Olas jau izsenis simbolizē auglību un jaunas dzīvības rašanos. Kā katrās mājās ir savas ēdienu receptes, tā arī ir olu krāsošanas un Lieldienu svinēšanas tradīcijas.
Keramiķe un bijusī ilggadējā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbiniece Māra Kuplā uzskata, ka olu krāsošana ir tautas daiļamatniecība, kas turpina attīstīties. Viņa uzskata, ka jāgodā senās tradīcijas, bet nevajag vairīties arī no jaunām idejām un materiāliem.
Māra Kuplā ir viens no tiem cilvēkiem, kas muzeja 100 gadu svinībās saņēma īpašo goda zīmi. Un zīmīgi, ka tieši viņa ir goda zīmē ietvertā muzeja logotipa, kurā redzam senceltni ar latviešu sētai tik raksturīgo Jumja zīmi jumta korē, autore.
Dažādi laiki un ļauži ir mēģinājuši to uzlabot, bet kopš 1974. gada, kad tā izveidota, nevienam nav izdevies pārspēt jau paveikto. Viņa arī vairākus gadu desmitus kalpojušās muzeja kartes un daudzu iespieddarbu mākslinieciskā autore. Māra Kuplā muzejā strādāja kopš 1970. gada, bijusi restaurācijas laboratorijas vadītāja, māksliniece restauratore, vēsturniece, skaisto muzeja puzuru un visintresantāk krāsoto olu autore vairāku gadu desmitu garumā.
Pirms Lieldienām Māra Kuplā laipni piekrita atkal būt muzejā un kopā ar savām meitām Līgu un Lauru parādīt 3 dažādas olu krāsošanas tehnikas. Krāsojot olas, viņa arī stāstīja par savu bērnību un Lieldienu svinēšanas tradīcijām. Ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja laipnu atļauju iepazīstinām Dzīvesstila lasītājus ar latviešu senākajiem olu krāsošanas veidiem.
Olu krāsošana ir tautas rokdarbi. Dekoratīvā māksla, tāpat kā puzuri. Viena tehnika ir augu pietīšana.
Nevārītai olai rūpīgi jāpietin pavasara augi, lai veidojas ēnojums no tā auga. Šī ēna tikai nebūs tumša, bet tā būs gaišāka.
Lai būtu skaists rezultāts jācenšas iespējami rūpīgi pietīt katru auga stūrīti. Bet nedrīkst pietīt arī pa stingru, jo tad oliņa vārot var saplīst.
Vispirms lapiņu saslapē, tad slapju pielīmē. Olu galos vislabāk iederas sētložņa.
Laura rāda vienu no sarežģītākajām olu krāsošanas metodēm, kurā nepieciešama gan prasme, gan pacietība. “Es atceros, kā to darīja manas vecmāmiņas brālis Pauļonkuls. Viņš bija tas, kuram iznāca īpaši skaistas glezniņas ar pavasara ziediem, zvēriņiem, pat baznīcu.
Oliņa jau sākotnēji ir sīpolu mizās novārīta, atdzesēta, lai var noturēt rokā. Tad, ņemot smalku šujamo adatiņu, ne pārāk mazu, ne pārāk lielu, galvenais, lai tai ir ass galiņš, zīmējumu ieskrāpē olas krāsotajā čaumalā jeb precīzāk noskrāpē nost krāsoto čaumalu raksta vai attēla formā.
Tā veidojas baltu kontūru raksti vai tēli. Iepriekš izdomā rakstiņu, ne pārāk sarežģītu, lai, rokām turot olu, nav dikti jāsaspringst un rokas nejauši olu nesaspiež.”
Populārākie Lieldienās bija saulītes rakstiņi. Auseklītis un visa veida saulītes, arī visas auglības zīmītes un viss, kas sargās mājas un cilvēkus. Īpašs gandarījums bija, kad pirmo reiz smuku pūpolzaru un zaķu attēlus izdevās izskrāpēt, jo tādā skrāpējumā sanāk vairākas reizes vienā vietā olas čaumalu skrāpēt - jāuzmanās, lai adata cauri neizduras un čaumala nesaplaisā. Citādi jau skaisti rotātās olas vairs nevarēs ne dāvināt, ne olu arī kaujās piedalīties.
Atbildot uz jautājumu - kur viņa mācījusies olu krāsošanas prasmes, Māra Kuplā stāsta: “Mūsu Ozolainē, kas ir starp Bausku un Skaistkalni. Sākums bija mana vecmāmiņa. Viņu sauca Anna, dzimusi Skujeniece, no Skujenieku dzimtas. Mamma vienīgā kā jau pēc kara strādāja un mūs abus ar brāli audzināja, tādēļ mājās visu pamatā darīja vecmāmiņa.
Lieldienās mana vecmāmiņa jau no agra rīta vienmēr bija sakrāsojusi oliņas. Un tad nāca vāciskā tradīcijas. Vecmāmiņa atnāca it kā no kūts un mums ar brāli teica, ko jūs te darāt pa māju, es redzēju, ka jau zaķis pa klētspakaļu staigā. Mums, kā jau laukos, bija māja, klēts un kūts, kas veidoja pagalmu, jau tālāk uz ceturto pusi bija lielais šķūnis. Un mēs ar brāli, katram pa grozam rokā un joņojam.
Aizjoņojam līdz klētij - nav. Skrienam atpakaļ. Vecmāmiņa saka, bet vai jūs labi apskatījāties? Skrienam vēlreiz.
Bet klēts bija tāda kā brīvdabas muzejā - visos galos bija četri akmeņi un aiz tā pamatakmens pieslēps bija speciāli taisīts salmu un siena perēklis, bet aizlikts ciet. Kad pavilkām to, oliņas sāka ripot laukā brūnas un krāsainas.
Nākamajā gadā atkal skrienam tās olas meklēt, bet nav to olu, ne perēklīša, nekā. Bet vecmāmiņa saka, tur tālāk zaķis pie upeņu krūmiem bija, mēs skrienam tālāk pie upeņu krūmiem, jo tur jau bija vairāk pakusis sniegs, un tur vecmāmiņa toreiz bija ielikusi to perēklīti.”
“Pēc tam, kad es jau bāzu to degunu tai olu krāsošanai klāt, es biju vecāka par brāli, tad man jau bija kādi seši gadi - 1948. gadā laikam, vecmāmiņa teica - tev tie pirkstiņi vēl mazi, bet tu jau vari sākt mēģināt, un tā es sāku.
Un tad atbrauca viņas brālis Pauļonkulis, kurš fantastiskas glezniņas ar kniepadatu prata uz olām veidot, vecmāmiņa tikai sakrāsoja brūnas olas. Un tad es prasīju vecmāmiņai - kā vēl var? Un viņa man atbildēja, ka pa kara laiku pazuduši tie rīki, bet ļoti skaisti iznāk ar vasku,” atceras Māra Kuplā.
Līga rāda un precīzi izstāsta, kā darina vaska rakstu olas. “Ņem vārītas, istabas temperatūrā atdzisušas gaišas olas. Nepieciešama liela vaska svece vai vasks un eļļas lampiņa vaska kausēšanai. Ja vasku kausē eļļas lampiņā, tam pilnībā jāizkūst, bet nedrīkst sākt vārīties, tādēļ attālumam starp vasku un tējas sveci jābūt apmēram 5 cm.
Kad vasks izkusis var sākt olas apzīmēšanu ar improvizētu darbarīku - zīmuli, kura otrā galā iedurta kniepadata ar apaļu galviņu. Kniepadatas galviņu iemērc karstajā vaskā un velk rakstus uz olas. Tas jādara diezgan veikli, jo vasks ļoti strauji atdziest. Var ar zīmuli iepriekš uzskicēt vēlamo, tad ar karsto vasku pārvilkt.”
Ņem olu krāsu paciņas, bļodiņas vai lēzenas krūzītes un katru krāsu izšķīdina apmēram 100 ml karsta ūdens, katram trauciņam pielej ēdamkaroti etiķa (tas kalpo kā krāsas kodinātājs).
Vislabāk pietīšanai ir ņemt zemeņu lapiņas, jo tās nelaiž to krāsu cauri, piemēram, strutenes ir mīkstas un laiž krāsu cauri. Agrāk arī vecmāmiņa teica, kad liekas, ka nekā nav ar ko rotāt, aizskrien uz kūti un tur ir salmi, no kuriem var uztaisīt puzurus. Tā arī šogad likās, ka vēl nav zaļumu ar ko rotāt, bet kad pameklē, vienmēr kas jau atrodas.
Paskatieties, ko pētersīlis dara. Vislabāk pietīšanai ir ņemt zemeņu lapiņas, jo tās nelaiž to krāsu cauri, piemēram, strutenes ir mīkstas un laiž krāsu cauri. Mežmalītē ir jāmeklē pirmās zemeņu lapiņas. Ļoti labi izskatās jaunās pieneņu lapiņas, papardītes. Padomju laikā, kad īsti neļāva olas krāsot, bija tikai brūnas olas, tad mēs tās sakrāsojām vēl tumšākas.
Sīpolu mizas katliņā ieliek apmēram pirkstu biezu kārtu, tad kārto oliņas tā, lai nesaskaras, un pa virsu atkal liek sīpolu mizu kārtu.
Īpašs stāsts Mārai Kuplai ir par diegiem. Agrāk dzīvoja taupīgi un diegus olu krāsošanai izmantoja vairākkārt. Kad olas bija nokrāsotas, diegus, tās iztinot, satina uz korķiem, lai nākamajā gadā var izmantot atkal.
31. martā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiks Lielā Lieldienu svinēšana - ar plašu amatnieku un pārtikas mājražotāju tirgu, olu krāsošanu un ripināšanu, šūpošanos dažāda veida lielās un ļoti lielās šūpolēs, teātra izrādi bērniem, tautisko tradīciju izzināšanu, tautiskām dziesmām un dejām.
Jau vēsturiski Lieldienās ir saplūdušas tautiskās un kristīgās tradīcijas. Arī Brīvdabas muzejā diena sāksies ar dievkalpojumu Usmas luterāņu baznīcā, bet Kurzemes zvejnieku ciema pļavā visas dienas garumā notiks olu krāsošanas darbnīca, olu ripināšana, ganu spēles un dažādas citas radošās darbnīcas bērniem.
Plkst. 11.00 Lielās dienas tradīcijas varēs apgūt ar folkloras draugu kopu “Skandinieki”, bet plkst. 12.00 teātra “Zīļuks” izrāde “Brēmenes muzikanti”. Ropažu bērnu un jauniešu deju kolektīva “Cielaviņa” pavasara koncerts būs 13.00, savukārt rotaļas un danči ar LU folkloras deju kopu “Dandari” būs 14.00.
Muzeja apmeklētāji tiek aicināti arī muzeja izstāžu zālē apskatīt izstādi “Daiļie Japānas Tōhoku rokdarbi”.
Lieldienas dabā iezīmē brīdi, kad gaismas kļūst vairāk nekā tumsas - diena kļūst liela. Gaismas pieaugumam sekos dabas atmoda. Šūpošanās - celšanās pretī Saulei ir simboliska darbība, kam jāstimulē atdzimšanas un auglības spēki dabā un cilvēkā.
Turklāt Lieldienu rītā šūpojas pati Saule - “kad Lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs apvāršņa, tad viņa šūpojoties trīs reizes uz vienu uz otru pusi, no kā cēlusies ieraša Lieldienās šūpoties.” Šūpošanās ir arī pasauli harmonizējoša darbība. Tā ietver gan kustību augšup, gan līganu laišanos lejup. Šūpoles kāra puiši un vīri. Meistarīgi uzkārtas šūpoles apliecina vīrišķo spēku un gudrību.
Ticējumi piemin daudz dažādu labumu, ko cilvēki gūst šūpojoties - možu garu visas vasara garumā, garus linus druvā un aitām garu vilnu. Tiem, kas Lieldienās būs daudz šūpojušies, vasarā nekodīs odi un dunduri, bet saimniecēm un ganiem jāšūpojas, lai govis nebizotu. Visi minētie labumi izriet no iepriekš minētajām šūpošanās nozīmēm un ir iegūstami auglības veicināšanas un pasaules harmonizācijas rezultātā.
