NRA.lv saņēmusi pateicības vēstuli no gulbenieša Jāzepa Odumiņa, kurš reizē ar Latvijas 107. dzimšanas dienu svinēja pats savu 93. dzimšanas dienu.
Ziemassvētkos Jāzeps domās atgriežas savu vecāku mājās Latgalē, piemin ģimeni - latviešu zemniekus Veroniku un Kazimiru Odumiņus - kā savas dzīves pamatvērtību noteicējus. Un saka paldies par viņam doto vārdu, ko novērtējis tikai ar laiku. Sākumā savs vārds Jāzepam nav paticis.
Būs godīgi, ja teikšu, ka man nepatīk savs vārds. Esmu Jāzeps. Man ir 93 gadi. Piedzimu Latgalē, Vecstrūžānos. Saviem vecākiem - Veronikai un Kazimiram - kā jaunākais no pieciem viņu bērniem. Šajā saulē - vairs vienīgais no ģimenes. Nekad savai mātei netiku pajautājis, kāpēc man ielika Jāzepu vārdā. Viņa bija ticīga. Katoliete.
Un kristiešiem Jāzeps ir Bībeles tēls, Jēzus aizbildnis un pienākuma cilvēks, kurš ar savu dzīvi apliecinājis beznosacījuma veltīšanos. Varbūt to man vēlēja un no manis gaidīja māte?Svētais Jāzeps katoļiem ir ģimeņu aizbildnis; lūgšanās viņš ir atbalsts tiem, kas meklē darbu; ir atbalsts tiem, kas jūt aicinājumu uz garīgo kārtu - priesterību un konsekrēto dzīvi. Tajā pašā laikā, kurš gan nezina latgaliešu tautasdziesmu par to, ka “labs bij’ puika mūsu Jāzeps, tika maza augumiņ’”.
Un tas visdrīzāk atbilst man un tam, kāpēc ne sevišķi patīk savs vārds. Ģimenē starp saviem brāļiem Pēteri, Staņislavu, Jāni un māsu Annu biju padevies miesās visknapākais. Tomēr grozi kā gribi, bet manā dzīvē ir sava loma bijusi vairākiem vārdabrāļiem.
Mans baznīckungs Jāzeps Rasmuss - garīdznieks Strūžānu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcā pirms Latvijas okupācijas un arī okupētajā Latvijā.
Mātes pierunāts, es J. Rasmusam divus gadus kalpoju par palīgu svētajās misēs. Vēl šodien zinu bērnībā dziedātās garīgās dziesmas, zinu lūgšanas. Viņš arī mani iesvētīja. Un vēl viņš regulāri nāca pie mums uz “Glūžu” mājām, gāja pie mums pirtī, pēc tam ar manu tēvu iemalkoja pašbrūvēto alu un pārsprieda visu, sākot ar Dievu un beidzot ar politiku. J.Rasmuss bija ne tikai izglītots un zinošs, bet arī apveltīts ar pareģošanas spējām.
Atceros - viņš 1941. gadā manam tēvam teica: “Rīt sāksies karš.” Un tā arī notika. Visu vācu laiku J.Rasmuss turpināja būt mūsu priesteris. Bija autoritāte. Jauniešiem J.Rasmuss rīkoja vakarus ar dziesmām, rotaļām un pārrunām. Redzot manu tiešanos uz zinībām, J.Rasmuss ļāva man ņemt un lasīt grāmatas no viņa personiskās bibliotēkas. Macījos 6. klasē un jau biju izlasījis Viktora Igo romānu “Parīzes Dievmates katedrāle”. Priesteris vaicāja man par iespaidiem. Teicu, ka žēl Kvazimodo. J.Rasmuss pretī bilda: “Viss ir Dieva ziņā.”
Pēc Otrā pasaules kara J.Rasmuss tika izsūtīts uz Sibīriju - uz 25 gadiem. Pirms tas notika, čekisti cītīgi bija vākuši ziņas par šo cilvēku. Arī manu tēvu bija aicinājuši liecinat, bet viņš atteicās. Zinu, ka vēlāk J.Rasmuss atgriezās dzimtenē, bet vairs ne mūsu baznīcā.
Kā pirmklasnieks 1940. gada pavasarī mācījos vēl Latvijas brīvvalstī, bet rudenī jau Strūžānu pamatskolā tika skandināts Josifa Staļina vārds.
Trīsreiz nedēļā pie mums skolā ieradās komjaunieši no Gaigalavas. Viņi mūs centās piesaistīt jaunajai ideoloģijai, solīdami, ka dažu gadu laikā Staļins mūs - visus bērnus - nodrošinās ar velosipēdiem. Teica - visi būsim vienlīdzīgi, ka nevienam, arī man, vairs nebūs jāpalīdz vecākiem, ejot ganīt govis. Komjaunieši izdalīja mums brošūru “Staļins un bērni”, sadeva visiem pionieru kaklautus, lai piemērām.
Mājās māte sadedzināja man iedoto kaklautu. Zīmīgi, ka 1942. gadā mums Strūžānu pamatskolā tika izdalīts plakāta veida izdevums, nu jau ar nosaukumu “Ādolfs Hitlers un bērni”. Šo izdevumu dāvanā saņēma labākie skolēni, tajā skaitā arī es.
1951. gadā iestājos Daugavpils Valsts skolotāju institūtā, Vēstures fakultātē. Tur man par autoritāti kļuva pasniedzējs Josifs Šteimanis. Viņš lekcijās par iekšpolitikas un starptautiskās politikas jautājumiem reizēm izteicās pārdroši. Bija taču Staļina laiki! Pasniedzējs rosināja iedziļināties jautājumos. Reiz J.Šteimanis uzticēja man vadīt studentu diskusiju par reliģiskajiem un politikas jautājumiem. Izeicos, ka 1943. gadā laikrakstā “Tēvija” tiku lasījis par gūstā nonākušo poļu virsnieku masveida nošaušanu Katiņas mežā netālu no Smoļenskas.
Piesaucu neapgāžamus faktus, kas liecināja - tas ir padomju varas pārstāvju paveiktais noziegums. Pasniedzējs, to dzirdot, ievilka elpu un klusēja. Tad bilda, ka padomju presē nekas tamlīdzīgs rakstīts nav. Vēlāk viņš aci pret aci man pajautāja, vai būšu spējīgs studēt bez valsts stipendijas. Atbildēju: “Nē.”
Tad viņš man ieteica izvēlēties diplomātiju, kad runa ir par politiskajiem jautājumiem. Tieši J. Šteimaņa diplomātija un autoritāte man kritiskā brīdī palīdzēja netikt izslēgtam no institūta pēc tam, kad 1952. gada septembrī talkas laikā kolhozā Neretā es sakāvos ar studentu no krievu plūsmas grupas, kurš, kā izrādījās, bija ietekmīga Daugavpils padomju darbinieka dēls.
Pasniedzējs prata atrast īstos vārdus, lai konflikts tiktu nolīdzināts.
Cilvēka mūžs līdzinās kāpšanai no pakāpiena uz pakāpienu. Tikai beigās var izrādīties, ka tās trepes ir bijušas pieslietas ne tur, kur patiesībā gribējās vai vajadzēja. Agri vai vēlu katrs sev jautā: vai bija vērts, vai nekļūdījos?
Tomēr katrs gājums, katrs pakāpiens - tā ir pieredze. Ja dzīves ceļā ir svētīgi orientieri, visam ir jābūt labi. To arī novēlu visiem un katram šajos Ziemassvētkos, pateicībā, sākot ar vecākiem un turpinot ar citiem nozīmīgiem cilvēkiem dzīves pagriezienu punktos.
