Nebaidīšos teikt, ka šī ir producenta Jāņa Kļaviņa pēdējā laika atklātākā saruna. Bez liekām maskām, kas reizēm dzīvi sašūpo un liek maldīties. Tas tāpēc, ka abi uz sarunu tiekamies dienas pirmajā pusē.
Laikā, kad viņa telefona līnija ir viskarstākā. Pie secinājuma nonācu, jo telefons par sevi atgādināja vairākkārt, kas tikai apliecina, cik daudz viņš nes uz saviem pleciem. Vēlāk viņš godīgi atzīst, ka vēl mācās teikt nē, un producenta darbs ir 24/7 pat tad, ja nākas balansēt uz naža asmens.
Tu naktīs guli mierīgi? Kā vispār ir - producenti izguļas?
Zini, aizmigt es varu, tā nav problēma, bet tad, kad ir aktīvais darba periods, bieži vien ir jāatzīst, ka nākas pamosties ar sajūtu, ka vispār neesmu gājis gulēt. Tas tāpēc, ka miegā galva joprojām ir darba režīmā, “dators” joprojām nav izslēgts un darbojas. Tas joprojām sasaucas ar laikiem, kad pats biju mūziķis un koncerti nereti notika klubos, kad uzstāšanās visbiežāk sākās pusnaktī. Tāpēc esmu pieradis pie vēlā nakts ritma. Ja izdodas aizmigt pusnaktī, tas ir ļoti labi, parasti dodos pie miera ap vieniem nakti, bet no rīta tāpat ir agri jāceļas. Kopš aprīļa savā ikdienas režīmā esmu ieviesis agros rītus, kad nosoļoju vairākus kilometrus, pavingroju, izstaipu saspringtos muskuļus, un tad jau esmu gatavs brokastīm un dienas darbiem. Iespējams, mediķi teiktu, ka šāds ritms ir pilnīgi garām, un tas ir neveselīgi, tomēr cenšos ievērot miega režīmu piecu līdz septiņu stundu intervālā. Starp citu, ja esmu gulējis ilgāk, nejūtos īsti mundrs.
Un tad ir otrs grāvis!
Jā, jo tā tas vienkārši ir - arī naktīs maz miera.
Man jau liekas, ka tev arī pa dienu miers ir rets jēdziens.
Mana nodarbošanās neparedz mierīgu un rāmu dzīvi. Tas ir dzīvesveids, producenta darbs ir gandrīz 24/7. Mieru šeit nav ko meklēt. Tas, protams, ir tas, pēc kā ilgojas prāts, bet kā mani draugi saka: “Tu tāpat bez tā nespētu!”, un tā jau arī ir. Citreiz es aizbraucu uz saviem laukiem, nepilnas divas dienas jūtos forši, bet trešajā dienā…
Niez jau rokas?
Jā, gribās jau lekt mašīnā un braukt kaut ko darīt.
Manuprāt, viena sabiedrības puse nemaz neapzinās, ko nozīmē producenta pienākumi. Kas patiesībā aiz tā slēpjas?
Producenta darbs ir no idejas līdz realizēšanai. Mans uzdevums ir ap sevi pulcēt lielisku komandu, jo viens neko nevarētu izdarīt. Ir vajadzīgs režisors, horeogrāfs, scenogrāfs un daudzi citi profesionāļi.
Manas kompānijas “Forte Production” pamatu pamats ir koncertu, koncertuzvedumu, muzikālo izrāžu, kā arī dažādu citu kultūras pasākumu rīkošana un producēšana visdažādākajos žanros.
Man ir veicies ar cilvēkiem, ko savā ceļā esmu sastapis. Lai arī es neticu nejaušībām, īstos, savējos ir gadījies sastapt gluži negaidot, it kā netīšām. Rezultātā izveidojas fantastiska komanda, kur apvienojas cilvēki, ar kuriem ir lieliski strādāt - tie ir gan radošo, gan tehnisko jomu profesionāļi.
Nevaru arī apgalvot, ka viss dzīvē ir bijis rožaini, bet pārsvarā esmu gandarīts par īstenotajiem projektiem. Turklāt nekad neesmu un arī nedarīšu dzīvē tādas lietas, kas man pašam nepatīk. Manai sirdij ir jābūt piesietai pie idejas un tā realizēšanas.
Jo tad arī neizdotos?
Jā, un pārsvarā, paldies Dievam, man dzīvē veiksmes ir bijis vairāk nekā kritienu, lai gan bez tiem arī nevar iztikt. Uzņēmējs, kurš nav piedzīvojis savā biznesā arī grūtus laikus, nevar būt pilnvērtīgs uzņēmējs.
Tu esi kaut ko ziedojis, upurējis? Manuprāt, sasniegumi daudz prasa.
Piekrītu, daļēji tā ir. Piemēram, manam dēlam tagad ir 25 gadi… Tinot laiku atpakaļ, man būtu gribējies būt vairāk ar savu ģimeni, būt vairāk klātesošam. Lai gan mana sieva Gunita teic, ka esmu bijis klāt pietiekami. Pašam gan šķiet, ka esmu daļēji šo laiku nozadzis ģimenei, ko veltījis darbam, bet ģimene vienmēr ir mani atbalstījusi - gan sieva, gan dēls.
Esmu gandarīts, ka dēls, neraugoties uz to, ka ne vienmēr esmu bijis bijis paraugtēvs, ir izaudzis par krietnu cilvēku. Un tas ir pats galvenais.
Tie, kas strādā no plkst. 9 līdz 17, kuriem vakars ir pilnīgi brīvs, protams, var vairāk laika veltīt savai ģimenei, taču mēs visi nevaram būt vienādi. Citiem ir daudzbērnu ģimenes, un tā ir viņu artava.
Un misija!
Misija, jā, misija pasaulei. Acīmredzot Dievs man ir kaut ko veicamu uzticējis, un es to daru ar prieku. Jā, ir bijuši arī lūzuma brīži, jo bieži vien šajā profesijā tu skrien, skrien, bet vienā brīdī ir sajūta, ka parādās kāds izdegšanas sindroms, arī veselība sāk par sevi atgādināt.
Manā darbā līdzsvaru atrast ir visgrūtāk, arī pašam sev, jo bieži vien nākas balansēt uz naža asmens, kad esi pārguris, neizgulējies, spēlējies ar veselību. Tad kādā brīdī piebremzē, sāc domāt un iespēju robežās vēlies savu dzīvi sakārtot, lai sevi tā neizdedzinātu.
Atklāti sakot, šī profesija jau ir sevis dedzināšana, jo ikdienā nākas strādāt ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tu strādā ar māksliniekiem, un mākslinieki ir lielas personības. Tāpat kā man ir savi tarakāni galvā, tāpat arī viņiem ir savi. Mans uzdevums reizēm ir būt arī psihologam, jo bieži vien cilvēki pie manis nāk ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādām problēmām, kas ir jāatrisina. Katram ir savas sāpes un prieki. Man ir jāsaprot, kas ir kas, man ir jāizrunājas ar viņiem. Jāsaprot, kas ir katram vājās un stiprās puses. Līdzīgi, kā analizēju sevi. Un tas prasa nervu sistēmas noturību.
Viens ir tas, ka pazīsti neatlaidības garšu, bet otrs - neesi rutīnas piekritējs.
Neesmu gan! Par neatlaidību arī varu piekrist, bet tas, ko vēl mācos, ir pateikt - nē. Bieži esmu par daudz uzņēmies un aiz apjomīgajiem pienākumiem reizēm veidojas “sastrēgums.” Tādos brīžos man šķiet: “Kur esmu iekūlies?”. Tāpēc ir svarīgi mācēt pateikt - nē.
Māksla apstāties.
Apstāties pareizajā brīdī, bet ar gadiem sāku jau kaut ko apgūt.
Pirms sarunas ieraksta atklāji, ka tev aiz muguras ir 28 gadi, kopš nonāci producenta arodā, kāds bija ceļš? Īpaši sākumā?
Jau no bērnības atceros «Mikrofona aptauju». Tajā laikā populārajā mūzikā atskaites punkts bija leģendārā «Mikrofona aptauja», gada košie noslēguma koncerti Latvijas Televīzijā, ko skatījās visa Latvija. Arī es, protams, kā jau visi. Un atceros, ka tajā laikā jau bija sajūta, ka man arī tur jābūt.
Cik toreiz tev bija gadu?
Biju mazs. Atceros, ka jau no 4 gadiem skatījos vēsturiskos koncertus, esmu to visu piedzīvojis, ne zālē, bet TV ekrānā. Tolaik tieši “Mikrofona aptauja” bija galvenais rādītājs mūzikā, ja tur biji, tad biji, ja nebiji, tad tevis nav. Un tagad pats organizēju “Mikrofona aptaujas” jubilejas koncertus.
Arī mana mamma Anita bija pirmā, kas ierādīja man ceļu, jo viņa rīkoja dažādus pasākumus, piemēram, dziedošo ģimeņu “Spietu” Madonas rajonā, lai gan pēc izglītības viņa ir pedagogs. Tā bija mana pirmā saskarsme dzīvē, kad redzēju, kā viņa organizē un kā strādā.
Tev bija izcils piemērs!
Tajā laikā (90. gadi) viņa arī jau sāka strādāt ar sponsoriem, meklēja tos. Tādas elementāras organiskas lietas, ko redzēju tajā laikā.Tagad gan precīzi neatminos, bet tā bija 11. klase, 12. klase, kad pats sāku organizēt pasākumu.
Mūziķis Mārtiņš Birnis Madonas rajona Ļaudonā rīkoja mūzikas festivālu un kaut kā sanāca, ka jau pēc diviem gadiem pārņēmu viņa iesākto stafeti, lai gan tolaik biju vēl “zaļš gurķis”.
Rīkoju Madonas rajona mūziķu festivālu, uzrunāju žūriju. Tā bija mana pirmā pieredze un pēc tam tas viss aizgāja. Pabeidzu Madonas pilsētas ģimnāziju, pēc tam devos uz Daugavpils Universitāti, lai studētu mūzikas pedagoģiju. Tur iepazinos ar mūziķi Valdi Rundzānu, kurš ir leģendārās grupas “Elpa” vadītājs. Tolaik “Elpas” solists Jānis Logins bija traģiski šķīries no dzīves. Sākās studijas, deviņdesmitie gadi, tie saucamie juku laiki, kad popmūzikas laukā daudz sāka dominēt amatieri, ne vienmēr labākajā šā vārda nozīmē.
Tieši “Elpas” laikos pieredzēju studijas darbu, satiku daudz profesionālu cilvēku, redzēju arī lūzuma brīžus, bija ļoti interesanti. Tas bija aizraujošs laiks, jo varēju darboties kopā ar izciliem mūziķiem.
Tā ir reta un vērtīga skola!
Tas gan. Arī, kad mācījos, studēju, priekšmetos, kas bija saistīti ar vadīšanas un runāšanas mākslu, īpaši tad, kad nebiju cītīgi apguvis vajadzīgo materiālu, pasniedzēji teica, ka varētu izmuldēt pašu “velnu”. Pateicoties šim talantam, saņēmu labu atzīmi. Tagad atskatoties saprotu, ka tā bija prasme operēt ar informāciju, kas bija manā rīcībā.
Nebiju nekāds čaklais students, jo arī man patika dzīvi baudīt. Lai gan jau tajā laikā ar sievu jau bijām kopā, tusiņi man vienmēr ir patikuši.
Producents, kam patīk dzīvi svinēt! Tā laikam ir jābūt.
Tā ir, un pēc studijām atgriezos Madonā. Tas bija arī interesants laiks, jo es sāku strādāt Madonas novada Mētrienas pamatskolā par mūzikas skolotāju. Tad sekoja laiks, kad strādāju pilnīgi citā jomā - izturēju konkursu uz Naturalizācijas pārvaldes Madonas filiāles vadītāja amatu, kas bija darbs Tieslietu ministrijas pakļautības iestādē. Šī arī bija neatsverama pieredze, kas man daudz dzīvē devusi. Kad reformu rezultātā šo iestādi likvidēja, atgriezos pie profesionālajām saknēm.
Madonā sāka veidot novada kultūras nodaļu, arī tur izturēju atlasi un gandrīz desmit gadus vadīju kultūras dzīvi vienā no lielākajiem Latvijas novadiem. Manā pakļautībā bija 15 kultūras nami, 24 bibliotēkas un citas ar kultūru saistītas iestādes, arī Madonas novada amatiermākslas kolektīvi. Šie divi amati man radīja izpratni, kā ir strādāt valsts struktūrā, kā ir strādāt pašvaldībā, kā veidot budžetu un organizēt darbus. Šī pieredze ir palīdzējusi, jo tagad ir vieglāk strādāt kā uzņēmējam, jo esmu redzējis abas “monētas” puses.
Un droši vien tas tevi tikai norūdīja.
Jā, jo zināmā mērā tā ir arī mana priekšrocība tagadējo projektu īstenošanā.
Sanāk, ka dzīve tevi pašu veda! Protams, izvēle, kur un ko tālāk, arī ir svarīga.
Tie bija skarbie deviņdesmitie gadi. Ģimnāziju pabeidzu 1996. gadā, bet arī vēlāk nekāda bagātība valstī nebija. Skaidrs, ka tas radīja dzinuli kaut ko darīt, pelnīt, darboties. Izmantot visas iespējas, kur vien varēju. Daudz rīkoju, organizēju - konkursi, festivāli, koncerti. Daudz visa ir bijis. 2000. gads iezīmējās arī ar popmūzikas, deju mūzikas žanra uzplaukumu. 2001.gadā sākās mans grupas “Forte “ dzīves posms.
Sanāca tā, ka mūziķis Kaspars Maks bija atbraucis uz studiju Cesvainē pie grupas “Bruģis” mūziķa Edmunda Vestmaņa. Tā mēs abi ar Kasparu satikāmies. Viņš man parādīja savu pirmo dziesmu, mēs to ierakstījām studijā un sākām strādāt kopā. Sekoja nākamo dziesmu rakstīšana. Tajā laikā Latvijā populāra bija arī mūzika krievu valodā. Grupas otrais singls, kas bija krievu valodā, kļuva populārs un iekļuva dažādos radiostaciju topos. Māka bija rokā, un mēs sākām kļūt populāri. 2002. gadā “Forte” iznāca pirmais albums. Tolaik populārajā LNT Mūzikas video šovā ieguvām 2. vietu.
Mēs no nezināmas grupas, vienā vakarā bijām kļuvuši par populāru pašmāju grupu. Tajā laikā TV bija galvenais, jo platformas “YouTube” nebija un internets Latvijā bija vēl šūpulī. Ja biji nonācis LNT Mūzikas video šovā, kas tajā laikā Latvijā bija mēraukla, pēc kā skatījās, kas šobrīd Latvijā ir populārs, tad sekoja pirmā lielā uzvara, kas mums nodrošināja milzīgu uzrāvienu. Un to mēs arī izmantojām. “Forte” laiki bija interesants dzīves posms, tos laikus vēl tagad atceros ar prieku.
Tev nav nostaļģijas par šo laiku?
Man ir prieks, jauki atcerēties, kāds vēl pajautā: “Vai tad nevēlētos atgriezties?”, bet tā upe ir aizplūdusi. Jā, tas laiks bija lielisks, bet…
Ir jāiet tālāk?
Ir jāiet tālāk. Mēs gan kādu laiku kopā darbojāmies, līdz Kaspars izdomāja, ka vēlas būt studijas producents. Viņa vietā mums pievienojās “Talantu fabrikas” dalībnieks ZIX, protams, dejotāji, kas bija no grupas pirmās dienas. Sekoja dažādas uzvaras, arī zaudējumi, iznāca četri studijas albumi, kas nav maz.
Paralēli “Forte” laikam, es producēju dažādus masu pasākumus, bet vienā brīdī sapratu, ka visa ir par daudz.
2014. gadā, mani dzīve saveda kopā ar dzejnieku Leonu Briedi, tas bija laiks, kad es vēl biju kultūras nodaļas vadītājs Madonā. Viņš ir madonietis, tajā gadā viņam bija pasākums bibliotēkā un viņam apritēja 65 gadi. Es uzrunāju viņu: “Leon, uzrīkojam kārtīgu jubilejas koncertu!” Bija jaudīgs koncerts, ko nofilmēja arī LTV ar daudzu populāru mūziķu piedalīšanos un Maestro Raimondu Paulu kā goda viesi.
Un tieši tad sapratu, ka tas laiks, kad spēlēju kopā ar “Forte”, bija pagājis. Nospēlējam skaistu jubilejas koncerttūri pa Latviju, un 15 gadi kopā ar “Forte” bija noslēgušies.
Pēc tam pilnībā pievērsos producēšanai. Ceļi saveda kopā ar daudziem Latvijā populāriem skatuves māksliniekiem, kuriem rīkoju koncertus, un tā viss aizgāja. Ir bijuši brīži, kad profesionālā sadarbība pārvēršas cilvēciskā draudzībā. Pēc veiksmīga kopdarba ar Mārtiņu Braunu kļuvām par labiem draugiem. Ar īstu prieku un gandarījumu atceros daudz dažādu koncertu, pasākumu, projektu - Daumanta Kalniņa pirmo Latvijas tūri, Borisa Rezņika jubilejas koncertus, ciešo sadarbību ar Raimondu Paulu un daudzus citus projektus.
Jāteic, ka viens no režisoriem, ar kuriem vēl šodien ļoti daudz strādāju kopā, ir Valdis Pavlovskis. Mūsu veiksmīgā un intensīvā sadarbība ilgst jau vismaz desmit gadus. Kopā esam radījuši, izlolojuši un paveikuši daudz varenu lietu.
Tas apjoms, kas tika paveikts, ir iespaidīgs. Gribu uzsvērt lielisko sadarbību ar Nacionālajiem Bruņotajiem spēkiem, kad rīkojām Latvijas Armijas vērienīgos koncertus 11. novembra krastmalā. Patīkami atcerēties dažādu autorprogrammu producēšanu, piemēram, kopā ar Jāni Lūsēnu, ar Mārci Auziņu, kurš madonietis un kurš ir viens no maniem sirdsdraugiem.
Kad Mārcis nolēma darboties solo žanrā un ierakstīja pirmo albumu, jau tad viņam bija vēlme šo solo žanru attīstīt, bet tas, ka Mārča solokoncertu karjera attīstīsies tādā ātrumā, nebijām prognozējuši. Tas ir patiesi iespaidīgi. Tagad Mārcis darbojas pats, par to priecājos.
Maestro, Mārtiņš Brauns un citas leģendas, zini, ir tādi, kuri pat sapņos necer kādu dienu ar viņiem sadarboties. Tev tas izdevās!
Ar Mārtiņu man izveidojās pat ģimeņu draudzība. Man ir žēl, ka Mārtiņam šajā saulē bija atvēlēts tik maz laika… Tomēr paspējām paveikt kopā pietiekami daudz.
Mārtiņš savu 65. gadu jubilejas koncertu novērtēja ļoti atzinīgi, mums viss izdevās. Kā zināms, Mārtiņam nepatika atražotas, klišejiskas lietas, viņu aizrāva viss jaunais. Tā radās koncertprogramma “Veltījums”, ko 2019. gadā izveidojām kopā ar Mārtiņu un vokālo grupu “Insomnia”, ko vadīja Roberts Memmēns no “Citiem zēniem”. Bieži atceros to skaisto laiku, joprojām Mārtiņa pietrūkst.
Savukārt ar Gunāru Jākobsonu kopā saveda dzīves nejaušība, tiekoties pie Raimonda Paula. Tad sākās mūsu kopdarbs pie “Mikrofona aptaujas” jubilejas koncertu rīkošanas, kas joprojām skan visā Latvijā ar lieliskiem panākumiem.
Gunārs ir viens no mūsu tautas leģendārajiem vārdiem, no kā vari smelt enerģiju, viedumu. Gunārs joprojām ir tik jauneklīgs.
Mēs kopā varam iedzert konjaciņu un vienkārši parunāt pa dzīvi. Gunārs ir viens no tiem, kuru es vērtēju par Draugu ar lielo burtu, jo mēs gandrīz katru dienu sazvanāmies un parunājam. Viņš ir cilvēks, no kura visiem būtu jāmācās, kā dzīvot dzīvi. Tikko nosvinējis 70 gadus ēterā. Biju arī viens no producentiem dokumentālajai filmai par Gunāra dzīvi - “Ētera personība Gunārs Jākobsons” , kur režisore bija Ināra Kolmane.
Runājot par Maestro, atceros, ka man strādāt kopā ar viņu bija nereāls sapnis. Maestro nav tas cilvēks, kas runās un sadarbosies ar katru pirmo pretī nācēju. Tāda uzticēšanās tika iegūta ilgā periodā.
Jau minēju, ka pirmā tikšanās ar Maestro bija, veidojot Leona Brieža jubilejas koncertu, kur Raimonds Pauls bija goda viesis. Pamazām mūsu sadarbība sāka iet plašumā, līdz izveidojām mūsu pirmo lielāko koncertprogrammu “Ielūdz Maestro Raimonds Pauls”.
Devāmies kopā pa visu Latviju un bija īpaši pieredzēt to, kā tauta viņu mīl, cik svarīgs mūsu tautai ir Raimonds Pauls.
Tagad šī sadarbība ir cieša. Katru gadu radām kādu kopīgu programmu, un kā vienmēr esmu teicis, ka Maestro nepieder nevienam, viņam nav ikdienas menedžera vai producenta, kas ar viņu strādā, bet, ja izdodas iemantot uzticību, tā ir liela laime.
Uz mūžu!
Precīzi. Man ir paveicies, ka mūsu draudzība ir arī ikdienas gaitās. Esmu laimīgs par dzīves ceļā sastaptajiem cilvēkiem no jauniešiem līdz pat leģendām. No katra varu daudz mācīties, iedvesmoties. Raimondu Paulu un Gunārs Jākobsons minu par piemēru tiem, kas saka, ka 40 gadi jau ir vecums. Lūk, personības, kuriem ir 88 gadi! Kas par jaudu un darbīgumu joprojām!
Sarunas turpinājums sekos.
