Nesen notikušajā izstādē "Riga Food" par konkursa "Latvijas Gada pavārs" uzvarētāju un "Reaton Zelta pavārnīca" ieguvēju kļuva 25 gadus vecā Valērija Čudova. Tā ir īsta sensācija, jo Valērija profesionālajā vidē vēl ir mazpazīstama - viņa strādā par pavāri tikai 4 gadus.
Neraugoties uz savu vecumu, viņa jau ir restorāna “Ferma” šefkonditore un restorāna “John” šefpavāre, kā arī māca konditorejas mākslu Restorānu servisa skolā.
Kā kļūt par šefpavāru 25 gadu vecumā?
Nu, man pagāja ilgs laiks, līdz es to sasniedzu. Mans profesionālais ceļš sākās aptuveni sešu gadu vecumā, kad sāku palīdzēt mammai virtuvē. No septiņu vai astoņu gadu vecuma es sāku gatavot pati. Atceros, kā reiz mēģināju mājās pagatavot čipsus - protams, viss tika izmests atkritumu tvertnē, un dzīvoklī trīs dienas smirdēja no izgarojumiem. Kad pabeidzu skolu, domāju, ka ēdiena gatavošana paliks tikai hobijs, tāpēc iestājos universitātes ģeogrāfijas fakultātē. Studēju gadu un sapratu, ka man tur ir vienkārši garlaicīgi. Nolēmu doties uz tehnikumu mācīties par konditoru, bet tajā gadā konditorus nepieņēma, tāpēc sāku mācīties par pavāru. Tad es ieguvu praksi restorānā “Ferma”, kur bija daudz Eiropas meistarklašu konditorejā, un tā pamazām viss sākās.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Izskatās, ka jūsu specialitāte ir deserti. Jūsu Instagramā ir tik kārdinoši attēli un video…
Jā, deserti ir mana galvenā mīlestība. Žēl, ka mūsu auditorija ir diezgan konservatīva savā gaumē. Cilvēkiem patīk kaut kas pazīstams un saprotams. Fondants, crème brûlée, pannacotta - tas vienmēr iecienīts. Bet kaut kas nesaprotams, ar negaidītu tekstūru - pret to mūsu publika izturas ļoti piesardzīgi. Bet man joprojām ir garlaicīgi gatavot banālus ēdienus. Es cenšos pat parastu medus kūku padarīt par kaut ko neparastu.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Vai jums ir kāda iecienītākā garša?
Jau kopš bērnības man patīk piens ar meža mellenēm.
Bet vismazāk mīļākā?
Man tādas nav, bet es esmu diezgan piesardzīga pret salviju un kariju. Lai gan zinu, ka daudzi cilvēki tos mīl.
Kas vienmēr ir jūsu mājas ledusskapī?
Siers un garneles. Siera un garneļu pasta ir glābiņš jebkurā situācijā.
Vai bieži piedalāties konkursos?
Nē, šogad bija pirmā reize. Agrāk neuzdrošinājos, domāju, ka man nav pietiekamas pieredzes. Pirms "Riga Food" es piedalījos konkursā "Gemoss", un arī tur uzvarēju.
Kāds bija konkurss “Riga Food”? Ko jūs gatavojāt?
Lai piedalītos kvalifikācijas kārtā, bija jāizpilda mājasdarbs - jāizdomā trīs ēdienu receptes, izmantojot noteiktus produktus: uzkodu sastāvā bija jābūt puraviem, gailenēm un spirulīnai, pamatēdienā - ķirbim, aunazirņiem un spinātiem, bet desertā - auzu pārslām, avenēm un liepu medum. Konkursā varēja piedalīties tie, kas izturēja kvalifikācijas kārtu. Mums bija 5 mēģinājumi, visu trīs ēdienu pagatavošana ar pēdējo tīrīšanu un trauku mazgāšanu aizņēma 4 stundas un 15 minūtes. Žūriju bija jāpārliecina ne tikai ar garšu, bet arī ar ēdienu izskatu - detaļu skaitu, faktūru daudzveidību.
Cik ilgs laiks jums bija nepieciešams, lai izstrādātu ēdienkarti?
Apmēram nedēļa.
Cik daudz produktu jūs šajā laikā notestējāt?
Nevienu. Tas bija tīri teorētisks darbs. Tikai vēlāk, kad sākās mēģinājumi, mēs izmantojām reālus produktus.
Tātad jūs varat iztēloties ēdiena garšu pēc sastāvdaļu saraksta?
Jā, tā tiek izgudrotas jaunas receptes. Vispirms tā ir tīra fantāzija un tikai pēc tam kaut kas konkrēts. Un gandrīz vienmēr iznāk tieši tā, kā es iztēlojos. Ir gadījumi, kad ēdienam pietrūkst kādas nots, bet to vienmēr var labot.
Kā jūs apgūstat jaunas garšas?
Skatoties bildes sociālajos tīklos.
Vai jūs jokojat?
Nē. Mūsdienās daudzi populāri restorāni publicē savu ēdienu attēlus. Protams, viņi neatklāj recepti, bet mana galva strādā tā, ka uzreiz saprotu, kā tas ir pagatavots, un varu to atveidot.
Vai šāds talants ir iedzimts?
Es domāju, ka jā. Taču manas garšas asumu ietekmē arī dzīvesveids - es nelietoju alkoholu un nesmēķēju, tāpēc manas garšas kārpiņas strādā daudz aktīvāk. Kad es saslimu ar kovidu, garša uz kādu laiku pazuda, un es biju ļoti nobijies. Bet tad tā atgriezās un kļuva vēl asāka.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Šefpavāru vidū ir ļoti maz sieviešu.
Jā, šajā profesijā pārsvarā strādā vīrieši, jo tas ir grūti ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Te ir vajadzīgi stipri nervi, un mēs, sievietes, esam emocionālākas būtnes. Ja virtuvē vajag pacelt kaut ko smagu, vienmēr atradīsies palīgi. Man grūtības ir citas. Es pēc dabas esmu maigs cilvēks, un dažkārt man ir grūti būt stingrai. Bet priekšniekam ir jābūt stingram. Tas ir tas, ko es mācos.
Vai jūs domājat, ka mūsu valstī būs Michelin restorāns?
Protams, un cerams, ka jau pavisam drīz. Michelin inspektori jau brauc pie mums, viņiem ir kandidātu saraksts, kurā ir 40 Latvijas restorānu. Bet pat ja šoreiz mums neizdosies, ir uz ko tiekties.
Vai vēlaties atvērt savu restorānu?
Jā, man ir šāda doma, bet vispirms man ir jāiegūst pieredze. Es sapņoju atvērt restorānu ar zero waste koncepciju. Ēdiens tur tiks piegādāts nevis plastmasas maisiņos, bet gan atkārtoti lietojamās kastītēs. Mēs taupīsim enerģiju un resursus, visi produkti tiks pārstrādāti, un atkritumu daudzums būs minimāls.
Vai jūs gatavosiet buljonu no kartupeļu mizām?
Jā, arī to. Šī tēma man ir tuva, jo man jau no bērnības ir mācīts, ka ar pārtiku jārīkojas ļoti saudzīgi un neko nedrīkst izmest. Un tagad tā ir globāla tendence.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Kā jums darbā izdodas uzturēt labu fizisko formu?
Cenšos sportot, no rītiem skriet un vispār daudz kustēties. Brīvajās dienās man patīk doties pastaigā pie jūras vai mežā.
Vai jums ir ēdināšanas sistēma, vai šefpavārs ēd to, kas paliek pāri no klientiem?
Jā, gandrīz vienmēr notiek tā: kamēr tu gatavo, tu pamēģini vienu, otru, un tad esi paēdis. Dažreiz visas dienas laikā vispār aizmirst paēst. Pēc "Riga Food" konkursa mēs bijām šausmīgi izsalkuši. Bet bija jau vēls, gandrīz visas iestādes jau bija slēgtas. Ko darīt? Mums nācās doties uz McDonald's.
