Ilgu laiku tika uzskatīts, ka eiropiešu atturība pret kukaiņu ēšanu ir galvenokārt kultūras jautājums. Tomēr jauns pētījums liecina: šai attieksmei var būt daudz dziļākas — ekoloģiskas un evolucionāras — saknes.
Ja cilvēks Eiropā kādreiz ir nogaršojis kukaiņus, tas visbiežāk noticis ziņkārības pēc, kā izaicinājums vai ceļojuma laikā kādā eksotiskākā vietā.
Tikmēr daudzviet pasaulē kukaiņi ir ierasta ēdienkartes daļa. Tos izmanto Āzijā, Āfrikā, Austrālijā un Dienvidamerikā. Rodas jautājums: kāpēc vienās valstīs vaboles, siseņus vai skudras ēd bez īpašas minstināšanās, bet citviet jau pati doma par šādu uzkodu izraisa riebumu? Pētījuma autori norāda, ka atbilde var slēpties cilvēka evolūcijas vēsturē, vēsta “Naked-science”.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir norādījusi, ka par ēdamām uzskata vairāk nekā pusotru tūkstoti kukaiņu sugu, savukārt jaunākos avotos minēts, ka pasaulē pārtikā izmanto vairāk nekā 2000 sugu.
Dažādi pētījumi rāda, ka kukaiņu ēšana ir izplatīta daudzās valstīs, īpaši reģionos, kur kukaiņi ir viegli pieejami, daudzveidīgi un tradicionāli izmantoti uzturā.
Populārākie ēdamie kukaiņi ir vaboles un to kāpuri. Uzturā mēdz izmantot arī bites, lapsenes, skudras, tauriņu kāpurus, sienāžus, siseņus, mušas, spāres un citus kukaiņus. Tos cep, kūpina, žāvē vai samaļ miltos.
Uzturvērtības ziņā kukaiņi var būt vērtīgs olbaltumvielu avots. Tie satur arī nepiesātinātās taukskābes, šķiedrvielas, minerālvielas un vitamīnus.
Tomēr valstīs, kur kukaiņi nav ierasta ēdienkartes daļa, doma par ēdamiem siseņiem, skudrām vai kāpuriem daudziem joprojām šķiet grūti pieņemama.
Iepriekš šo attieksmi bieži skaidroja ar kultūras atšķirībām un paradumiem. Taču Spānijas Pompeu Fabras universitātes un Evolucionārās bioloģijas institūta pētnieki secinājuši, ka stāsts var būt sarežģītāks.
Pētījumā tika analizēti zobakmens paraugi no 745 anatomiski mūsdienīgiem cilvēkiem. Daļa paraugu bija līdz pat 33 000 gadu veci. Zobakmenī var saglabāties uzturā lietotu sugu DNS pēdas, tāpēc tas ļauj pētniekiem ielūkoties senās ēšanas tradīcijās.
Analīze parādīja, ka ziemeļu Eirāzijā dzīvojušie mūsdienu cilvēki kukaiņus, visticamāk, ēda reti un neregulāri. Iespējams, tie uzturā nonāca nejauši vai tikai atsevišķās reizēs.
Pētnieki pievērsās arī gēniem, kas saistīti ar hitināzes veidošanos. Hitināze ir enzīms, kas palīdz noārdīt hitīnu — vielu, no kuras veidots kukaiņu ārējais apvalks jeb eksoskelets.
Ziemeļu Eirāzijas populācijās tika konstatēti gēnu varianti, kas saistīti ar samazinātu spēju sagremot kukaiņu eksoskeletus. Šī īpatnība, pēc pētnieku domām, saglabājusies aptuveni 9000 gadu — kopš lauksaimniecības pirmsākumiem.
Pētījumā iezīmējās vēl viena sakarība: jo tuvāk cilvēku populācijas dzīvo tropu reģioniem, jo biežāk tajās sastopami gēnu varianti, kas palīdz labāk sagremot hitīnu. Tas varētu būt saistīts ar kukaiņu pieejamību un to lomu vietējā uzturā.
Tropu apgabalos kukaiņu ir vairāk, tie ir daudzveidīgāki un pieejami ilgāku gada daļu. Tur sastopamas arī daudzas sociālo kukaiņu sugas, kas dzīvo lielās saimēs, tāpēc tās ir vieglāk savākt pietiekamā daudzumā.
Savukārt ziemeļu reģionos kukaiņu ir mazāk, un to vākšana prasa lielāku piepūli. Tāpēc senajiem eiropiešiem, iespējams, nebija izdevīgi regulāri iekļaut kukaiņus uzturā. Laika gaitā vājinājās arī spēja efektīvi sagremot hitīnu.
Tāpēc eiropiešu piesardzība pret kukaiņu ēšanu var nebūt tikai audzināšanas vai gaumes jautājums. Tā, iespējams, ir daļa no daudz senāka stāsta par vidi, pārtikas pieejamību un cilvēka pielāgošanos apstākļiem.
