Smadzenes ir organisma asinskārākais orgāns, kas patērē aptuveni 25 % no kopējās asins plūsmas (jeb enerģijas), lai gan tās veido tikai 2 % no ķermeņa masas. Ņemot vērā, ka mūsu smadzenes ir attīstījušās, lai atrastu pārtiku, nav pārsteigums, ka smadzeņu asins plūsma visvairāk palielinās tad, kad izsalkušajām smadzenēm tiek rādīti vēlamu ēdienu attēli.
Pievienojot gardus ēdienu aromātus, šis efekts kļūst vēl izteiktāks. Tikai acs mirkšķa laikā mūsu smadzenes izlemj, cik ļoti mums patīk redzētais ēdiens un cik uzturvielām bagāts tas varētu būt.
Lai arī cik pašpietiekams mēs katrs būtu, pasauli dīda pūļi un masu histērijas. Aiz katras revolūcijas stāv darītāji un domātāji. To pašu varētu teikt par modes un ēdiena mijiedarbību. Nenoliedzami modes pasaulē histēriski visu vada Z paaudze, kas tver katru parādību un caur sev raksturīgo izpratni, pārejai pasaulei diktē virzienu. Izcelties, "izraut" savas 15 slavas minūtes. Un šodienas realitāte tas ir vairāk nekā viegli. Ir viedierīces, ir soctīkli. Un neko vairāk arī nevajag.
Kā teicis mūsu ēras pirmā gadsimta romiešu gardēdis un rakstnieks Apicius: “Pirmā garša vienmēr ir ar acīm.” Mūsdienās ēdiena vizuālais izskats ir tikpat svarīgs, ja ne svarīgāks par garšu vai aromātu. Diemžēl ēdieni, kas izskatās vislabāk (vai, pareizāk sakot, kas visvairāk piesaista mūsu smadzenes), parasti nav visveselīgākie.
Iespējams, ka mūs visus uz mazāk veselīgu uzvedību uzvedina ļoti iekārojamie pārtikas produktu attēli, kas ieskauj arvien biežāk.
2023. gadā, tāpat kā iepriekšējā gadā, pārtika bija otrā visvairāk meklēto attēlu kategorija internetā (aiz pornogrāfijas). Vainīgi nav tikai tirgotāji, pārtikas uzņēmumi un pavāri; arvien vairāk no mums aktīvi meklē pārtikas attēlus.
Cilvēki jau gadsimtiem ilgi ir gatavojuši skaistus ēdienus svētkiem un svinībām. Tomēr, ja tas nav ekstravagants mielasts, iespējams, ka agrāk ēdieni tika pasniegti, īpaši nerūpējoties par to, kā tie izskatās. Svarīgi bija tikai tas, ka tie labi garšoja vai pat tikai tas, ka tie sniedza kādu uzturu.
Tas attiecās pat uz slaveniem franču šefpavāriem, kā to apliecina “L’Atelier de Joel Robuchon” šefpavāra citāts, kurā viņš apraksta situāciju pirms «nouvelle cuisine» (ēdiena vizuāli skaista pasniegšana, ko Francijā ieviesa 1960.gadā) “Franču ēdienu noformējums praktiski nepastāvēja.
Ja restorānā pasūtīja «Coq au vin», to pasniedza tieši tā, it kā jūs to būtu gatavojuši mājās. Ēdieni bija tādi, kādi tie bija. Noformējums bija ļoti vienkāršs.”
Taču viss mainījās, kad 1960. gados Francijas virtuvēs satikās austrumi un rietumi. Tieši šī kulinārijas prātu tikšanās noveda pie nouvelle cuisine un līdz ar to arī pie gastroporno - termina, kas radies, 1977. gadā, recenzējot Pola Bokūza grāmatu “Franču pavārmāksla”. Nosaukums pielipa.
Ēdiena vizuālā pievilcība ir kļuvusi par pašmērķi. Pētnieki un pārtikas uzņēmumi ir sākuši noskaidrot, kādi triki un paņēmieni ir visefektīvākie, lai palielinātu ēdiena pievilcību acīm, piemēram, parādīt ēdienu, lai piesaistītu skatītāja uzmanību un apliecinātu svaigumu.
Pazīstamais Lielbritānijas mazumtirdzniecības gigants “Marks & Spencer” ir ieguvis sava veida reputāciju kā pārtikas pornogrāfs ar savām stilizētām un krāšņi noformētām reklāmām. Tā slavenākā 2005. gada reklāma bija par šokolādes pudiņu ar ekstravagantu kūstošu centru.
Reklāmas balss teica: “Tas nav vienkārši šokolādes pudiņš, tas ir “Marks & Spencer” šokolādes pudiņš.” Pārdošana strauji pieauga par apmēram 3500 %. “Marks & Spencer” 2014. gada kampaņā visi ēdieni tika parādīti kustībā. Patiesībā viens no visplašāk komentētajiem attēliem bija skotu olas, kas pārgrieztas uz pusēm un kur dzeltenums izšļakstās ārā.
Arī ēdiens kustībā izskatās iekārojamāks, daļēji tāpēc, ka tas tiek uzskatīts par svaigāku. Pārtikas psiholoģijas pētnieka Braiens Vansinka un viņa kolēģu no Kornela universitātes veiktie pētījumi liecina, ka ievērojami pievilcīgāk vērtē apelsīnu sulas glāzes attēlu, ja redzams, ka sula tiek iepildīta glāzē, nekā tad, ja attēlā redzama jau piepildīta glāze. Abi attēli ir statiski, bet viens no tiem nozīmē kustību. Tas ir pietiekami, lai palielinātu tā pievilcību.
Pārtikas attēli ir vizuāli vispievilcīgākie, ja skatītāja smadzenēm ir viegli simulēt ēšanas aktu, piemēram, ja ēdiens tiek skatīts no pirmās personas perspektīvas. Tas tiek vērtēts augstāk nekā ēdiena skatījums no trešās personas skatpunkta.
Tirgotāji, vismaz gudrākie, ļoti labi zina, ka mēs pārtikas reklāmās redzēto vērtēsim augstāk, ja būs vieglāk mentāli simulēt redzētā ēšanu. Iedomājieties zupas paciņu ar zupas bļodu uz iepakojuma.
Pievienojot karoti, kas tuvojas bļodai no labās puses, cilvēki būs par aptuveni 15 % vairāk gatavi iegādāties produktu nekā tad, ja karote tuvojas no kreisās puses.
Tas ir tāpēc, ka vairākumam labā roka ir vadošā, un tāpēc mēs parasti redzam sevi ar karoti labajā rokā. Vienkārši parādot to, kas izskatās kā labās rokas karote, kas tuvojas zupai, mūsu smadzenēm ir vieglāk iedomāties, ka ēdam zupu. Tagad visi kreiļi saka: “Un kā gan mēs?”.
Iespējams, paies neilgs laiks, kad pārtikas produktu reklāmas mobilajā ierīcē varēs mainīt, lai parādītu kreisās rokas perspektīvu. Ideja ir tāda, ka tas palīdzēs palielināt reklāmu pievilcību (pieņemot, ka tehnoloģija var netieši noteikt kreisās rokas piederību).
Cik lielā mērā mums vajadzētu satraukties par pārtikas pornogrāfijas izplatību? Kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ļauties vēlmei apskatīt visus šos gardos gastroporno attēlus? Protams, tas nenodara nekādu kaitējumu. Galu galā ēdiena attēlos nav kaloriju, vai ne? Izrādās, ka ir vairākas problēmas, par kurām, manuprāt, mums vajadzētu bažīties:
Droši zinām, ka vēlamā ēdiena attēlu skatīšanās izraisa apetīti. Piemēram, vienā pētījumā septiņu minūšu ilga restorāna apskata skatīšanās, kur bija redzamas pankūkas, vafeles, hamburgeri izraisīja lielāku izsalkumu ne tikai tiem dalībniekiem, kuri kādu laiku nebija ēduši, bet arī tiem, kuri tikko bija nobaudījuši maltīti.
Ikreiz, kad redzam ēdiena attēlus - uz produktu iepakojuma, pavārgrāmatās, TV šovos vai sociālajos medijos - mūsu smadzenes var neiesaistīties prāta simulācijā. Tas ir, tās simulē, kā būtu ēst šo ēdienu. Zināmā mērā mūsu smadzenes it kā nespēj atšķirt ēdienu attēlus no reāliem ēdieniem. Tāpēc mums ir jātērē zināmi garīgie resursi, lai gan tas var izklausīties muļķīgi, lai pretotos visiem šiem virtuālajiem kārdinājumiem.
Kas notiek, kad pēc tam mums ir jāizvēlas reāls ēdiens? Iedomājieties, ka skatāties TV kulinārijas raidījumu un pēc tam ierodaties vilciena stacijā; gaisā virmojošā kafijas smarža aiz deguna aizved, lai nopirktu kafiju.
Pie letes redzat, ka priekšā ir izliktas saldas uzkodas un augļi. Vai vajadzētu izvēlēties šokolādes tāfelīti vai tomēr veselīgu banānu? Kādā laboratorijas pētījumā dalībniekiem, kuriem tika rādīti pievilcīgi pārtikas attēli, pēc tam bija tendence izdarīt sliktāku izvēli attiecībā uz pārtiku nekā tiem, kuri bija saskārušies ar mazāku skaitu pārtikas attēlu.
Visa šī pastiprinātā iedarbība uz vēlamā ēdiena attēliem rada neviltotas mentālās simulācijas. Mūsu smadzenes iztēlojas, kā būtu ēst redzēto ēdienu, pat ja tas redzams tikai televizorā vai telefonā, un tad mums ir jācenšas pretoties kārdinājumam ēst.
Kādā nesen veiktā pētījumā, kas tika veikts trīs uzkodu veikalos dzelzceļa stacijās, tika pētīts, vai cilvēkus var pamudināt izvēlēties veselīgāku pārtiku, vienkārši pārceļot augļus tuvāk kasei nekā uzkodas, jo parasti notiek pretējais.
Šis “pamudinājums” darbojās tādā nozīmē, ka cilvēki patiešām biežāk pirka augļus. Diemžēl viņi turpināja pirkt arī čipsus, cepumus un šokolādi. Citiem vārdiem sakot, iejaukšanās, kas bija paredzēta patēriņa samazināšanai, noveda pie tā, ka cilvēki patērēja vairāk kaloriju.
Smadzenes ir attīstījušās tā, lai atrastu barības avotus vidē, kur to trūkst. Diemžēl vairāk nekā jebkad agrāk mūs ieskauj enerģētiski bagātu un treknu ēdienu attēli. Pieaug vēlme aplūkot pārtikas attēlus, nemaz nerunājot par to fotografēšanu, tāpēc būtu jāraizējas par to, kādas sekas šāda iedarbība atstāj.
“Digitālā gānīšanās” ar neveselīgu, enerģētiski bagātu ēdienu attēliem, iespējams, mudina ēst vairāk, nekā to apzināmies, un mudina mūs visus uz neveselīgāku uzvedību attiecībā uz pārtiku.
Vēlamu ēdiena attēlu raksturošana kā gastroporno jeb pārtikas pornogrāfiju neapšaubāmi ir nomelnojoša. Tomēr saikne ar reālu pornogrāfiju ir atbilstošāka, nekā varētu šķist. Tāpēc, iespējams, patiešām būtu jādomā par to, kā pārvietot ēdienu recepšu un pārtikas žurnālus, kas pārpildīti ar kalorijām bagātiem un neveselīga ēdiena attēliem, uz preses pārdošanas vietas augšējiem plauktiem.
Lai gan šāds ieteikums ir mazliet pārspīlēts, runa ir par ļoti nopietnu problēmu. Mobilo tehnoloģiju uzplaukums nozīmē, ka visi esam pakļauti daudz lielākam pārtikas attēlu skaitam, nekā agrāk, un mums tiek piedāvāti pārtikas produkti, kas ir izstrādāti tā, lai labi izskatītos, nevis to garšas vai sabalansētu uzturvērtību dēļ.
Gastrofiziķi turpinās pētīt, cik būtiska nozīme ēšanas uzvedībā ir pārtikas produktiem, ar ko saskaramies vizuāli. Šķiet, ir maz ticams, ka drīzumā redzes ietekme samazināsies, jo īpaši ņemot vērā to, cik daudz laika mēs pavadām, skatoties ekrānos. Ceru, ka, labāk izprotot redzes nozīmi pārtikas un dzērienu uztverē un uzvedībā, spēsim labāk optimizēt pārtikas pieredzi nākotnē.
