Dvīņumāsu dzimtā puse ir Alūksne, bet patlaban viņas skolo bērnus Mārupes pamatskolā, pasniedzot mūzikas stundas. Tāpat abas ir vokālās pedagoģes bērnu ansambļos, kas apliecina, cik ļoti viņas mīl bērnus. Liktenīgais brīdis bija 5. klase, kad abas uzrakstīja vēstuli, kas vēlas būt.
Atbilde skaidra un vienāda abām - skolotāja, lai gan neviens ģimenē nav šīs profesijas pārstāvis. Ja aizdomājas, tad reti kad dzīve aizved pretī bērnībā nospraustajiem mērķiem, bet viņām abām izdevās.
Esot 13 gadus savā profesijā, dvīnes saprot, ka bez mūzikas un audzēkņu skološanas nespēj iedomāties savu dzīvi. Un šī sarunas pirmā daļa apliecina, ka viņas abas ir skolotājas ar lielo burtu.
Kā aizritēja vasara? Skolotājiem sanāk atpūsties un uzkrāt spēkus jaunajam mācību cēlienam?
Eva Leimane (E.L.): Katru gadu, tieši augusta beigās es atskatos kā pagāja vasara. Man ļoti patīk izvērtēt, ko esmu paspējusi sadarīt, kādi notikumi bijuši. Ikgadējais skolotāja atvaļinājums nekad nav vienāds. Šī vasara man bija ļoti interesanta, jo jūlijā atskārtu, ka es visu laiku esmu uz koferiem, visu laiku pārlieku mantas, lai kaut kur dotos. Pēc dabas esmu vairāk aktīva, nekā pasīva. Man vienmēr ir patikušas vasaras, jo tad ir pienācis skolotājas pelnītais atvaļinājums un ir laiks kārtīgi atpūsties, paceļot, apmeklēt kultūras pasākumus, būt pie dabas un bezrūpīgi pavadīt laiku ar saviem bērniem.
Tik daudz tika piedzīvots, ka šobrīd man būtu jāpašķirsta sava bilžu galerija. Biju laukos gan Alūksnē, gan Liepājā. Skaistas un karstas brīvdienas pavadījām Tūjā, kā arī spilgts piedzīvojums, kas paliks atmiņā - bijām Parīzē olimpisko spēļu laikā. Vai esmu atguvusi spēku? Noteikti varu teikt - jā! Ņemot arī vērā, ka mācību gada laikā ir vairāki darbi, tad vasara bija tas laiks, kad kārtīgi atpūtināju galvu no visiem šiem darba pienākumiem.
Žēl tikai, ka vasara allaž paskrien tik ātri, jo tāpat, atzīšos, ka paralēli atpūtai nedaudz jau plānoju un domāju par jauno mācību gadu, tāpēc pavisam darbi atlikti nebija. Esot vadītajai studijā “Karameles’’ idejas galvā rosas nemitīgi un tika jau likti plāni uz papīra, skatoties Ziemassvētku virzienā.
Kaiva Gaigala (K.G.): Vasaras vienmēr aizrit ātrāk nekā citi gadalaiki. Man ļoti patīk siltums, saule. Un vasaru pavadīju lielākoties ārā, un šobrīd priecājos par savu vasaras skaisto iedegumu. Man šī vasara iesākās Kiprā, pašās maija beigās ar +30 grādiem un noslēgsies tepat Latvijā, arī ar solītajiem +30 grādiem. Esmu vasaras cilvēks - jo karstāk, jo labāk. Atpūsties sanāca citādāk nekā citas vasaras, jo šobrīd blakus man ir 1,7 gadus jauna meitiņa, kura nedaudz ievieš citu dzīves tempu un ritmu, bet ne sliktāku, tikai piedzīvojumiem bagātāku un aizraujošāku.
Daudz laika pavadījām ārā, ejot pastaigās. Dzīvojāmies pa dārzu, šļakstījāmies ar ūdeni, ēdām saldējumu, cepām smilšu kūkas un priecājāmies par viena otras klātbūtni. Bet vispār parasti vasarās sanāk uzkrāt spēkus un, kā saka, galvu atpūtināt no skolotājas pienākumiem, lai gan par to jāparūpējas katram pašam - kā sevi vasarā «uzlādēt», lai mācību gadu uzsāktu ar prieku un degsmi.
Dvīņi manās acīs ir retums. Un vēl retāk ir tad, kad dvīnes ir vienas profesijas pārstāves. Kad sapratāt, ka vēlaties būt skolotājas?
E.L: Mūsu ceļš uz skolotājas profesiju ir plūdis pats no sevis, kas zina, varbūt tas jau bija ierakstīts zvaigznēs. Jau 5.klasē abas vēlējāmies kļūt par skolotājām, bet tagad ar pieredzi un šodienas prātu gribētu saprast - kāpēc jau 5. klasē, jo mums ģimenē neviens nav skolotājs. Acīmredzot, mums bija tādi skolotāji, kā etalons, kā priekšzīme, ka šī profesija ir forša un, iespējams, mēs iedvesmojāmies no kāda skolotāja.
Jau pēc 9. klases savu ceļu virzījām uz mūzikas vidusskolu. Tālāk abas iestājāmies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) Pedagoģijas nodaļā. Labi ir arī tas, ka mēs abas visu laiku varam dalīties ar savu pieredzi, ar ieteikumiem, ar idejām, kas strādā un kas nestrādā. Jā, var izmācīties pedagoģiju, bet vai ar to pietiek? Iespējams, ka par skolotāju, ja tā var teikt - ir jāpiedzimst.
Viens ir pasniegt mācību vielu, bet skolotājam jāspēj viss kopumā - attieksme pret darāmo, cilvēcība, cieņa. Kabatā jābūt vairākām receptēm, ko attiecīgajā brīdī izmantot. Ja šis nestrādā, tad ņem nākamo metodi, jo ir dažādi bērnu raksturi, šķautnes, temperamenti un mums, skolotājiem, tas ir jāpieņem un jāzina, kā ar to strādāt. Vienu vārdu sakot, darbs ar bērniem mums joprojām patīk.
K.G.: Vēl šodien atceros, kā 5.klasē rakstījām vēstuli sev «Par ko vēlos kļūt nākotnē?». Tur arī rakstījām abas - par skolotājām. Iestājoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, mācoties Pedagoģijas nodaļā, paralēli jau sākām strādāt izglītības iestādē. Tad arī sapratām, ka esam īstajā vietā. Un nu jau 13 gadus esam šajā profesijā.
Par ko vēl sapņojāt bērnībā?
E.L.: Bērnības sapņi man prātā nav palikuši. Pieaugot gan prātoju, ka varbūt varētu būt grāmatvede, man patika arī kosmetoloģija.
Taču tas, ka 5.klasē abas pateicām, ka būsim skolotājas, pēc tam dzīvē to arī realizēt, tas, manuprāt, ir retums.
K.G.: Man šķiet, ka vienu brīdi es gribēju būt pārdevēja, jo mazas bieži spēlējām «veikalos».
Jūs esat prasīgas skolotājas vai mīļas?
E.L.: Es esmu prasīga, stingra un mīļa. Varbūt dažkārt šķiet, ka mana āriene par to neliecina, ka es varu būt arī stingra, jo pēc dabas esmu ļoti mīļa. Lai panāktu rezultātus, ir stingri jāturas pie noteikumiem, pie savas kārtības, pie nospraustajām robežām. Viss sākas ar šķietami mazām lietām, piemēram, līdzi paņemtiem mācību materiāliem.
Tendence ir tos aizmirst mājās, bet te jau sākas katra bērna atbildība, kas tev jāpaņem līdzi, lai nodrošinātu sevi mācību stundā. Un pa retai reizei skolas gaiteņos dzirdu: «Mums ir jauka mūzikas skolotāja, bet ļoti stingra». Galvenais ir balanss. Kad studēju, tad man pašai patika, ka bija pasniedzēji, kas varēja sadalīt šīs rakstura īpašības - prasīgs un mīļš.
Zelta vidusceļš - būt mīļai, draudzīgai, kādu reizi pajokot ar saviem audzēkņiem, bet tajā pašā laikā neatlaist stingru roku.
K.G.: Ļoti labs jautājums, jo esam gan prasīgas, gan mīļas. Manuprāt, tas ir labs salikums.
Lai sasniegtu labus rezultātus, ir jābūt prasīgam, bet, lai ar skolēnu saglabātu draudzīgas attiecības, ir jābūt mīļam.
Kāda jūsu acīs ir laba skolotāja?
E.L.: Laba skolotāja spēj atrast kopīgu valodu ar saviem audzēkņiem un viņai ir savi noteikumi. Tāpat svarīga ir savstarpēja sapratne, ka skolotājs izprot bērnus, ka viņš nevērtē bērnus pēc viena. Katrs bērns, manuprāt, ir brīnišķīgs ar savu talantu kādā jomā, atliek vien skolotājam to pamanīt.
Protams, visi skolotāji vēlētos ideālus bērnus, kas dara visu perfekti, bet tā dzīvē nenotiek. Labs skolotājs spēj ieraudzīt ik katrā bērnā gaismu.
Mācot mūzikas priekšmetu skolā, tas nenozīmē, ka meklēju tikai dziedošos bērnus, ja pamanu, ka kāds ir ļoti drosmīgs, bet nav talanta uz dziedāšanu, izmantoju viņa kārti - viņš ir grupas līderis, kad ir kādi grupu darbi mūzikā.
K.G.: Šobrīd bieži vien vārdu skolotāja aizstāju ar vārdu «personība». Mūsdienās bērnam ir svarīgi redzēt personību, kas viņu ar kaut ko var aizraut, ieinteresēt. Skolotājam jābūt ar kādu odziņu, tas var būt jebkas.
Šajā laikmetā vairs nestrādā: «Es esmu skolotājs, esmu galvas tiesu augstāks, varenāks, zinošāks.»
Skolotājs ir draugs ar savām robežām. Tapēc izmantošu to pašu frāzi: «Labs skolotājs ir prasīgs, empātisks, mīļš un ar kādu «savu odziņu»». Piemēram, man kā pirmsskolas mūzikas skolotājai, atliek uzvilkt džemperi ar kādu dzīvnieku, un bērni uz mani skatās kā uz brīnumu. Turklāt auskari, kas ir mana vājība, tos bērni pamana vienmēr. Bet, runājot par nodarbību vadīšanu, tur jau strādā katras skolotājas radošums - jo trakāks, jo labāks.
Esmu dzirdējusi, ka skolotāji deviņu mēnešu garumā var izdegt, bērni prasa daudz. Kā jums ir?
E.L.: Man vienmēr paliek skumīgi un žēl dzirdēt, kad runā par izdegšanu. Bieži tas ir pedagogu profesijās, varbūt arī citās, bet visvairāk dzird, ka pedagogi izdeg. Jautājums - kāpēc? Skolotāji, kā jau pieauguši cilvēki, ja katrs pats sev uzdod šo jautājumu, kāpēc tas ar mani notiek, tad atradīs atbildi. Iespējams, ka problēma ir tajā, ka nerod atbildi, «sarkanais karogs» ir augšā un ka visi citi ir vainīgi. Katrs var atbildēt, kas mani nogurdina, kas mani nokaitina, kas man rada diskomfortu.
Atbildot var gadīties, ka varbūt ir par daudz stundas, par lielu slodze, varbūt ir jāpadomā, ko es citu varu darīt, ja šis ir darbs, kas mani sadedzina. Varbūt es neveltu pietiekamu laiku sev. Tas izklausās skaisti, bet sevi ir jāpilnveido, jāuzlādē, skolotājam ir jāatrod laiks, iespējas, veidi - kā sevi uzlādēt, lai neizdegtu. Esmu atradusi savu enerģijas lādiņu, tāpēc neesmu izdegusi un nekad nevēlētos piedzīvot šādu situāciju. Tieši tāpēc arī turu sevi tonusā. Izvēlos dzīvot tā, lai pati ar sevi justos labi. Iesaku katram atrast savu recepti un aicinu atbildēt uz jautājumu - kas tevi izdedzina?
K.G.: Var izdegt, bet par to atbild katrs pats. Es neizdegu. Zinu savas robežas, zinu savus resursus, kad jūtu, ka tie iet uz beigām, tad rīkojos. Īstenībā ļoti elementāri - visu vajag sabalansēt. Strādāt un ieplānot arī atpūtu. Un katrs jau zina, kāda atpūta viņam tajā brīdī ir nepieciešama.
Ko iemācāties no saviem audzēkņiem?
E.L.: Neskatoties uz viņu vecumiem, jo mācu no 3 gadiem līdz 15 gadiem, kas ir liela amplitūda, mācos daudz. No pašiem mazākajiem mācos dzīvesprieku, patiesumu, naivumu. Ja mēs skatāmies uz visu caur sarežģītību un grūtsirdību, nopietni, tad mēs ieslīgsim problēmās. Ja mēs paskatāmies no gaišās puses, tad viss izskatīsies daudz krāsaināk un labāk. Mazie bērni atrod prieku visā, un tas ir jāmācās no viņiem. Runājot par lielākiem skolēniem, varu teikt, ka mācos kopā ar viņiem - apgūt jaunākās tehnoloģijas, iepazīt mākslīgo intelektu, sekot jaunākajām modes tendencēm, zināt jaunākos mūzikas izpildītājus, utt.
K.G.: Es savukārt mācos mazo lietu pamanīšanu. Priecāties par «it kā niekiem».
Tuvojas 1.septembris, tūlīt pat visi ceļi vedīs uz skolām, arī jums abām. Kādas sajūtas?
E.L.: Sajūtas ir dažādas, bet jau tagad runājot, man uzmetas zosāda. Tas tāpēc, ka 1. septembris skolotājam ir jaunais gads. Ir lielas apņemšanās, priekšā ir vesels mācību gads, galvā ir plāni, ko vēlos ātrāk īstenot. Sajūtas ir gluži kā sagaidot jauno gadu, ar iekšēju salūtu, bet no otras puses, esmu ne tikai kā pedagogs, bet arī mamma. Šogad dēls uzsāks mācības 1. klasē, man gan ir bijusi pieredze ar meitu, bet katrs bērns ir citādāks. Jau, runājot par to, man saskrien asaras acīs, jo viņš ir pilnīgi citādāks par māsu. Ir neziņa, kā viņam ies, cik viņš būs patstāvīgs.
Būt pedagogam un mammai 1.septembrī ir nedaudz sarežģīti, jo skolotājam ir jābūt skolā, tā ir viņa pirmā darba diena, visus gribas satikt - kolēģus, skolēnus, bet esmu arī mamma. Ko šajā brīdī darīt, ja vēlies būt abās pusēs?
Visus savus skolēnus satikšu, bet redzēt kā dēls aiziet uz pirmo skolas dienu, tās ir neaizmirstamas emocijas.
K.G.: Sajūtas, kā jaunajā gadā. It kā sāktos jauns gads, lai gan tā jau arī ir - jauns mācību gads. 1.septembris sajūtās vienmēr ir kā 1.janvāris. Svētki, visi saposušies, ziedi, kūkas, labi vēlējumi, daudz smaidu, zinību dienā notiek svētku koncerti, tas dod pacilājošu sajūtu.
Kādus jūs atminaties savus 1. septembrus?
E.L.: Spilgtākās atmiņas ir no sākumskolas posma - 1. līdz 4. klasīte. Man 1. septembris bija viens no gada lielākajiem notikumiem. Mūsu laikā bija noteikts, kā ierasties 1. septembrī, jo mūsdienās ir brīvāka izvēle apģērba izvēlē.
Tās mīļākās atmiņas saistās ar to, ka bija nopirkta jauna blūze, jauni svārki, jaunas garās zeķes, kurpes, bante matos, asteru pušķis rokā. Bilde vienā un tajā pašā vietā, atceros, ka mums ar māsu bija bilde pie skolas uz akmens.
Lielākā vecumā tas pats, bet 1. septembris jau bija kopā ar draugiem. Līdz 10 gadu vecumam vairāk visā tajā valda ģimeniskums.
K.G.: Prātā uzreiz nāk balta blūze, melni svārciņi, matos bante. Vēl atminos to iepirkšanos pirms 1.septembra. Iet ar sarakstu uz grāmatnīcu, rūtiņu klade, līniju klade un pats svarīgākais ar kādu vāku, kāda bilde. Draugu satikšana. Katrs dalās ar vasarā piedzīvoto. Septembris nāk atmiņā ar prieku.
Būt par skolotāju 21. gadsimtā ir viegli vai grūti?
E.L.: Ļoti grūti. Bērniem mainās uzskati, mūsdienu pasaule paliek arvien piepildītāka ar tehnoloģijām un neko nevar vairs salīdzināt, kā bija agrāk. Šo pusi mēs varam arī redzēt pēc studentu uzņemšanas augstskolās, cik maz iestājas par pedagogiem, cik viņu trūkst. Tas ir skaidrs, ka jaunieši saprot, ka ir grūti, visi vēlas labu atalgojumu, vairs nav tie laiki, ka skolotāja darbs ir sirdsdarbs.
Izprast mūsdienu jaunatni pie šīs lielās iespēju gūzmas nav viegli. Brīvajā laikā ir iespēja vienu ekrānu nomainīt uz citu, pie tā bērni pierod. Tev nepatīk kaut kas, tu vari izdzēst, tagad tik daudz tu vari izdarīt ar vienu klikšķi.
Tad skolēns aiziet uz skolu, kur ir jāliek lietā savs prāts, zināšanas, izpratne par dzīvi, būt pieklājīgam, ievērot uzvedības normas, un skolotājam jāspēj bērnam iemācīt būt šeit un tagad reālajā pasaulē, nevis digitālajā pasaulē.
K.G.: Kā uz to skatās… ir brīži, kad ir grūti. Viss atkarīgs no paša, kādas metodes pielieto, jo bieži vien, kas der vienai grupai, citai neder. Katram skolotājam ir jāatrod sava pieeja, kā noturēt 21.gadsimta bērnu uzmanību. Grūti varbūt ir tas, ka jāstrādā ar lielu bērnu skaitu.
Pirmsskolā uz vienu nodarbību vidēji nāk 20 bērnu. Katrs no viņiem ir atšķirīgs, katrs ar savu temperamentu, ar savu personības šķautni. Arī attīstības līmeņi ir dažādi, bet man kā skolotājai jāspēj katru pamanīt, ieraudzīt viņa talantu vai gluži pretēji, kas būtu jāpieslīpē. Dienā atnāk, piemēram, piecas grupas, tad tie jau ir 100 bērni. Skolotājam sanāk visu laiku būt «uz skatuves», gluži kā aktieriem. Tevi vēro, no tevis gaida aizrautīgu, izteiksmīgu runātāju, dziedātāju, dejotāju, pianistu.
Ik pa laikam kāds ir jāiedrošina, kāds jānomierina, kāds jāpatur klēpī, runājot par pirmsskolu.
Bet šim visam ir arī atgriezeniskā saite - bērnu mīlestība, viņu apkampieni, mīļie vārdi, mirdzošās sejas un sasniegtais rezultāts - grūtumu kaut kā ātri aizkliedē. Pat tagad asaras acīs sariesās!
Ko vēlaties iemācīt saviem skolēniem?
E.L.: Lai darbs ritētu abpusēji draudzīgs un saprotošs, mans galvenais uzdevums, ko cenšos iemācīt, neskatoties uz mūzikas priekšmetu, tās ir cilvēciskās lietas, piemēram, cieņa. Cienīt pieaugušo kā skolotāju, kad bērniem saka - lūdzu cienīt, iemācieties cieņu, viņiem ir jāizstāsta, kas ir cieņa. Es to stāstu gan mazākiem, gan lielākiem. Tad ir atbildība. Arī tajos brīžos izklausos stingra, bet jebkurā vecumā tev ir jāatbild par sevi, jāatbild par savu uzvedību. Savstarpējā sapratne. Mācu arī saviem audzēkņiem nebaidīties jautāt, ja tu kaut ko nezini. Nebaidīties darīt, ja liekas, ka kaut kas nesanāks.
Bērnībā biju ļoti kautrīga, jo baidījos, ja nu izdaru nepareizi, ja nu pasaku nepareizi… visu laiku bija baiļu sajūta. Šodien esmu iemācījusi saviem audzēkņiem, ka ir jārunā, ja būs kļūda, tad izlabosim, nākamreiz zināsi. Mācu arī to, ka nedrīkst smieties, ja kāds pasaka nepareizi.
K.G.: Es mācu mīlestību pret mūziku. Mūzika ļoti atraisa cilvēkus. Iepriecina. Atver viņu mazās dvēseles. Dažreiz mazie ķipari saka: «Man šodien sāp kājiņas, rociņas.» Saku: «Padziedāsim, visas sāpes pāries.» Un pāriet. Mūzika iedod visdažādākās emocijas, un tad cilvēki kļūst dzīvīgāki, ar atvērtāku sirdi. Jo mūsdienās ir vērojams, ka cilvēki, arī jauni bērni ir ar «vienu seju», tad ar mūziku varam palīdzēt izjust visdažadāko emociju gammu.
Runājot vispārināti, lai saglabātu mūsu Dziesmu svētku tradīcijas, viss sākas jau no mazā cilvēka, jau 2 gadu vecumā, kad jau apzināti klausās mūziku un dzied dziesmas.
Tāpēc pirmsskolās un skolās mūzika ir tikpat svarīga kā matemātika, latviešu valoda un citi mācību priekšmeti.
Ticu, ka viens ir mācību priekšmets, bet dzīves skola jaunajiem censoņiem tiek mācīta nemitīga. Ko vēlaties nodot jaunajai paaudzei?
E.L.: Katru dienu mūzikas stundā pieskaros pie šā jautājuma, jo dzīves skola ir pati vērtīgākā. Esmu pamanījusi, ka skolēniem ļoti patīk, ja ar viņiem aprunājas vienkārši par dzīvi. Viņi saprot, ka es, skolotāja, esmu tieši tāds pats cilvēks kā viņi, dzīvoju tāpat kā viņi. Arī uzvedības normas, cieņa un sapratne, pieklājība.
Pieklājīgi ir novilkt cepuri, kad ieej telpā, nevis staigā stila pēc. Mūzikā arī šādas tēmas tiek izrunātas. Par to, kā mēs uz lietām skatāmies, arī sasveicināšanās un atsveicināšanās, kas, atklāti sakot, mūsdienās bērniem ir liela problēma.
Ejot pretī skolotājam, galva visbiežāk ir nodurta, jo rokās ir telefons. Un esmu tā, kas gaitenī pateiks: “Labdien!”, aicinot pievērst uzmanību tam, ka tikko tev garām pagāja skolotāja. Mazums kāda ķibele ir notikusi, vienmēr iesaistīšos un pajautāšu, kas notika, ja vajadzēs, tad risināsim.
K.G.: Būt par labiem cilvēkiem un uzņemties atbildību par sevi. Ne jau visi mani audzēkņi būs dziedātāji vai mūzikas nozari pārstāvoši. Bet cieņa, attieksme pret darbu un atbildība būs vajadzīga jebkurā dzīves nozarē.
Lai cik ļoti mēs mīlētu savus bērnus, ģimeni un darbu, ko darām, tomēr pašas sev esam pirmajā vietā
Justies veselai, enerģiskai, pašpietiekamai, būt fiziski izturīgai un garā možai - tā ir laba sajūta. Un tad mēs varam būt laimīgas mammas, sievas, skolotājas.
Nemitīgi sevi pilnveidojam un attīstām savā profesijā. Kā saka, tikai ar augstskolas pedagoga diplomu nepietiek. Mainās bērni, paaudzes, ir jāiet laikam līdzi.
Kur pašlaik sevi attīstāt?
K.G.: Pašlaik abas strādājām Mārupes pamatskolā, es vadu mūzikas nodarbības pirmsskolas vecuma bērniem, Eva - sākumskolai un pamatskolai. Tāpat, jau 13 gadus man ir brīnišķīga iespēja strādāt par vokālo pedagogu bērnu vokālajā ansamblī «Dzeguzīte» ar sagatavošanas grupām, kur nāk bērni dziedāt jau no 3 gadu vecuma.
«Dzeguzītei» ir kolosāla vadītāja Zigda Martinsone, no kuras varu daudz ko mācīties. Esmu pateicīga, ka dzīves ceļi mūs ir saveduši mūzikā kopā. Varu arī pačukstēt, ka «Dzeguzītei» nākamajā gadā būs skaista, liela jubileja - 55 gadi! Vēl viens mans sirds darbs ir ritmikas grupa «Astoņi kustoņi», kas ir interešu izglītības pulciņš Mārupes pirmsskolas izglītības iestādē. To esmu nodibinājusi pati kopā ar kolēģi Evitu Bērziņu. Mācām bērniem mūziku caur kustību.
E.L.: Mana ikdiena aizrit Mārupes pamatskolā un bērnu vokālajā ansamblī «Karameles», kur esmu šī ansambļa dibinātāja un vadītāja. Kad uzsāku strādāt pirmo gadu pirmsskolas iestādē, ātri vien, jauna būdama savos 20 gados, sapratu, ka tas, ko bērni bērnudārzā mūzikā apgūst, tas ir krietni par maz. Tās ir 20 minūtes, kad bērni dzied, klausās mūziku, rotaļājas, bet tas ir stipri par maz.
Man radās ideja veidot savu ansambli, jo gribējās vairāk attīstīt dziedātprasmi. Sākumā nebija viegli, bija jāmēro tāls ceļš uz Vecmīlgrāvi. Tad pagāja gadi, piedzima meitiņa un tad vadīju ansamblīti, bet citā pirmsskolas izglītības iestādē. Bet pēc dēla piedzimšanas nodibināju to pašu ansambli Pārdaugavā kultūras centrā «Iļģuciems», kur es mājoju jau sesto gadu.
Tieši tur notiek mana vislielākā attīstība, jo patiešām, tas, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ir mans sirdsdarbs. Te pat nav runa par atalgojumu, jo šis darbs dod man gandarījumu, prieku, emocijas, to nevar aprakstīt pam vārdos. Papildu šiem abiem darbiem piedalos muzikālos projektos kā dziedātāja - «Jogitas pasākumos» un «Ievas balles».
Man ļoti patīk skatīties, kā bērni izbauda to, ko es viņiem dodu, sākumā tās ir nodarbības, bet pēc tam tā ir koncertēšana un uzstāšanās, video klipu filmēšana, būt televīzijā, ierakstīt dziesmas. To ko bērni var piedzīvot caur mūziku, tā ir neatsverama pieredze.
Iespējams kāds no viņiem aiziet tālāk pa mūzikas ceļu, un, pateicoties savam pedagogam, viņš var virzīties tālāk. Sešu gadu laikā attīstība ir augusi un virzās tikai uz priekšu, jo es atceros pirmo gadu, kad es sāku vadīt ansambli ar pāris bērniem, tad šobrīd esmu apaugusi ar piecām grupiņām, un man ir fantastiskākie bērnu vecāki, kas ved savus bērnus un man uztic. Mums ir savstarpēja uzticēšanās 200% apmērā, tas ir pagodinājums. Katru gadu mani mērķi ir arvien lielāki. Mana izaugsme, īpaši pēdējos gados, notiek sevi pilnveidojot, attīstot, kā arī pati ļoti daudz mācos, kā dzīvi tvert, kā būt visu laiku tonusā, enerģijas pilnai, priecāties par dzīvi un būt laimīgai. Nekas nenotiek tāpat. Citi brīnās, kā es varu būt tik pozitīva un laimīga. Pie tā ir jāstrādā. Un te arī notiek attīstība - darbs ar sevi, kas ietver stingru disciplīnu, ievērot savus noteikumus, tikai tā tu vari izaugt.
K.G.: Lai cik ļoti mēs mīlētu savus bērnus, ģimeni un darbu, ko darām, tomēr pašas sev esam pirmajā vietā.
Justies veselai, enerģiskai, pašpietiekamai, būt fiziski izturīgai un garā možai - tā ir laba sajūta. Un tad mēs varam būt laimīgas mammas, sievas un skolotājas.
E.L.: Man bieži draudzenes jautā, kā tu visu paspēj. Darbi, ģimene, ceļojumi un citi pienākumi. Manuprāt, visa pamatā ir sava laika un darba plānošana.
Sarunas turpinājums sekos!
