušanai.
Dažkārt šī spriedze rada mākslu, rituālus un subkultūru estētiku. Taču tumšais skaistums jāuzlūko ar skaidru prātu, lai tas paliktu par veidu, kā runāt par bailēm un zaudējumu, — par simbolu, nevis rīcības plānu.
