Mēdz teikt, ka vīrieši savu īsto dabu atklāj mazliet nekaunīgā vienkāršībā. Tad nu Dzīvesstils atklās, kas slēpjas aiz Latvijas talantīgajiem, šarmantajiem un spēcīgajiem vīriešiem. Jautājumi atgādina vecās, labās, bet jau aizmirstās dienasgrāmatas, kur ikviens varēja būt viņš pats.
Tas, ka skatuve vilina un spēj arī saplosīt, ir tiesa, jo darbs nav viegls. Šeit ir sava garoza. Taču, ja dienas beigās gandarījums gūst virsroku pār nogurumu, tad esi īstajā vietā. Savu vietu dzīvē ir atradis arī dažādu pasākumu un kāzu vadītājs Juris Mūrmanis, kuram šobrīd aktīvi noris kāzu sezona un ne tikai. Viņš secina, ka ir emociju diriģents.
Tava acu krāsa?
Zaļganpelēka.
No kuras puses nāc?
Esmu dzimis un audzis Tukumā. Pilsēta, kas sadala Kurzemi un Zemgali, bet tieši tāpat kā lielākā daļa tukumnieku uzskatu sevi par kurzemnieku.
Tavas mīļākās bērnības atmiņas?
Tie ir vairāki mirkļi. Laikam jau visspilgtāk atmiņā ir palikuši tieši Ziemassvētki, ko ar ģimeni svinējām pie vecvecākiem. Man ļoti patika kopības sajūta. Tāpat atminos, ka vienmēr ziemas bija baltas, un neatņemama svētku sastāvdaļa bija “Viens pats mājās” kopīga skatīšanās, kas līdz pat šai dienai ir viena no manām mīļākajām bērnības filmām. Vēl atmiņā palicis periods, kad pēc skolas devos pie tēta vecākiem pildīt mājas darbus pirms treniņiem. Vectēvs bija viens no maniem mīļākajiem cilvēkiem, un viņa kompānija vienmēr paliks atmiņā ar mīļumu. Vēl ļoti atmiņā ir palicis tāds mazliet sapņains mirklis, kad vasarā biju apgūlies uz šķūņa jumta un vienkārši raudzījos debesīs.
Par ko vēlējies kļūt bērnībā?
Bērnībā tā īsti nebiju definējis par ko vēlos būt, bet tagad, atceroties laiku bērnudārzā vai laiku ar draugiem, un jau tad šķita, ka filmu skatīšanās un cilvēku pulcēšana ap mani spēlēja lielu lomu. Respektīvi, brīvdienās noskatījos kādu asa sižeta filmu un pirmdien jau to izspēlēju ar bērnudārza biedriem pagalmā. Laikam atrašanās uz skatuves un cilvēku izklaidēšana jau bija zemapziņā. Protams, bija arī periods, kad skolā rakstīju, ka gribētu strādāt bankā, jo šķita, ka tad varētu pelnīt daudz naudas. Tas viss sapnis izgaisa tiklīdz sapratu, ka matemātika nav mana stiprā puse.
Mācību priekšmets, ko spētu mācīt bērniem skolā?
Pirmais, kas nāk prātā ir “Dzīves baudīšana”. Zinu, ka tāda priekšmeta nav, bet tas ir pirmais, kas nāk prātā. Esmu strādājis ar bērniem, vadot bērnu ballītes, esmu strādājis ar jauniešiem režisējot, kā arī vadot skolas salidojumu un žetonvakaru. Tas, ko sapratu jau tad - ar viņiem ir jārunā, jāatrod pareizie vārdi un jāiedrošina. Daudz jauniešu, arī es tajā vecumā, nezināju, par ko vēlos kļūt un, manuprāt, ir svarīgi viņiem palīdzēt atrast katra stiprās puses, to, kas patīk un padodas. Un, protams, dalīties savā pieredzē un stāstos, jo arī man atmiņā ir palikuši tie skolotāji, lektori, kas dalījās pieredzes stāstos un spēja motivēt, iedrošināt.
Tava labākā rakstura īpašība?
Domāju, ka cilvēcīgums. Dzīvē esmu gājis cauri dažādiem periodiem, saticis ļoti dažādus cilvēkus, kas man ir palīdzējuši kļūt par tādu, kāds esmu. To varētu arī nosaukt par empātiju un spēju uzklausīt, bet neatkarīgi no tā, ko dzīvē daru, vienmēr cenšos būt cilvēcīgs un saprotošs. Reiz arī kādā pasākumā pirms daudziem gadiem saņēmu komplimentu no organizatores, kas skanēja apmēram šādi: “Talants ir neatņemama pasākuma vadītāja īpašība, bet, ja viņam vēl piemīt cilvēcīgums, tad tā jau ir pilna pakete”. Tas man ļoti palika atmiņā, tāpēc vienmēr cenšos atcerēties par cilvēcīgumu.
Trīs vārdi, kas raksturo tevi visprecīzāk?
Atraktivitāte, sirsnība, galantums.
Trīs vērtības, ko cieni cilvēkos?
Noteikti atbalsts, rūpes un mīlestība.
Skaistākie vārdi, ko esi kādam veltījis?
Šis ir ļoti dziļš jautājums, kas liek tā kārtīgi padomāt par atbildi. Dotajā brīdi teiktu, ka skaistākie vārdi, ko esmu teicis, ir sievai: „Esmu pateicīgs un laimīgs, ka esmu tevi saticis un varu saukt par savu sievu.” Vēl, domājot par nākotni, nesen kādās kāzās dzirdēju kā līgavaiņa tētis teica: „Dēls, es ar tevi ļoti lepojos un mīlu.” Tas ļoti palika atmiņā, zinu, ka saviem bērniem to teikšu bieži, jo šādi vārdi ir tik svarīgi un mīļi.
Ko esi iemācījies no saviem bērniem?
Būt pacietīgam. Un to, ka katrs bērns ir unikāls. Ja šķita, ka to jau zinu, tad, iepazīstot savus bērnus, redzot kā viņi aug, to iemācos arvien vairāk. Redzu, cik ļoti viņi ir atšķirīgi un tajā paša laikā līdzīgi. Esmu noteikti iemācījies vairāk baudīt mirkļus, laiku ar ģimeni. Apzinos un redzu, cik bērni ātri aug, tāpēc cenšos biežāk baudīt mazās ikdienas lietas, saplānot kādu kopīgu izbraucienu, radīt paliekošas atmiņas. Un noteikti esmu iemācījies mīlēt vēl vairāk, dziļāk. Ar katru bērnu šķiet, ka sirds paliek lielāka.
Tava motivācija, kad paliek grūti?
Mana ģimene, sapņi, mans raksturs un viens no maniem mīļākajiem teicieniem: “Pēc negaisa vienmēr būs saule.”
Kas nepieciešams, lai dzīve būtu izdevusies?
Galvenokārt, cilvēka domāšana. Ir viegli sūdzēties par to - kā mums nav vai kas citiem un citur ir labāk. Es teiktu, ja cilvēks ir mierā ar sevi, spēj novērtēt to, kas viņam jau ir, dzīve pašā saknē ir izdevusies. Ja mēs esam veseli, paēduši un mums ir jumts virs galvas, tad dzīve ir fantastiska un, ja tam klāt vēl tiek pievienota ģimene, draugi un mazās ikdienas laimītes, tas es teikšu, ka dzīve ir vairāk nekā izdevusies.
Tici liktenim?
Man vienmēr ir bijusi sajūta, kad viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Mēs satiekam tos cilvēkus, kurus mums ir jāsatiek, tieši tad, kad mums viņi ir jāsatiek. To var saukt par likteni vai augstāku spēku, bet ar šādu sajūtu jau dzīvoju ilgi. Vairākkārt, atskatoties uz pagātnes notikumiem, rodas tieši tāda sajūta un arī, ja kaut kas neizdodas, kā cerēts, vai notiek kaut kas ne tik labs, kā gribētos, arī tad ar šādu pārliecību ir vieglāk dzīvot.
Kur sevi redzi pēc 10 gadiem?
Šādu jautājumu dzirdu bieži un mana atbilde ir nemainīga - LAIMĪGU! Es sevi redzu laimīgu, neatkarīgi no tā, kur būšu un ko darīšu, jo šobrīd dzīvojam pasaulē, kurā nekas nav paredzams un brīžam ir bail domāt, kas notiks rītdien.
Kā nonāci līdz skatuvei?
Šis gan ir vesels stāsts, bet centīšos īsi. Jau bērnībā, skatoties iepriekš pieminēto “Viens pats mājās”, nereti atdarināju Kevinu un aizrāvos ar aktiermeistarību, lai gan biju salīdzinoši kautrīgs. Deviņu gadu vecumā sāku nodarboties ar sporta dejām, kas deva pārliecību un staltu stāju. Sporta dejas jau bija sava veida skatuve, jo sacensībās bieži bija pilnas tribīnes ar skatītājiem. Vēlāk pēc 9. klases uzsāku mācības Laidzes Profesionālajā vidusskolā, kurā mācību laikā bija jāizveido sava biznesa ideja. Idejas man bija dažādas, bet lielo potenciālu manī saskatīja skolotāja Olga Blumbaha, kas jau tad spēja motivēt un iedrošināt mesties šajā laukā. Paralēli mācībām biju iestājies arī skolas teātra pulciņā, kur arī skolotāja Baiba Vītola ieteica aktiera karjeru. Aktieros tā arī neiestājos, jo tajā gadā, kad gribēju, nebija uzņemšana, bet, runājot par biznesa plānu, skolā, aizstāvot savu ideju, ieguvu pirmo vietu un tālāk jau piedalījos Ķīpsalā izstādē “Skola 2012”, kur ieguvu otro vietu. Tālāk sekoja mazāki pasākumi, bērnu ballītes, studijas Kultūras koledžā un pārējais, kā saka, jau ir vēsture.
Cik kāzas esi novadījis?
Ar pasākumu vadīšanu nodarbojos jau 11 gadus, protams, neteikšu, ka visus šos gadus esmu profesionālis un esmu vadījis tikai kāzas, bet jāatzīst, ka jau sen vairs neskaitu. Cenšos baudīt procesu un būt pateicīgs par cilvēkiem, kurus satieku un kuri man uzticas.
Kas ir pats skaistākais, kad esi pie mikrofona pults?
Pats skaistākais ir redzēt cilvēku emocijas, enerģijas apmaiņu. Varu sevi dēvēt par emociju diriģentu, jo apzinos, ka nereti viens teikums vai pat vārds spēj mainīt pasākumu un cilvēku noskaņojumu. Teikšu, ka skaistākais noteikti ir emocijas, ko spēju radīt principā, izmantojot savas verbālās prasmes.
Darbs ar cilvēkiem ir viegls vai grūts?
Teikšu tā - gan viegls, gan grūts. Es cenšos atdoties ar visu sirdi un dvēseli, ielikt savu enerģiju tajā, ko daru. Cilvēki ir dažādi un mūsdienu pasaulē nereti saskaramies ar dažādiem izaicinājumiem. Neatkarīgi no tā, es to izbaudu. Man ļoti patīk iepazīt jaunus cilvēkus, komunicēt ar viņiem, priecāties un baudīt skaistus mirkļus un pasākumus, bet tam visam, protams, ir ēnas puses, kad ir jāatrod īstie vārdi, lai spētu saglabāt pasākuma noskaņojumu.
Pasākumu vadītāji, kurus cieni?
Cienu jebkuru pasākumu vadītāju, kurš ir sācis ar to nodarboties, jo tas noteikti nav viegli. Ir nepieciešama drosme un radošums. Tālāk pieredze nāk ar laiku. Protams, man, pasākumu vadītājam, ir grūti komentēt citu kolēģu spējas, jo maz viņus sanāk redzēt. Augot un strādājot pasākumos no cita skatu punkta, par etaloniem uzskatu - Baibu Sipinieci-Gavari, Valteru Krauzi, Valdi Melderi, Kristapu Rasimu, Renāru Zeltiņu un Gintu Andžānu.
Kāds tavās acīs ir labs pasākumu vadītājs?
Īsumā definējot - tāds, kurš spēj aizraut, pielāgoties, improvizēt un sadarboties ar citām iesaistītajām personām.
Tavs dzīves moto?
Teikšu, ka man īsti nav dzīves moto, bet kā ir teicis Konfūcijs: “Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā.” Ja pēc šāda moto vadās pasākumu vadītājs - viņš ir pareizajā vietā.
Košākais šīs vasaras piedzīvojums?
Visas uzņemtās emocijas.
Ko paspēt vēl šovasar?
Atpūsties.
Bez kā nespēj iedomāties savu dzīvi?
Bez sievas, bērniem, gaisa, ūdens un emocijām.
Ko novēli piedzīvojumu medniekiem vasaras izskaņā?
Laikus rezervēt pasākumu vadītāju.
