“Pica Lulū” dibinātāji - Elmārs Tannis, Pēteris Ruģelis un pāragri Viņsaulē aizsauktais Kaspars Sūniņš - un direktore Maija Zariņa ir personības, kuru vārdi uzņēmuma vēstures grāmatā rakstāmi ar lielajiem burtiem.
Viņu dzīves stāsti ir pelnījuši dokumentālo filmu, ko būtu vērtīgi noskatīties gan tiem, kas mīl “Lulū” picas, gan tiem, kas no viņiem grib mācīties. Lieki piebilst, ka grūti atrast cilvēku Latvijā, kas nebūtu kaut reizi dzīvē mielojies ar “Lulū” picu.
Šī būs intervija ar divām daļām - pirmajā daļā uzsvars ir par sākumu, par nulles pozīciju un ticību un par draudzības spēku. Abi uzņēmēji vairākas reizes uzsver, ka viņi nebija biznesmeņi, kad sāka “Lulū” ceļu. Šis fakts daudziem liks izbrīnīties, jo pašlaik Latvijā ir jau 19 “Pica Lulū” picērijas, kas veiksmīgi turpina, izvirzīto mērķi par savu vietu zem Latvijas saules.
Tas bija laiks, kad trīs draugi kopā sanāca Elmāra dzīvoklī Kanādā, Toronto, kas tolaik bija viņu mājas, lai pasapņotu par nākotni. Sapņi bija vērienīgi un tie piepildījās.
Pirmā ideja par kopīgu picēriju Rīgā radās 1992. gadā Kanādā, Toronto. Sakritība vai likteņa pirksts, bet mēs tiekamies Kaspara dzimšanas dienā, lai atcerētos sākumu un parunātos par tagadni un nākotni.
P.R: Es tieši nodomāju, cik liktenīgi, ka esam netīši visi satikušies Kaspara dzimšanas dienā, lai runātu par saviem 30 gadiem.
E.T: Jā, es ar Kasparu 1992. gada vasarā cītīgi strādājām pie Mārtiņa Rītiņa. Tajā laikā daudz strādājām pie dažādiem kino pasākumiem. Tas bija skaists laiks.
P.R: Taču mēs ar Elmāru tolaik viens no otra dzīvojām ļoti tuvu, bijām draugi. Pateicoties Elmāram, iepazinos ar Kasparu. Mums trijiem labi saderēja. Tajā laikā gājām pie Elmāra uz dzīvoklīti, lai kaltu lielos nākotnes plānus.
E.T: Kaspars vienā brīdī pastrādāja latviešu centrā Toronto, bet tad atgriezās Latvijā, Talsos. Mēs abi palikām Toronto un turpinājām bīdīt mūsu pirmo biznesa plānu, kā arī meklējām naudu.
P.R: Mēs uzrakstījām mini biznesa plānu un jau aizņēmāmies kaut kādu naudu. Mūsu idejai bija arī nosaukums “Pica Rīga”. Un interesanti ir tas, ka tāds nosaukums ir bijis Latvijā, bet ne mums.
E.T: Es pirmais devos prom no Toronto uz Latviju. Tas bija 1992. gada 29.novembris. Ļoti labi atceros to dienu. Lidostā bija asaras, jo bija sajūta, ka savus vecākus redzu pēdējo reizi.
Neraudāju par to, ka dodos prom no Kanādas, prom no vecākiem, nē. Tolaik man bija tāda sajūta, ka mēs dodamies uz Latviju pie bandītiem, protams, lai sāktu savu biznesu, bet tāpat - pie bandītiem.
P.R: Jā, tas bija tieši bandītu laiks Latvijā, bet bija interesants laiks.
E.T: Un saviem vecākiem tā arī pateicu: “Latvijā jūs varat mani atrast kādu dienu pat mežā!”
Mēs zinājām, kas var būt, bet tajā laikā mums vienkārši bija jāsāk, bija jāatrod jumts virs galvas. Tā vienkārši bija īstā dzīve.
Vēl šodien sabiedrībā valda stereotips, ka ar ģimeni un tuvākajiem draugiem nav ieteicams sākt biznesu, jo var pazaudēt draudzību pavisam. Jūs riskējāt?
P.R: Mēs abi bijām tik sen pazīstami, mūsu vecāki bija labi draugi, mēs paši bijām labi draugi.
Varbūt mēs bijām naivi, ka par šo jautājumu tolaik nedomājām, bet esam šeit un abi sēžam viens otram blakus tikai 30 gadus vēlāk.
E.T: Un ir vēl viena svarīga nianse. Atklāti sakot, tolaik mēs tā vēl līdz galam nedomājām par lielo biznesu.
P.R: Mums bija biznesa plāns, tas jā, taču Kanādā tolaik bija ekonomiskā krīze un tur nekas īpaši nenotika.
E.T: Mēs redzējām, ka Latvijā ir iespēja. Turklāt pirms 30 gadiem mums bija viegla sajūta, jo aizbraucām ar domu - pamēģinās, tad redzēs. Savā starpā, ko tik visi kopā nepiedzīvojām. Bijām jautra kompānija, kas sāk savu biznesu. Zinājām, ka 1993. gadā ir Dziesmu un deju svētki, vēlējāmies picēriju atvērt tad, jo jau ticējām, ka tas tik būs tusiņš. Es neslēpšu, ka tajā laikā, kad mums bija 26, 27 gadi un kad sākām savu biznesu, nebijām tie nopietnākie puiši. Tagad atskatoties, nebijām pat biznesmeņi, bijām vairāk mākslinieki, savā ziņā pat bohēmisti.
P.R: Abi vēl bijām slaidi.
M.Z: Kad birojā atradām vecās bildes, tad tikai sazīmējot Kasparu, sapratām, ka viens ir arī Pēteris. Ja nepazītu Kasparu, tad nesazīmētu, ka blakus ir Pēteris.
E.T: Un tad, kad atbraucām, pirmais klupšanas akmens bija telpas, nevarējām atrast telpas. Tajā laikā telpu bija daudz. Tas bija pēc padomju laiks, taču tās nebija izremontētas. Jebkurā vietā bija nepieciešams kapitālais remonts.
P.R: Un ar īpašuma tiesībām bija vēl trakāk.
Bija telpas, bet nebija īpašnieka vai īpašums vēl nebija noformēts, kas nozīmēja, ka nebija tiesības nevienam telpas pat izīrēt.
Atceros, kad piedāvāja telpas Vecrīgā, kur tagad ir “McDonald’s” divos stāvos, tās apskatījām. Mums prasīja 25 dolārus kvadrātmetrā, kas bija ļoti dārgi tajā laikā. Telpas bija milzīgas.
E.T: Mēs tieši domājām, kā to visu vēl var vispār izremontēt par kādu naudu, bet paskatieties, “McDonald’s” zināja jau tad, ko dara.
P.R: Mēs atradām vienu cilvēku, kam bija privatizētas telpas, bet tur nebija elektrības. Tas bija liels izaicinājums.
E.T: Tajā laikā pārsvarā visām telpām nebija elektrības.
P.R: Vēlāk dabūjām telpas Audēju ielā 8. Iepazināmies ar vienu kungu, kam bija šīs telpas, bet viņš sākumā negribēja ar slēgt nomas līgumu, taču viņam patika mūsu ideja un viņš beigās piekrita. Bijām tik daudz telpas jau izskatījuši un šis bija vismaz variants. Pēc tam parakstījām vienošanos uz papīra lapas un iegājām telpās. Kaut ko darbojāmies, bet nebija elektrības. Tur bija dzīvokļa jauda, kur kādu mazu plītiņu un ledusskapi varēja iedarbināt, bet ne elektrisko picas krāsniņu. Taču tuvojas Dziesmu svētki un nauda jau bija ieguldīta. Tā sapratām, ka sāksim un taisīsim sviestmaizes. Šo vietu nosaucām par “Fredi”. Pirmajā un arī nākamajā vasarā “Fredis” bija nenormāli populārs.
E.T: Tas tāpēc, ka bijām paši pirmie, kas vispār uztaisīja no rietumiem krodziņu Latvijā.
P.R: Ēdamzāle bija 17 kvadrātmetri, virtuve bija tikpat liela, bet tur bija simtiem cilvēku.
E.T: Uz ielas bija rindas, cilvēku jūra. Tādi bija mūsu pirmsākumi. Mēs paši mīlējām baudīt dzīvi un visu, kas tai nāca līdzi.
Stāstu par sākumu arī tāpēc, ka tās jau ir saknes, šis bija pilnīgs Lulū, tādi vienkārši bijām un esam vēl tagad. Tas vieglums un jautrība toreiz bija īstā pieeja daudzām lietām.
Kad atvērām “Pica Lulū”, toreiz nemaz nebija vēl pat nosaukums. Mēs atradām telpas, turklāt netradicionālā vietā, jo jebkurš loģiski domā, kāpēc netaisīt pašā centrā, taču mēs ticējām, ka, ja uzbūvēsim picēriju, tad cilvēki brauks, cik tuvu vai tālu tā arī atrastos. Pirmā picērija, ko atvērām un uzbūvējām, ir K. Valdemāra ielas picērija, kas vēl aizvien tur ir.
P.R: Īsumā -nopelnījām naudu, darbinot “Fredi”, lai atvērtu savu pirmo picēriju. Taču ar visu “Fredi” mūsu fokuss nemainījās. Izlēmām, ka ir jāturpina doties pa picas ceļu. Atradām telpas, kas tajā laikā bija pilnīga “nekuriene”, bet sapratām, ka tāpat vērsim vaļā.
E.T: Kad atradām telpas, tad domājām, ka vajag nosaukumu. Es atceros, ka pat bija saraksts ar vairākiem simtiem potenciālo nosaukumu. Bija nepieciešams viens. Bija svarīgi, lai nosaukumu var pateikt vairākās valodās, lai tas ir starptautisks.
P.R: Atceros, ka bija pats pirmais birojs Pils ielā. Sēdējām uz grīdas, mugura atstutēta pret sienu, sēdējām ar puišiem aplī, dzērām aliņu un domājām nosaukumu. Visu laiku metām ārā nosaukumus, līdz viens no mums, es pat neatceros vairs kurš, bet pateica - Lulū.
E.T: Mums bija arī svarīgi, lai nosaukumu var iepīt dziesmā. Sapratām, ka dziesma piesaistītu cilvēkus. Vēlāk iepazināmies ar Fredi un Ufo, kas tolaik arī bija jauni un tajā brīdī karstākie DJ Latvijā. Arī SWH radio bija netālu, tāpēc arī ar viņiem sadraudzējāmies. Ierakstījām pie viņiem studijā šo dziesmu, kas vēl šodien ik pa brīdim skan. Tas bija svarīgi, jo šis reklāmas rullītis ir visus šos gadus.
Bijām pirmie no restorāniem, ēdnīcām, kas ko tādu vispār uzdrīkstējās izdarīt. Bijām pilnīgi traki, bijām tie latviešu ārzemnieki, kas bija atbraukuši uz Latviju, runāja kaut cik latviski, Pēteris toreiz labāk runāja par mani. Ievedām garšīgas picas un vēlējāmies būt krāsaini.
Tajā laikā viss bija pelēks. Mums nācās par to strīdēties. Nokrāsojām zilu sienu, kāds atnāca un pateica, ka Latvijā tas neder, šeit ir tikai pelēks, brūns, tumši zaļš. Latvijā ir dabas krāsas, bet mums bija cits skatiens. Vēlējāmies, lai cilvēki, kad ienāk, sajustos kā ārzemēs. Tas bija kaut kas nebijis.
P.R: Un tās pirmās telpas, ko paņēmām, bija veca veļas mazgātava.
E.T: Turklāt pats svarīgākais, ka šeit, Latvijā tolaik nekā nebija. Piemēram, kad taisījām pirmās picērijas pašiem bija jāmeklē skrūves. “Pazīsti kādu, kam varētu būt skrūves?” Tā tas arī bija. Meklējām visu saviem spēkiem. Nebija jau celtniecības veikalu, bet bija kioski. Tie bija citi laiki, jo viss lēnām sāka nākt iekšā, bet tikai caur kioskiem. Tas laiks, kad vienā kioskā varēja nopirkt gan zeķubikses, gan cigaretes, gan vīnu un celtniecības preces. Atceros, ka ilgi nevarējām atrast picu kastes. Mūsu pirmās picu kaste bija pelēkās tortēm paredzētās kastes, ko ar skavotājiem taisījām ciet. Tās par kastēm tagad īsti nenosauksi.
P.R: Tas papīrs, protams, izjuka, bet tāpat bija vismaz kaut kas, lai varētu sākt, jo tikai tā varējām cilvēkiem piegādāt picas.
E.T: Jau sākumā bija svarīgi, ka esam tie, kas strādā un vēl aizvien strādā uz piegādi.
Nebijām biznesmeņi, atskatoties tagad un ir pat mazliet smieklīgi, kā viss sākās. Meklējām naudu, jā, to darījām. Aizņēmāmies 10 000 Kanādas dolārus, atbraucām uz Latviju ar to naudu. Ar to naudu paši arī dzīvojām un tusējām, to noliegt nevaram. Tusējāmies katru vakaru, bet arī strādājām. Turklāt visu laiku domājām, jo jaunība vispār ir brīnišķīgs laiks, kad var kopā ar draugiem ne tikai baudīt dzīvi, bet arī kalt lielus mērķus - sēdēt krogā un runāt, piemēram, par biznesu. Mums pašiem nebija savas naudas. Tolaik visi trīs dzīvojām kopā vienā dzīvoklī, pat nokrāsojām vannu sarkanu un citi tad domāja, ka esam dulli.
Šodien tie ir mazāk par 7000 eiro, bet mēs atbraucām un sākām. Paši remontējām, krāsojām, visu darījām paši.
Cik ilgi ar šo summu dzīvojāt?
P.R: Lai atvērtu “Fredi”. Mums bija svarīgi, ka esam gatavi vērties uz Dziesmu un deju svētkiem, kas notika 1993. gada jūnijā. Uzņēmumu dibinājām martā, bet jūnijā jau bijām vaļā.
Un pēc gada atvērām pirmo picēriju. Atkal aizņēmāmies naudu, tikai tajā reizē tie jau bija 30 000 dolāri, ko mums aizdeva kāda ģimene Kanādā.
E.T: Bija nauda, lai atvērtu otro picēriju. Cenas toreiz bija pavisam citas. Tas bija arī remontu laiks, jo toreiz izremontējām visas telpas, kurās gājām iekšā.
P.R: Atceros, ka tajā laikā, aizņemoties naudu, procentu likme bija 5% un tas bija mēnesī. Ātri pelnījām un ātri atdevām.
Neskatoties uz jaunības dullībām, ceļš līdz šodienai nav laimes spēle, jo ieguldījāt lielu darbu.
P.R: Ieguldījām ļoti daudz darba. Mēs ar Elmāru esam divi, kas ir kopā no pašiem pirmsākumiem, bija arī Kaspars, bet diemžēl viņš ir Viņsaulē. Ar mums kopā šodien veiksmīgi strādā direktore Maija Zariņa. Viņa mūsu izklaidēm piešķir nopietnību.
Maija jūs piezemē?
P.R: Maija ir tā, kas mūs piezemē un sakārto mūsu biznesu.
M.Z: Cenšamies pielāgoties visiem. Uzklausām idejas un saprotam, vai tas ir tas, kas šobrīd strādās.
P.R: Šobrīd nav, bet dažreiz tāpat ir grūti tikt galā ar haosu, jo viens grib to, otrs grib šo. Varbūt ir grūti abus arī reizēm saprast. Jo viens ir tas, kas interesē, bet otrs ir tas, kas būtu arī peļņai labāk. Idejas ir dažādas un ir arī tādas, kas nav tik ienesīgas.
M.Z: Runājot par mani, tad mans stāsts sākās 2016. gadā, kad atnācu uz “Lulū”. Pirms vairākiem gadiem strādāju citā uzņēmumā un “Lulū” man bija konkurents. Katru mēnesi pētīju, ko viņi dara, un jau tad nodomāju, ka es kādu dienu gribētu strādāt šajā uzņēmumā. Arī tagad stāstu savam bērnam, ka domām ir liels spēks. Esmu piemērs. Toreiz, protams, man patika tas, ko darīju tajā uzņēmumā, bet nekautrējos teikt vadībai, ka man patīk, ko dara citi, piemēram, “Lulū”.
P.R: Cilvēks pie mums nāca ar mērķi.
M.Z: Nē, man nebija mērķis būt direktorei. Es gribēju būt šajā uzņēmumā. Vienkārši tā viss salikās. Es sevi pierādīju. Maijā bija 8 gadi, kopš šeit strādāju. Darbs man ir kā otras mājas. Visu daru ar lielāko prieku.
E.T: Un Maija nekad nav bijusi dusmīga. Viņa strādā ar smaidu.
M.Z: Esmu bijusi arī kādreiz dusmīga, sejā var to redzēt, bet man liekas, ka svarīgākais ir cilvēki. Pati dzīvoju ar domu, ka ir jādara labais, jo viss nāk atpakaļ. Novērtēju labās lietas, priecājos par tām, ir arī, protams, sliktās dienas, tad pabēdājos. Taču tas “uzkurinātājs” ir panākumi, jo tad gribās vēl un vēl. Ja ir kāda ideja, tad vajag ātri. Citreiz vajag ilgāk padomāt vairāk, bet, godīgi sakot, viss, ko līdz šim esam darījuši, viss ir izdevies, nekas nav izgāzies.
E.T: Ir kaut kādas lietas, kas neaiziet tik gludi, kā sākumā gribējās, bet nebaidāmies doties tālāk.
M.Z: Tie nav bijuši zaudējumi. Ir kas nav aizgājis ilgtermiņā, bet tie nav zaudējumi.
Uzņēmums jau augs tikai tad, kad domāsim tālāk, nevis stāvēsim uz vietas. Nedrīkstam būt bailīgi un dzīvot bailēs, jo tad nekas nesanāks. Svarīgi ir augt un mainīties.
Un vēl, mums ir būtiski, ka ievērojam šo, pilnīgs Lulū principu. Citreiz kāds saka, ka esam dulli, bet klients saprot un pat gaida mūsu izgājienus.
30 gadi nav joka lieta, dzīves garša jau ir iegūta - kādam maigāka, kādam asāka. Ko esat mācījušies?
E.T: Par lielāko skolu mūsu dzīvēs jāsaka paldies - vecākiem. Par to, ka mēs uzaugām Kanādā, dubultā sabiedrībā - latviešu un Kanādas, un bija arī ļoti labi skolotāji, abi braucām uz dažādām nometnēm, gājām uz baznīcu, latvieši, kas tur bija, bija ļoti strādīgi.
P.R: Un salīdzinoši arī godīga, jo, atbraucot šeit, atceros, ka mūs daudz čakarēja, bija ar zagšanas.
Es nevarēju iedomāties, ka latvietis no latvieša zog, jo dzīvojām tādā burbulī Kanādā, jo visi kopā sanācām, strādājām, bijām draudzīgi, cits citu atbalstījām.
Jā, bija zādzības, bet tas nebija mūsu vidū. Atbraucot šeit uz Latviju, man bija ļoti grūti visu aptvert.
E.T: Tāpēc, ka tās bija padomju laika beigas.
Mūsu vecāki, mūsu senči, skolotāji, visi skautu vadītāji iedeva lielu darba tikumu.
P.R: Arī Kasparam, piemēram, kā jau sportistam, iekšā bija disciplīna. No rīta būt gatavam strādāt.
E.T: Tas ir tas, par ko šodien daudziem jauniešiem ir jādomā. Lai strādātu, ir jābūt gribēšanai, bet arī ar to nepietiek. Ir garas stundas jāstrādā un jāstrādā. Tusējāmies, bet dienā strādājām 16 stundas. Bija pat 10 dienas, kad strādājām bez brīvdienām. Mēs uzaugām Kanādā, tā vienkārši bija cita vide, tāpēc arī skatiens jau sākumā uz darbu un dzīvi ir bijis pavisam citādāks.
Otrs mūsu skolotājs, manuprāt, ir cilvēks, kas aizdeva tos 30 000 dolārus, viņš ieradās uz picērijas atklāšanu un man ausīs iečukstēja vārdus, kas mani pavada vēl šodien. Tulkojot latviski tas varētu skanēt šādi: “Nesalaidiet visu dēlī.”.
Iedomājies, pirms 30 gadiem viņš man to pateica, un tas ir svarīgi vēl šodien.
P.R: Atceros laikus, kas mūs pārmācīja, un ir bijuši arī skolotāji. 1995. gadā, kad bija Krievijas ekonomiskā krīze. Tas bija laiks, kad visa nauda principā no mums tika izsūkta. Tieši tad mācījāmies, kā ir dzīvot bez naudas, ka tu visu laiku būvē, būvē un būvē, ir stabili, bet tad atkal viss brūk, kad pēkšņi vienā dienā viss var apgriezties kājām gaisā - pandēmija, karš Ukrainā.
Tas bija 1995. gads, kad bija Krievijas tā saucamā krīze un 2008.un 2009. gads, kad bija Latvijas finanšu krīze. Mēs praktiski bijām 2 mēnešu intervālā no bankrota. Tas bija šoks. Šie divi gadījumi, kad “Pica Lulū”, aizgājq gandrīz pa burbuli. Īsta skola.
E.T: Labi, ka bija viens īpašums, ko varējām pārdot, lai noturētu “Pica Lulū” virs ūdens.
P.R: Izķepurojāmies, bet šī krīze daudz iemācīja, kā tiec galā ar problēmām, kā proti apieties ar uzņēmumu. Otrajā krīzē mājās jau bija mazi bērni, atceros, ka makā bija 20 lati nedēļai, lai pabarotu bērnus. Sieva arī strādāja, bet ienākumi tolaik bija mazi. Bija traki, bet tas māca. Nepadoties un iemāca strādāt tālāk. Tādi bija tie laiki.
E.T: Daudz arī mācījāmies un esam iemācījušies no dzīves laikā satiktajiem cilvēkiem, kas skoloja un kļuvuši par labiem draugiem. Mācījāmies arī no Latvijas. Mainījās visa vide. To nevar saprast šodien tie, kas to nemaz nav piedzīvojuši.
Visu laiku mācījāmies no sistēmas, no likumdošanas, kas mainījās un ko, atklāti sakot, bieži nevarēja pat saprast.
Un vēl tas, ka bijām pārliecināti par to, ko darījām. Nedomājām par konkurenci. Vēl šodien nedomājam par konkurentiem.
Jūs palikāt uzticīgi sev.
E.T: Vēl tagad tā strādājam. Ja darām labi, ja pašiem ir labi, tad arī pārējiem būs labi. Nav laika skatīties uz citiem. Fokusējamies uz sevi. Arī ticība ir bijusi līdzās visus 30 gadus. Ticējām sev.
M.Z: Tā ir viena no panākumu atslēgām. Ir jātic tam, ko dari, jo, ja tu šaubies, tad jau nekas nebūs, nekas arī nesanāks. Kam darīt, ja netici sev?
E.T: Kā var kaut ko darīt, ja tu pats netici tam? Ja ir ticība, tad viss būs.
M.Z: Arī saviem klientam uzsveram, ka vienmēr dosim to, ko ēdam paši, ko dotu saviem bērniem. Rūpīgi izvēlamies izejvielas. Rūpējamies, lai tas būtu labākais sev, bērniem un cilvēkiem. Rūpējamies jau 30 gadus.
Sarunas turpinājums sekos.
