Šķēpmetēja Līna Mūze–Sirmā Parīzes olimpiskajās spēlēs ierindojās 17. vietā. Sportistu vidū viņa ir pazīstama ar savu patieso dabu.
Arī sarunas gaitā, sportiste godīgi atzina, ka rūgtums ir, bet tas neļauj nodurt galvu lejā uz ilgu laiku, jo ir jāiet tālāk un jāskatās nākotnē.
Protams, pēc Parīzes ir mazliet rūgtums, jo pēc savas kvalifikācijas grupas man bija cerība, ka tikšu finālā, taču es novērtēju par zemu savus konkurentus, jo viņas bija labākas par mani.
Taču tajā pašā laikā tāpat ļoti ar sevi lepojos. Tas ir pirmais, ko sev pateicu, jo šī sezona ir bijusi viena no traumatiskākajām manā karjerā. Man bija tikai četri starti.
Es centos, lai olimpiādē nostartētu vislabāk, tā gandrīz arī bija, jo savu labāko rezultātu sezonā sasniedzu tur, Parīzē.
Lepojos ne tikai ar sevi, bet arī ar visiem latviešiem, kas bija Parīzē. Mēs bijām 29 sportisti no visām lielajām nācijām. Tas ir liels skaitlis. Mums ir jādomā par to, ka mēs izbaudām ceļu līdz olimpiskajām spēlēm, kā arī ceļu līdz medaļām.
Medaļas neizpaliks un uzskatu, ka lietas notiek tā, kā tām ir jānotiek. Mūs Parīze kārtīgi sapurināja. Tagad - ir jāskatās nākotnē.
Mūsu nākotne ir bērni. Manuprāt, dot bērniem prieku un labsajūtu, ko mēs saņemam no sporta, tas ir pats svarīgākais.
Viņi ir tik dabiski, tik īsti, ka tevi un arī tavu dienu spēj pacelt. Mūsu uzdevums un pats svarīgākais ir strādāt, lai bērni būtu sportā un lai viņiem būtu veselīgs dzīvesveids.
Bērni patiesi ir mūsu nākotne un es ar viņiem ļoti lepojos. Neatkarīgi, vai viņi izvēlēsies būt par profesionāliem sportistiem, turēšu par viņiem īkšķus.
Taču galvenais ir izaugt par labiem cilvēkiem.
