No malas šķiet, ka šis ir Gundegas Skudriņas gads – 20 gadi viņas uzņēmumam “Skudras Metropole” un pati tikko nosvinējusi 50 gadu jubileju. Tomēr šī sajūta ir plīvurs, kas mazliet aizmiglo acis.
Gundega iet tālāk neatskatoties, taču tajā pašā laikā viņa labi atceras, kāpēc vispār sāka radīt pasākumus, kas liek aizraut elpu visai pasaulei, kā arī, kāpēc vēl šodien, pēc šiem gadiem, viņa un viņas komanda guļ tik maz, ka būtu jāsāk bažīties.
Šī ir saruna, kas ļauj ieskatīties Gundegas dzīvē un kas atklāj viņas skaisto sirdi. Un šī ir saruna, ko, manuprāt, vajag izlasīt divreiz, jo būs ne tikai vērtīgi, bet arī svētīgi.
Esmu, Gundega, tevi noķērusi starta pozīcijā, kā jūties savā jaunajā desmitgadē?
Jā, tu esi mani noķērusi, bet es vēl neesmu paspējusi aptvert. Es nedomāju par savu skaitli, arī ikdienā nedomāju. Man liekas mazsvarīgi skaitļi un patiesībā man liekas arī mazsvarīgas dzimšanas dienas ballītes, taču man patīk dzirkstošas emocijas. Man patīk tikšanās, man patīk cilvēki. Es mīlu cilvēkus, dzīvi, notikumus. Tas man ir svarīgi.
To var arī redzēt!
Esmu aizmirsusi piefiksēt, kā es jūtos, jo tad, kad man kāds jautā, kā jūtos, kādos konkrētos gados, nezinu. Jūtos kā ikdienā. Šobrīd emocionālās svārstībās, bet patīkamās. Tāpēc, ka mīlestības cunami, ko esmu saņēmusi savas dzimšanas dienas ietvaros ir apbrīnojams. Cenšos ar prātu aptvert, ka tas tā arī var būt. Viņi visi mani ir uzveduši uz viļņa virsotnes. Es patiesi esmu lidojuma sajūtā, tā šobrīd jūtos.
Pēc dzimšanas dienas nevaru vēl sazemēties, esmu pilnīgā eiforijā, vēl lidoju, jo mana dzimšanas diena saviļņoja līdz sirds dziļumiem.
Tie cilvēki ir apbrīnojami, es vēl tagad turpinu saņemt mīlestību. Vienkārši neticami, kaut kāds brīnums. Un tas tiešām ir stāsts par to, jo tu pats vairāk dod, jo tu vairāk saņem, tas tā ir. Nevar arī notēlot to, viss notiek pa īstam. Tu pa īstam dod un tev pa īstam nāk atpakaļ.
Tas ir tik skaisti, bet tajā pašā laikā notiek tik reti.
Tas ir skaisti un tas ir mirklis, kas dzīvē ir jāpiedzīvo, lai pēc tam zinātu, uz ko iet tālāk, jo viss nav tikai skaisti. Dzīvē jau ir viss - ir kāpumi, ir kritumi. Un tad, kad esi uzkāpis un ieraudzījis to skaistumu, kad tev jādodas lejā no kalna, tev ir pie kā pieturēties. Parasti arī lekcijās stāstu, kāpēc vispār svin svētkus, tieši tā iemesla pēc, ka cilvēkam ir jādabū tā līkne augšā, lai to ikdienu un problēmu gūzmu spētu turēt. Tev vajag kāpinājumu. Tāpēc arī cilvēki svin! Dzimšanas dienās tu saņem laba vēlējumus, apskāvienus, sirsnīgas dāvanas un dažādus pārsteigumus. Tieši attieksme un tas pozitīvisms dod tam cilvēkam spēku. Tas ir tas uzrāviens augšā un tāpēc arī svētki ir jāsvin. Tas nav stāsts par ballēm, tas ir stāsts par emocijām, par sirds siltumu, attieksmi, rūpēm un mīlestību.
Un ir cilvēki, kas domā, ka tava dzīve ir viena vienīga ballīte.
Pirmkārt, ļoti daudziem ir nepareizs priekšstats par manu profesiju, jo pasākumu producenti veido dzīvās komunikācijas notikumus. Un tie notikumi nav tikai ballītes. Tie ir dažādi pasākumi un ar dažādiem mērķiem. Šie pasākumi runā par dažādām problēmām. Tie ir arī par zīmola aktivizācijām. Šie pasākumi ir par sabiedrības izglītošanu. Mūsu pasākumi ir par visiespējamākajām tēmām, kādas vien ir, un šīs tēmas bieži ir ļoti smagas tēmas. Tas nav stāsts par izklaidi. Tikai daļa no darba ir par kultūru un izklaidi.
Īpaši jauni cilvēki, kas nāk praksē, viņi redz medaļas spožo pusi, viņi redz pasākuma finālu, viņi redz sarkano paklāju un skaisti ģērbtus ļaudis, taču tas viss ir tikai 10% no darba.
Tas pārējais, tas ilgais sagatavošanas posms ir stresains. Tas ir pilns ar izaicinājumiem un ar nezināmiem faktoriem. Tas ir darbs ar cilvēkiem, tā ir vadība.
Tā ir komanda, tas ir mārketings, tās ir sabiedriskās attiecības. Un tas pasākuma mirklis, atklāti sakot, ir mazs, mazs brīdis.
Mēs paši ierasti piecas minūtes pirms pasākuma ielecam svētku drānās, mēģinām ar smaidu sejā aizbiedēt stresu un darīt lietas pēc iespējas labāk. Tas absolūti nav darbs par prieku un izklaidi.
Ļoti bieži tas ir smags, ļoti stresains un izaicinošs darbs. Un vēl tas, ko es esmu sapratusi, ka šajā profesijā nevar strādāt visi, es to mācu arī jauniešiem. Ir jāapzinās gan profesijas plusi, gan mīnusi. Šeit var strādāt tikai tādi, kuri ir izturīgi, ar stipru nervu sistēmu un tādi, kas mīl komunikāciju, jo darbs ir ar cilvēkiem, arī tehnisko pusi. Tie, kas spēj tolerēt daudz stresa. Tādi, kas prot strādāt komandā un strādāt nenormētas darba stundas. Es varētu turpināt un turpināt, kas apliecina, ka šis darbs nav domāts visiem.
Es sekoju tev līdzi “Instagram”, redzu, ka strādājat arī svētdienās. Kad tu vispār guli?
Mani tuvinieki zina, ka es ļoti slikti guļu un diemžēl tas ir izaicinājums ar stresu.
Jo darbu nevar tā vienkārši izslēgt?
Nevar, nevar. Mūsu darbs nebeidzas. Tas nav no plkst. 9 līdz 17. Es visu laiku saku, ka mūsu darbs ir 24/7.
Visi, kas strādā manā komandā ir cilvēki, kas ir apveltīti ar lielu degsmi un lielu atbildības sajūtu, bet viņi sevi arī izdedzina, tāpēc, ka darbs nebeidzas un tas ir slikti.
Mūsu darba specifika ir tāda. Mēs nevaram atstāt savu darbu. Es patiesi uztraucos par savu kolēģu miegu, ne par savu, jo brīdī, kad jauni cilvēki sāk negulēt naktīs, jo atbildības nasta ir pārāk liela, tas mani satrauc, neslēpšu. Un tas ir stāsts par to, ka ir jāatrod sevī līdzsvars. Ir jāatrod sevī harmonija, par to ir viegli runāt, bet to ir grūti izdarīt.
Un ir arī tā, par ko iespējams daudzi nemaz nezina, ka mēs nedzīvojam no pasākuma uz pasākumu, mums paralēli iet jau nākamie projekti. Kā viens ir beidzies, paralēli iet cits projekts. Šajā periodā, no maija vidus līdz jūnija vidum, izdzīvojām četrus lielus notikumus. Paralēli tam mani kolēģi vēl pamanījās uzrīkot manu dzimšanas dienu, un es patiesi nezinu kad, jo zinu, ka pa naktīm viņi strādāja pie lielajiem projektiem.
Tas arī ir liels izaicinājums, jo mēs strādājam pie projekta, kas būs pēc mēnešiem jau šobrīd un mēs strādājam arī pie esošajiem projektiem. Cilvēki nemaz neaizdomājas par šo pusi. Darbs nav viegls, patiesi, bet tas dāvā daudz skaista - lielu gandarījumu un prieku.
Tikko atskārtu, ka man šobrīd ir 30, “Skudras Metropolei” 20. Tad, kad tev bija 30, tu dibināji uzņēmumu.
Izrādās esmu dibinājusi uzņēmumu. Es pati nemaz neatcerējos, man kolēģi atsūtīja datumu un iznāk, ka 30 gados es dibināju uzņēmumu. Es pati nebiju savilkusi to bildi kopā.
Vai tu aptver, cik daudz jau esi nogājusi, cik daudz esi jau paveikusi pa šiem gadiem?
Zini kā, es nespēju aptvert, jo ikdienā es par to nedomāju. Es patiesi nekad neuzstādu mērķus, nekad neanalizēju. Tā ir. Tas laikam man ir par garlaicīgu un tam nav intereses.
Varbūt tev tam nav laika?
Varbūt nav laika, jā. Lai gan cilvēks atrod laiku visam, kam ir prioritātes. Acīmredzot, man tas nav prioritāte. Man patīk dzīvot ar pilnu krūti. Man ir tik plašs vēriens, ka, acīmredzot, tas sanāk organiski. Es nedomāju, neanalizēju. Es neuzlieku sev mērķus, kas reizēm liekas dīvaini, jo, kā var būt, ka cilvēkam nav mērķu. Arī tad, kad pūšu dzimšanas dienā svecītes, vai citi, kad stāv Jaunajā gadā un ievēlas vēlēšanos, es parasti nezinu, ko man tajos brīžos darīt, jo man tā nav, taču kādu mērķi vajadzētu…
Vienīgais mērķis man ir stipra veselība, jo pārējo var vairāk vai mazāk izdarīt tik, cik es pati ļaujos un vēlos. Jo to, ko es ļoti vēlos īstenot, tas piepildās, kas nē, tas nav pietiekami stipri vēlēts. Taču veselīga ir kaut kas no augstākiem spēkiem, tā ir Dieva dāvana.
Arī par sevi domājot, vai pirms tiem 20 gadiem, es kaut ko vēlējos sasniegt, nē, es visu mūžu esmu vēlējusies tikai vienu - dzīvot priecīgi. Lūk, tas ir tas, kā es eju pa dzīvi. Tas ir vienīgais, ko es vēlos.
Jo tad, kad tu esi priecīgs, tad tu vari darīt laimīgus arī citus, jo tev ir ko dot. Arī no rītiem, kad es pamostos, esmu pateicīga un laimīga par katru jauno dienu, kas ir pienākusi. Reizēm domāju, kāpēc ir nakts, kāpēc tāda ir, bet cilvēka fizioloģija tā ir iekārtota, ka ir jāguļ, bet man liekas: vai, cik daudz laika patērējam, bet ko vajag, to vajag. Protams, arī man, kā jebkuram normālam cilvēkam, dzīvē ir gana stresa, gana daudz problēmu un izaicinājumu, kaut kādas lietas, kas šausmina un…
Uzdzen bailes?
Un uzdzen bailes, taču tas viss ir līdzpastāvoši, es par tām neieciklējos. Jā, es mēdzu raudāt, mēdzu iziet no rāmjiem, mēdzu sakliegt, bet es ātri atgūstos un saprotu, ka tas viss patiesībā ir sīkums. Globāli, lielās lietās vairāk redzu gaišo. Un tas viss ir attieksmes jautājums. Kā tu skaties un ko tu dari krīzēs, problēmās. Kā tu uz tām raugies? Es katru reizi cenšos saskatīt ko pozitīvu, bet tas nav mans nopelns. Drīzāk tie ir augstākie spēki, vai mans raksturs, gēnu kopums.
Tava daba droši vien. Tāda tu vienkārši esi!
Mana daba tā ir mana lielākā dāvana, kāda man ir. Ja es redzu, ka man kāds tuvinieks sabēdājas, man liekas: nepaliec tur, meklē ko labu tajā visā. Man tas nāk dabīgi, tā ir mana lielā dāvana no augstākajiem spēkiem, ka viņi man ir devuši pozitīvismu un enerģiju. Tā ir liela bagātība.
Vai tu sevi atceries 20 gadu vecumā? Izjuti jaunības maksimālismu?
Es sevi atceros 20 gados un atceros, ka es īsti nezināju, ko es vēlos dzīvē darīt. 18, 19 gados beidzu vidusskolu, es mācījos meiteņu klasē, mums bija tikai meitenes, visas diezgan apzinīgas. Un visas stājās augstskolā, bet man nebija pat sapratnes, ko es vēlos darīt. Stāties stāšanās pēc, tas nebija stāsts par mani.
Man gan ļoti paveicās, jo mans tētis savu profesiju bija atradis nevis uzreiz, bet palīdzot celt savam tēvam māju. Tā viņš saprata, ka viņu interesē inženierija. Un tā viņš arī mani saprata. Viņš nedzina mani uz augstskolu, viņš teica: “Pagaidi, nestreso, vienkārši padzīvo, paskaties, ko tu vēlies!”
Padzīvot nenozīmēja, ka es varēju svilpodama iet, vai kāju pāri pārlikt, nē, man bija jāpalīdz vecākiem siltumnīcā, viņi audzēja rozes, tāpēc arī man ir tik tuvas rozes, pati arī rozes pārdevu.
Vēl atceros, ka strādāju pienotavā, es patiesi darīju visādus darbus, taču es nesteidzos ar dzīves izvēli.
Jo tajā laikā meklēji sevi?
Nē, es nemeklēju. Redzi? Tur jau ir tā atšķirība, ka visi parasti uzliek kādu mērķi - atrast sevi, vai ko citu, bet man tā nebija. Tad es vairāk pa dzīvi plūdu. Vienā brīdī sāku palīdzēt organizēt pasākumus savā dzimtajā pusē - Cēsīs. Pēc tam kāds uzņēmums atnāca pie manis, palūdza manu palīdzību un tā man iepatikās. Netālu kādā ciemā vajadzēja tautas nama vadītāju un nebija kas tur strādā, man piedāvāja un aizgāju, nodomāju - pamēģināšu. Tā tas ceļš aizvijās tālāk. Nāca klāt televīzija, aizgāju uz Rīgu mācīties un sapratu, kas man patīk.
Par to esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi mani nespieda doties kaut kur vienkārši tālāk mācīties, bet gan atļāva saprast, ko dzīvē vēlos un pašai atrast savu ceļu.
Tāpēc man darbs sagādā prieku, jo to pati esmu atradusi un sajutusies labi. 20 gados biju vienkārši meitene, jauniete, kas bauda dzīvi, skatās ar plašām acīm riņķī, kas notiek. Man ļoti patika viss, kas jaunībai piestāv - draudzība, draudzenes, skaistums, arī kādas ballītes. Tas viss bija īstajā vietā un brīdī, ko man tajā laikā vajadzēja un pēc tam atradu savu īsto aicinājumu, kas vēl šodien man dod gandarījumu.
30 gadus vēlāk tu vēl aizvien mirdzošām acīm baudi dzīvi!
Savā jubilejā un Botāniskā dārza galerijas atklāšanā viesiem stāstīju, ka nekur tālu neesmu tikusi, jo piecos gados man ļoti patika iet pa pļavām, skaitīt pantiņus un sacerēt dziesmas. Lūdzu, es vēl joprojām kaut ko saceru un izdomāju, Botāniskajā dārzā esmu sacerējusi haikas. Ar mikrofonu rokās stāvēju uz palodzes un dziedāju “Dzeltenos aizkarus”. Arī šajā ziņā neesmu nekur tālāk tikusi, jo vismaz mēnesī 4 - 5 reizes stāvu pie mikrofona auditorijas priekšā - dažādos pasākumos, lekcijās. Un tad man ļoti gribējās visus samīļot. Man tā mīlestības deva bija jau tad. Atceros, kad sēdēju maza uz sliekšņa un domāju, kā man samīļot visu pasauli?
Nesen tikai sapratu, ka es to jau daru, tikai caur saviem darbiem, kā pieaudzis cilvēks mīļoju cilvēkus ar saviem projektiem. Iznāk, ka nekur no tiem 5 gadiem neesmu tālāk aizgājusi.
Bet tagad tam pieciniekam ir klāt nullīte. Tā laikam arī ir veiksme, jo sevi kā maziņš ķipariņš esmu sapratusi, zinu savu uzdevumu dzīvē. Kad to atrodi, tad sajūti, jo tas ir impulss. Tāpēc jau saku, ka neko neplānoju, mani dzīve pati ved tālāk.
Es ļaujos, es piedzīvoju, es mācos tajā, uzsitu tajā visā punus, pieļauju kļūdas, kaut ko laboju, kaut ko nē, kaut ko izvērtēju un kaut ko nē. Tā ir mana bagātība.
Katrā ziņā man nekad nav bijis tāds - varbūt kaut kas nepareizs notika, nē, man nekad arī nav bijuši jautājumi par dzīves jēgu, jo visu laiku jūtu to. Arī sajūtu caur brīnumainām zīmēm, ko pati dzīvē piedzīvoju. Es tik bieži esmu pateikusi: “Tas nevar būt! Tas nav iespējams!” Tie ir manējie, bet nē, es to visu piedzīvoju, acīmredzot, viss saslēdzas. Un tad tā ir bauda. Piedzīvot šos dzīves brīžus.
Kādi 20 gadi ir bijuši “Skudras Metropolei”?
Tie ir paskrējuši tik mežonīgi ātri, ka es neesmu paspējusi pat saprast. Es neanalizēju, bet jebkurš normāls vadītājs kaut ko analizē - vai gada sasniegumus, vai ciparus, tikai ne Gundega, jo viņa nav ne vadītāja, ne uzņēmēja. Viņa vienkārši kā cilvēks ir pilnīgi citādāka. Tāpēc neesmu šos gadus arī izvērtējusi. Bet tas, ko atceros, tie ir cilvēki. Tie nav notikumi, kas ir radīti, tas nav mans darbs. Cilvēki aiziet priekšplānā. Es atceros katru komandas biedru, kuri ilggadēji ir pie manis nostrādājuši - uzticami un lojāli, par viņiem piedomāju. Otrs ir klienti, ar kuriem esmu strādājusi. Arī ar tiem, ar kuriem ir gājis grūtāk un bijuši lielākie izaicinājumi. Trešais ir cilvēki, kas bijuši manos pasākumos un pēc tam rakstījuši vēstules par piedzīvoto. Viņu emocijas, kad redzu, ka viņi raud, ka pasākumā kas norezonē. Es metropoli izjūtu caur cilvēcisko, man tas ir simts reizes svarīgāk par uzņēmumu un biznesu. Arī notikumi, kas man aiziet otrajā plānā, ka dažkārt man liekas, ka vajadzētu nedaudz saprātīgāk, bet tāda neesmu.
Man patīk tā dzīvot darbā, neko dzīvē neplānot. Dzīve ievieš korekcijas pati. Tā bija arī pandēmijas laikā, kad mēs sešus gadus bijām strādājuši ar gastronomiskajām performancēm, bija arī ieplānotas dažādu valstu vizītes, bet pandēmija lika visu nolikt uz bremzēm un viss bija jāsāk no nulles citādāk. Tāpēc arī neplānoju, man nāk notikumi, skatos, raugos, mēģinu izvērtēt pa kuru taku iet tālāk un ļaujos tam plūdumam. Un patiesībā tas aizved tur, kur nekad neesi domājis un cerējis nonākt.
Es nekad nedomāju, ka es varētu nonākt līdz Kannām, Ņujorkā, man nenāk pat prātā. Tas vienkārši notiek, kad visu dari pēc labākās sirdsapziņas, kad dari ar lielu sirds mīlestību.
Jūs darāt ar 200% atdevi un tad ir rezultāts.
Citi pieticīgāk dzīvo. Bet Gundega vispār nav stāsts par pieticību. Es apzinos un ļoti labi zinu, ka darām vairāk, kā vajag. To mums pasaulē un konkursos arī saka. Visi lielie industrijas pārstāvji ir atzinuši, ka to var arī just, ka viss notiek lielā degsmes sakāpinājumā un atdevē, jo citādāk nemaz nemākam. Un te nav stāsts par zīmolu vai klientu. Tas ir stāsts par attieksmi pret cilvēkiem, pret lietām un notikumiem. Mēs neizvērtējam, vai tas ir augstākās klases zīmols vai tas ir pasākums vecmāmiņai. Nē, visi ir vienlīdzīgi un svarīgi. Katrā notikumā ieliekam vienādu sirdi.
Mēs atdodam visu sevi un nešķirojam. Ja darām, tad darām vai arī nedarām nemaz. Un to jūt, tāpēc arī novērtē. Ceļš pats iet un ir interesanti. Mums ir grūtāk un izaicinošāk, jo nefokusējamies, kā uzņēmēju vidē būtu jābūt, uz ko konkrētu, bet ejam pa dažādiem eksperimentāliem ceļiem. Sākot ar korporatīvo vidi, beidzot ar eksperimentāliem projektiem un visu pa vidu.
Jums arī nav robežu.
Mums līdz ar to ir plašāks spektrs un iegūstam lielāku pilnveidošanās ceļu. Varbūt naudas līdz ar to ir mazāk, finansiāli nav tik liels ieguvums, kā strukturētā un apzināti veidotā biznesā, toties ir pieredze un piedzīvojumi. Un vēl ir tas izslavētais Gundegas prieks, kas nāk kā balva, kā alga citā veidā.
Un katram savs ceļš ejams. Un nesaku, piemēram, ka nevajag iet skolās, jo vienam tieši akadēmiskais ceļš ir tas, kas viņu pilnveido un tas ir labi, arī manā ģimenē tā ir, manām māsām tā ir, bet man ir cits ceļš. Man ir dzīves ceļš, ko esmu pieņēmusi. Nepatīk, ka otrs dod receptes cita dzīvē, jo tu nevari būt viņa vietā. Tu nevari būt cita cilvēka apstākļos.
Sarunas turpinājums sekos.
