“Agrāk, kad vecāki cilvēki dzimšanas dienās novēlēja: “Galvenais, lai laba veselība”, es to nesapratu, nepiešķīru īpašu nozīmi. Ar gadiem sāc to novērtēt un apzināties, ko nozīmē veselība vai tās trūkums,” atklāj sertificēta fizioterapeite Madara Sirmace, kas specializējas psihiskajā veselībā.
Ja vēlies mainīt savu līdzšinējo dzīvi, tad Madara ir īstā izvēle, jo rūpes par savu veselību nav pašsaprotamas. Īpaši, kad medicīna strauji attīstās un progresē neveselīgs dzīvesveids.
No kuras puses esi un kāda bija tava bērnība?
Mana bērnība pagāja Cēsu pusē, nelielā ciematā. Domāju, ka tāpat kā daudziem mana bērnība bija bezrūpīga. Biju aktīvs bērns. Mammai ir mīļš stāsts, kā viņa ratos stūma mani pa tirgu un es nekad nevarēju nosēdēt mierā, vienmēr dejoju. Starp citu, līdzīgi ir arī šobrīd. Varu iet pa veikalu un nedaudz uzdejot, jo man tā gribās. Man pašai spilgta atmiņa ir kā pagalmā ar draudzenēm mētājām kūleņus, ritentiņus un visādi citādi aktīvi pavadījām laiku.
Mēdz teikt, ka tas, kā laiku pavadījām bērnībā daudz parāda par to, ko darīt pieaugušā vecumā. Un te nu es esmu fizioterapijā, kur visa fokusā ir tieši kustība.
Kad saprati, ka savu dzīvi vēlies saistīt ar fizioterapiju?
Es nevaru teikt, ka kādā brīdī apzināti sapratu, ka to gribu. Man šķiet, tā bija laimīga sagadīšanās. 12.klasē, kad skolotāji un vecāki aktīvi iztaujāja par nākotnes plāniem, biju neziņā, ko man darīt. Tā šķita ļoti nopietna un atbildīga izvēle. Kā lai vēl nepieaudzis cilvēks, zinu, ko gribu. Vienmēr apbrīnoju tos, kas ar lielu pārliecību un entuziasmu jau agrā vecumā ir vizualizējuši savus profesionālos mērķus.
Atceros, ka mēs ģimenē pārrunājām dažādus variantus un tika pieminēta arī fizioterapija. Neko daudz par to nezināju, tikai biju dzirdējusi, ka draudzene ir gājusi pie fizioterapeita vingrot. Nolēmu “Ēnu dienā” doties uz Vidzemes slimnīcu un vērot fizioterapeita darbu.
Šī izvēle man šķita interesanta, jo tas apvienoja gan kustību, gan palīdzību cilvēkiem, gan labsajūtu, lietas, kas man bijušas saistošas. Tā nonācu fizioterapijas studijās. Atskatoties varu teikt, ka tā ir veiksmīga sakritība, ka gāju “ēnot” tieši fizioterapeitu, jo pēc vienas dienas iepatikties varēja daudzas profesijas. Par laimi šī profesija iepatikās ne tikai uz vienu dienu.
Kāds bija skološanās posms? Esi izmācījusies vairākus virzienus fizioterapijā.
Studiju laiks pagāja dažādi - bija vieglāki un grūtāki periodi. Esmu no tiem, kam patiešām daudz ir jāmācās, lai zināšanas būtu paliekošas, tāpēc daudz laika pavadīju pie grāmatām un lekciju materiāliem.
Tie bija četri aktīvie studiju gadi. Tomēr ārstniecības nozare prasa izglītošanos visas dzīves garumā. Medicīna strauji attīstās, tiek veikti jauni pētījumi un ir svarīgi būt zinošam par jaunākajām tendencēm. Man ir bijuši nozarē spēcīgi kolēģi, kas palīdzējuši paplašināt apvārsni un dalījušies ar savām zināšanām traumatoloģijas un ortopēdijas, neiroloģijas novirzienos.
Šīs zināšanas visur nāk līdzi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka mani vairāk saista psihiskā veselība. Tāpēc 2022.gadā Spānijā studēju fizioterapijas programmā “Ķermeņa apzināšanās terapija”. Šī ir diezgan jauna metode Latvijā, ko izmanto neliels skaits fizioterapeitu, tomēr es tajā saskatu lielu vērtību. Lai gan redzu, ka cilvēki piesardzīgi uzņem jaunas metodes, tomēr eju tajā ļoti entuziastiski, jo redzu kolēģu pieredzi Skandināvijā, kur šī metode ir atpazīstama, plaši izmantota un rāda labus rezultātus, īpaši psihiskās veselības uzlabošanā un hronisku sāpju mazināšanā.
Studijas Spānijā. No vienas puses skan aizraujoši, bet no otras puses šķiet, ka izaicinājumu netrūka?
Studijas tiešām bija aizraujošas, jo tas lielākoties bija praktisks darbs. Otrs faktors, kas padarīja tās interesantākas, bija iepazītie cilvēki no dažādām valstīm un pat kontinentiem. Iepazīt jaunas kultūras un viņu domāšanas veidu un uzvedības modeļus.
Papildus tam ievērot, kā šīs kultūru atšķirības izpaužas stājā un kustībās. Studijas notika angļu valodā. Šķiet, esmu tādā vidējā līmenī, bet šajā studiju gadā tik daudz bija jārunā un rakstiskie darbi jāpaveic, ka nedaudz uztrenēju arī valodu.
Sākumā gan bija vārdi vai frāzes, ko tulkoju internetā. Lielākais izaicinājums šajā periodā bija apvienot studijas ar darbu. Tas ir laikietilpīgs process, kas prasa labu menedžēšanu.
Paldies vīram, kurš atbalstīja - gan gatavojot ēst, gan saprotot, ka paliks mazāk laika, ko pavadīt kopā. Šādos periodos ļoti svarīgs ir tuvo atbalsts.
“Instagram” tu dalies savās zināšanās un pieredzē. Kāpēc tev ir svarīgi otram iedot vairāk?
Savu profilu “Instagram” izveidoju Covid laikā, nu jau pagājuši četri gadi. Sākumā tur darbojos periodiski - kad ir brīvs laiks, tad kaut ko publicēju. Šobrīd tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Kāpēc man tas ir svarīgi? Man ir interesanti savas zināšanas “iepakot” nelielās kastītēs jeb ierakstos un parādīt cilvēkiem citu fizioterapijas pusi, citu skatupunktu uz savu veselību. Atgādināt, ka, rūpējoties par savu fizisko veselību, ir būtiski ne tikai vingrot un būt aktīvam, bet arī apzināti strādāt ar psihisko veselību.
Un otrādāk - psihiskā veselība ir ne tikai kaut kas tāds, kas notiek prātā, bet tas ietekmē arī ķermeni un kustības, tāpēc abos šajos gadījumos ir svarīgi uz sevi paskatīties holistiski, visaptveroši.
Joprojām sabiedrībā ir liels stereotips, ka fizioterapeits veic tikai masāžas, tāpēc darbs “Instagram” palīdz lauzt arī šos mītus.
Runājot arī par tavu jauno “Instagram” 19 dienu izaicinājumu “Mosties ar Madaru”, lai kopā vingrotu. Kā radās ideja? Vai jūti atgriezenisko saiti?
Jūlijs ir mans dzimšanas dienas mēnesis un jau kādu laiku dzīvoju ar domu, ka pateicībā par būšanu kopā un atbalstu saviem sekotājiem, vēlos iedot kādu pievienoto vērtību. Tomēr, lai tas piešķirtu vairāk azarta, nolēmu to veidot kā izaicinājumu.
Pēc savas būtības šis izaicinājums nav nekas sarežģīts - katru rītu plkst.7:30 sanākt kopā “Instagram” tiešraidē uz 20 minūšu vingrošanu. Mans pārbaudījums ir piecelties šajā laikā, jo man patīk pagulēt ilgāk, to atzīst arī vairāki dalībnieki. Savukārt citiem tas ir par veselīgu ieradumu un kustību ieviešanu savā ikdienā.
Radot šo izaicinājumu, saņēmu par to negaidītu interesi, kas parāda aktualitāti vēlmei pēc veselīga dzīvesveida un labsajūtas. Ir aizraujoši vērot, kādas sajūtas katram no dalībniekiem rada konkrētā nodarbība.
Un redzēt, ka pēc nedēļas vingrošanas daži atzīst, ka viņiem prasās jau garāku nodarbību. Ieradumam ir liels spēks. Ļoti labi saprotu, cik grūti var būt uzsākt kādu labo ieradumu, bet kopā ir spēks. Svarīgi atrast kādu ar līdzīgu mērķi, un darīt vienlaikus. Tas ir spēcīgs stimulators.
Tiešraides sarunas ar citiem speciālistiem ir vērtīgas un interesantas. Cik viegli vai grūti ir strādāt tā, ka darbs rod gandarījumu?
Es domāju, ka nav nozīmes gadsimtam, bet tam, kas notiek tevī iekšā. Satikties ar sevi un rīkoties saskaņā ar iekšējo sajūtu. Tad tas sniedz gandarījumu. Tomēr ir arī maza atzīšanās - man ļoti svarīgi ir saņemt atgriezenisko saiti no cilvēkiem, kas saņem manus pakalpojumus vai patērē manis radīto saturu.
Jā, alga ir svarīga un es to ļoti novērtēju. Tomēr tik pat svarīgi man ir dzirdēt, kas cilvēkam ir paticis, kas noderēja ikdienas dzīvē, kā mainījās viņa labsajūta. Esmu novērojusi, ka pēc pakalpojuma, cilvēkiem jautājot, kā viņi jūtas, seko atbilde: “Labi”. Bet kas tieši ir labi? Ko tev nozīmē labi? Mani tas tiešām interesē. Un tieši atbildes pēc “labi” man sniedz vislielāko gandarījumu un motivē darboties tālāk.
Atklāties mēdz būt grūti, taču šeit jānodala dažādas situācijas. Viens ir tas, ko tu izvēlies citiem stāstīt par savu privāto dzīvi vai iekšējiem procesiem. Un otrs ir tas, ko tu stāsti speciālistam.
Ja tu vērsies pēc palīdzības, tad labākam rezultātam ir svarīgas pēc iespējas atklātākas sarunas attiecīgajā kontekstā. Tomēr gribu izcelt šim otru pusi. To, kur cilvēkiem trūkst kontakta ar sevi, tādēļ ir grūti iedot citu atgriezenisko saiti.
Labā ziņa, ka tas ir trenējams caur dažādām apzinātības praksēm.
Tu dalies ar pieredzes stāstiem, dažādiem vingrojumiem un citām veselības tēmām. Ko vēlies pateikt savai auditorijai?
Visvienkāršākais, bet svarīgākais - rūpējieties par sevi. Tas nozīmē rūpēties par savu fizisko, garīgo, mentālo veselību, jo mūsu eksistence ir visu šo apstākļu kopums.
Mana pašsajūta ir tikai un vienīgi manā ziņā - cik izdarīšu savā labā, tik labi vai slikti jutīšos.
Ja tev ir sēdošs darbs un hobiji, minimālas kustības, nesakārots miega režīms, tad veselība skries garām. Un fizioterapija vienu reizi nedēļā būs tikai kā ielāps.
Kā nenonākt līdz šim ielāpam?
Tās ir pastāvīgas rūpes par sevi. Katru dienu domāju par to, kā jūtos un ko varu izdarīt savā labā.
Negaidu, kad viss būs slikti un tikai tad ķeršos klāt savai veselībai. Tas prasa daudz vairāk laika, finansiālo ieguldījumu un spēcīgo ieradumu maiņu.
Ikdienas mazās darbības ir vislabākais risinājums labai pašsajūtai. Tas ir domāšanas veids un dzīves pārliecība. Uzņemties par sevi atbildību. Nevis ģimenes ārsts par mani ir atbildīgs, nevis fizioterapeits un nevis kardiologs. Es pats. Viss sākas no manas rīcības.
Kā mudināt cilvēkus rūpēties par savu veselību un neatstāt to novārtā?
Tas ir sarežģīts jautājums. Redzu sev apkārt cilvēkus, kas satraucas par saviem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, runājas ar viņiem un stāsta, kāpēc ir svarīgi kādi izmeklējumi vai procedūras, vai apmeklēt konkrētu speciālistus vai vienkārši ikdienā ieviest nedaudz vairāk kustību vai ergonomiku.
Un šie cilvēki nereaģē. Tāpēc mans uzskats ir, ka vislabākais ir piemērs. Lielākā daļa cilvēku vislabāk reaģē uz citu piedzīvoto - redzu, ka manam draugam palīdzēja vingrošana, es arī pamēģināšu.
Ko tad, ja šis piemērs nelīdz? Kādas ir citas alternatīvas?
Ļaut šim cilvēkam izdzīvot savu pieredzi. Mēs katrs esam atbildīgs par sevi. Es varu sarunāties ar otru cilvēku, rādīt savu piemēru, ieteikt kādus izglītojošos materiālus vai raidījumus. Neko vairāk otra vietā izdarīt nevaru.
“Piedzīvot pašam sevi. Un grūtos mirkļos neiekrist pārāk ilgi bezcerības sajūtā. Izdzīvot sajūtas konkrētajā mirklī un tad celties un darīt, jo dzīvē viss ir mainīgs.” Tavi vārdi, kas pašas rakstīti, rezonē. Tu apzinies, ka kādam esi motivators?
Kādu brīdi dzīvē esmu gribējusi būt motivators un iedvesmot citus, lai man saka daudzus paldies un ceļ saulītē, kā esmu palīdzējusi vai iedvesmojusi. Ilgstoši to nesaņēmu un nokāru galvu. Bet kāpēc man vajadzēja šo sajūtu? Vēlējos saņemt atzinības, lai ceļ manu pašvērtējumu. Kad pašapziņa ir cēlusies no iekšienes, tad vairs to negaidu.
Tomēr joprojām ir patīkami saņemt “paldies”. Cilvēki ir skopi ar atgriezenisko saiti. Nesen caur paziņām saņēmu patīkamu ziņu, ka kādreizējā paciente ir pateicīga par manām nodarbībām un turpina vingrot patstāvīgi jau vairākus gadus. Iespējams tādi ir daudzi cilvēki, tikai es to nezinu.
Tāpēc vienmēr man gribās teikt: “Dalieties labajos vārdos, patīkamajās pieredzēs”. Zinu, ka cilvēkiem dažreiz tas šķiet pašsaprotami, ka konditorejā smalkmaizīte ir garšīga vai pasākuma stilistiskais noformējums ir uzmanību piesaistošs. Arī ikdienas dzīve ir ļoti strauja, notikumiem un pienākumiem piepildīta, tāpēc tas aizmirstas. Tomēr jebkuram pakalpojuma sniedzējam katra pateiktā atzinība vai vienkārši izteikta atgriezeniskā saite ir labs dzinējspēks.
Kur pati rodi spēku?
Darbs ar cilvēkiem ir aizraujošs un to ļoti izbaudu, reizē tas arī prasa daudz resursu. Mans galvenais spēka avots ir man tuvie cilvēki - vīrs, ģimene, draudzenes. Iedvesmojos dabā, kustībā, mūzikā. Tāpat svarīgas ir psihoterapijas sesijas, kurās stiprināt savu kodolu. Un kopumā man ir svarīgi būt ar savām emocijām, tas palīdz pārvarēt vētras un atgriezties savā centrā. To daru caur sarunām, dienasgrāmatas rakstīšanu, laiku vienatnē.
Ko novēli visiem, kas ir ceļā uz aktīvāku dzīvesveidu un veselīgāku ikdienu?
Pajautājiet sev - kas jums ir vērtīgākais dzīvē? Agrāk, kad vecāki cilvēki dzimšanas dienās novēlēja: “Galvenais, lai laba veselība”, es to nesapratu, nepiešķīru īpašu nozīmi. Ar gadiem sāc to novērtēt un apzināties, ko nozīmē veselība vai tās trūkums. Kā izmaiņas veselībā, ietekmē visas pārējās dzīves sfēras. Atrast sev patīkamākās fiziskās aktivitātes, piemērotāko veselīga uztura principu, savai labsajūtai labāko miega režīmu. Katram ir piemērots kaut kas savs.
Bet nekad neticēšu, ka regulāra burgera ēšana vai 18 stundu darbs pie datora kādam der. Šie ieradumi sniedz kādus citus bonusus - ātro apmierinājumu, naudu vai karjeras izaugsmi. Bet es neticu, ka tas palīdz veselībai. Tāpēc atrodiet sev piemērotākās un veselīgākās dzīvesveida izvēles. Tās, kas jums sagādā prieku.
