Līdzīgu kā ar Lieldienu olām, šogad sociālo tīklu lietotāji dižojas ar salasītām sēnēm. Bildes patiesi ir iespaidīgas – grozi un spaiņi pilni līdz acīm. Fonā sēņotāju laimīgās sejas. Manuprāt, kārtīgam latvietim pūrā nāk slepenās sēņu vietas un no paaudžu paaudzēs nodotā īpašā sēņu mērce.
Man pašai gan nav oža uz sēnēm. Nesen ar draudzeni, pēc zinātāju ieteikumiem, aizbraucām uz Lilastes mežiem. Katrai pa grozam un nazim līdzi. Draudzene vēl katram gadījumam paķēra maisiņu. Kopā salasījām vienu sēni. Labi, ka tuvumā bija piejūras kafejnīca. Savādāk oma būtu pagalam. Lai arī pie sēnēm netiku, par tām izlasīju visu pieejamo informāciju.
Pieņemu, ka daudzi ir patiesi sēņu lietpratēji, tomēr dažreiz ir vērts atsvaidzināt atmiņu kas ir ēdamas sēnes, kuras labāk atstāt vāverēm un kuras suņiem. Var jau doties uz mežu ar grāmatu vai pat ar enciklopēdiju. Pieņemu, ka nebūs parocīgi - vienā rokā grāmata, otrā nazis, ap kaklu virvē iekārts grozs. Tāpēc vislabāk ir lejuplādēt slikto sēņu bildes ( jo mežā var nebūt WiFi, un vietnē ar sēņu attēliem nebūs pieejama).
Sāksim ar mazāko no ļaunumiem- parasto žultsbeku.
Parastā žultsbeka ir skaistas beciņa, bet ar rozā švamīti. Nav indīgas, bet ir rūgtas. Visbiežāk tās ir ar lieliem spēcīgiem kātiņiem un vidēji platu cepurīti, kura ir gluda vai viegli samtaina, sausa vai mitrā laikā lipīga.
Sēņu stobriņi sākumā ir balti, vēlāk, nogriežot kļūst viegli rozā, vecumā kļūst pelēki vai brūngani rozīgas. Uz kātiņa nav gredzens Vēl viena sēnēs pazīme ir kātiņa Izteiktais zīmējums tīklojuma veidā.
Zaļā mušmire. Zaļo mušmiri uzskata par indīgāko Latvijas sēni, tomēr tās maldinošā izskata dēļ, mazāk pieredzējuši sēņotāji to notur par ēdamo sēni.
Zaļās mušmires cepurīte ir vidēji 10 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk plakani izliekta, olīvzaļa, vidū parasti tumšāka, zīdaina, ar gludu malu. Vietām cepurīte ar baltām pārslām, kas ir vispārējā plīvura atliekas. Lapiņas cepurītes apakšpusē baltas. Maldinoša ir tās smarža - ar patīkamu medus un riekstu sajaukumu. Tieši šīs smaržas dēļ to notur par beku. Tomēr tā ir viena no indīgākajām sēnēm pasaulē. Lielākā daļa cilvēku, kas ir miruši no saindēšanās ar sēnēm, ir miruši tieši no zaļās mušmires apēšanas. Sēnes galvenā toksiskā viela izraisa neatgriezeniskus aknu un nieru bojājumus, kas ļoti bieži beidzas ar nāvi.
Šīs ir tikai divas no Latvijā sastopamām sēnēm, kuras labāk atstāt mežā. Kāpēc tās izcēlu? Izrādās pēc statistikas datiem (pieņemot, ka ēdāji ir teikuši taisnību), tieši PARASTĀ ŽULTSBEKA UN ZAĻĀ MUŠMIRE ir visbiežāk noturētas par ēdamām sēnēm. Ja no žultainās būs tikai sīva mutē, tad no otras skaistules rezultāts var būt dramatisks.
Tāpat “gredzentiņš” ap sēnes kātu var būt gan mušmirēm, gan, piemēram, ēdamajām atmatenēm un citām sēnēm. Tikai rūpīga iepazīšanās ar dažādajām sēņu sugām un sēņošanas pieredze var palīdzēt tās atšķirt. Starp citu, uzskats, ka indīgajās sēnēs neieperinās kāpuri, ir aplams - dažās no tām kāpuru tiešām nav, bet citas tiem tīri labi iet pie sirds. Problēmas veselībai var nodarīt arī vecu vai vienkārši pāraugušu sēņu apēšana. Tāpēc vecas sēnes labāk ir atstāt mēslojumam, jo pāraugušo sēņu audi sākuši sadalīties, kā rezultātā veidojas indīgi blakusprodukti. Saindēšanās mēdz gadīties arī tad, ja ēdamas sēnes nav pietiekami ilgi ceptas. Termiska apstrāde ir nepieciešama, lai nogalinātu uz sēnēm esošās baktērijas. Gudrāk dot priekšroku cepamajām sēnēm - gailenēm, labi atpazīstamām bekām, un sēņu karalienei baravikai.
Interesants fakts ir, ka nevis no mušmirēm, bet tieši no ēdamām cepam sēnēm, bet pavirši apstrādātām - cilvēki saindējas visbiežāk.
Baltā mušmire. Tā nav tik indīga, cik zaļā , tomēr baudāma tikai ar acīm. Vizuāli ļoti pievilcīga- pilnīgi balta un, tāpat kā zaļā mušmire, - bez plēksnēm uz cepurītes un bieži izzūdošu gredzenu ap kātiņa augšdaļu. Droši var atpazīt pēc maksts ap kātiņa pamatni. Visvieglāk sajaucama ar baltajām atmatenēm.
Sarkanā mušmire, domāju, komentārus neprasa. To atpazīs pat bērns, jo, pateicoties saviem dotumiem, to visbiežāk zīmē bērnu grāmatās. Slavenie vācu rūķi Smurfi tādās dzīvo, tāpat elfi un hobiti.
Parasti - tā ir slikta dūša, vemšana, vēdera sāpes, caureja, auksti sviedri, sirdsklauves. Ja saindēšanās notikusi ar īpaši indīgām sēnēm, inde var traucēt arī centrālo nervu sistēmu - cilvēks var kļūt uzbudināts, agresīvs, iespējamas halucinācijas, pulsa un elpošanas palēnināšanās. Cilvēka organisms uz sēņu toksīniem reaģē dažādi. Mēdz būt gadījumi, kad, diviem cilvēkiem apēdot vienu un to pašu sēni, vienam nav pilnīgi nekas, bet otram - pat vemšana un caureja.
Arī simptomu iestāšanās laiks ir dažāds - reizēm tie parādās jau pēc stundas, bet citreiz - pēc piecām, sešām, pat padsmit stundām, kad inde jau nonākusi asinīs. Ne jau visas indīgās sēnes izraisīs nāvi vai nokļūšanu slimnīcā. Itin bieži cilvēki pat nepamana, ka ir saindējušies. Vēders tāds jocīgs, tas arī viss. Tomēr, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka pie sliktās pašsajūtas vainojamas sēnes, labāk ir zvanīt 113. Tāpat, ja pie gardās sēņu mērces piedzerat vīnu vai marinētām beciņām šņabi, un ap dūšu kļūst šķelmīgi - tas pats 3 ciparu telefona numurs.
