Vestards Šimkus: Bez mūzikas es varētu izdegt šajā pasaulē

© Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

“Mēs dzīvojam ātrgaitas vilcienā, bet tikai daži no mums cenšas uzzināt un saprast, uz kurieni šis ātrgaitas vilciens dodas un kāda ir gala stacija šim ceļojumam. Es par šo gala staciju domāju ļoti daudz,” saka pianists un komponists Vestards Šimkus, kurš disciplīnas patieso cenu iepazina jau deviņu gadu vecumā.

No tā brīža ir pagājuši 30 gadi. Tie paši gadi, kas dienu no dienas mūziķim liek celt latiņu no jauna, jo, kā viņš pats secina, katru dienu var spēlēt labāk un labāk.

Kad saprati, ka skatuve būs tava? Es ticu, ka bērnības ainas kaut kur vēl dominē, bet ar gadiem cilvēks mainās un sajūtas ir citas?

Foto: Jānis Porietis

Sajūtas vienmēr mainās. Es cenšos sajūtās ieklausīties mazāk, nekā saprātā. Saprāta balss man ir svarīgāka, lai pieņemtu lēmumus. Sevišķi tik svarīgu lēmumu, kā savas dzīves saistīšana ar konkrētu profesiju. Es ļoti spilgti atceros to brīdi, kad es sajutu skatuves burvību un sajutu sevī īstu izaicinājuma garšu, lai kļūtu par koncertējošu pianistu.

Kad tas bija?

Kad man bija 9 gadi. Es uzvarēju vienā jauno pianistu konkursā Lietuvā, Viļņā. Konkursa noslēguma koncerts notika Viļņas filharmonijas lielajā zālē. Tā ir ārkārtīgi skaista un brīnišķīga zāle.

Tu tiešām tik spilgti atceries sevi 9 gados?

Jā, es ļoti labi atceros šo uzstāšanos. Un interesanti ir tas, ka tad, kad es atkal tur uzstājos, es atcerējos pilnīgi visu. Es atceros, kādas gaismu ēnas bija aizskatuvē, kad iznācu uz skatuves. Es atceros tur katru stūrīti. Tā vieta savā ziņā man ir “svēta”. Tāpēc, ka tā bija vieta, kur es pirmo reizi uz savas ādas izjutu to maģisko, ne ar ko nesalīdzināmo sajūtu, kad vairāki simti cilvēku sēž zālē un klausās, ko es daru uz skatuves, pilnīgā klusumā un pievērš tam nedalītu uzmanību.

Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

Katram mūziķim brīdis, kad viņš jūt, ka klausītājs viņam pievērš nedalītu uzmanību, viņš nedīdās, viņš neklepo un viņš nesēž telefonā, bet ir sakoncentrējies uz to, kas notiek uz skatuves, šie brīži ir visdārgākie.

Man bija tā laime pirmo reizi kaut ko tādu piedzīvot, kad man bija 9 gadi. Es zinu, ka tovakar spēlēju patiešām labi, tajā brīdī domāju, ka spēlēju vislabāk, cik vien spēju. Un es spēlēju diezgan grūtu repertuāru.

Tas nozīmē, ka skolotāji jau tad zināja, ka nonāksi mūzikā, ja deva tev grūtu programmu.

Es nezinu, ko skolotāji tieši tajā brīdī domāja, bet es noteikti tajā brīdī sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos piedzīvot atkal un atkal. Un es darīšu visu iespējamo, lai kļūtu par profesionālu koncertējošu pianistu.

Tieši tas bija mirklis, pēc kura, atgriežoties mājās, es sāku vingrināties pie klavierēm neskaitāmas stundas.

Man tas vairs nebija nogurdinošs darbs, kā tas bieži vien ir bērniem. Tas bija kaut kas, kam es labprātīgi veltīju visu savu laiku un uzmanību.

Sanāk, ka tu ātri pieaugi, jo jau tad saprati, kas ir darbs, pacietība, disciplīna.

Disciplīna, kuru man laimīgā kārtā pietiekami agri ieaudzināja mani vecāki un klavieru skolotāji, man vienmēr ir bijusi svarīga, jo bez tās nav iespējams iemācīties spēlēt klavieres profesionālā līmenī. Motivācija šeit nespēlē lielu lomu, jo, kā mēs zinām, motivācija iedarbojas uz cilvēku sajūtām un tās ir mainīgas. Manuprāt, mūsdienās sajūtu loma cilvēku dzīvēs ir stipri pārvērtēta.

Balstīšanās savās sajūtās un lēmumu pieņemšana, pamatojoties uz savām sajūtām, cilvēku padara maldīgu un vāju.

Es zinu, ka, lai kaut ko nospēlētu labi, ne izcili, bet vienkārši labi klasiskajā mūzikā pie klavierēm ir jāiegulda ļoti liels darbs, ko es sapratu jau agri, jo citādi - rezultāti nav un nebūs. To saprot ikviens bērns, kurš vēlas ko sasniegt. Saprot, ka būs jāiegulda daudz stundas. Turpmākajos gados, no tiem 9 gadiem līdz 16, 17 gadiem, tas bija tas vecums, kad es spēlēju no rīta līdz vakaram.

Tas bija galvenais, uz ko es fokusēju visu savu uzmanību. Vai tā ir pieaugšana? Es domāju, ka savā ziņā - jā. Šī atbildība, kas man bija, raksturo pieaugušu cilvēku. Šī atbildības sajūta pret rezultātu, gatavība upurēt lielu daļu no sava laika un daudz ko no savām ērtībām, lai kaut ko izdarītu labi. Tādā veidā, sevi nostādot zemāk par izpildāmo uzdevumu.

Kā motivēt sevi un arī savus cilvēkus?

Mēs dzīvojam ātrgaitas vilcienā, bet tikai daži no mums cenšas uzzināt un saprast, uz kurieni šis ātrgaitas vilciens dodas un kāda ir gala stacija šim ceļojumam. Es par šo gala staciju domāju ļoti daudz. Līdz ar to domas par visu esošo un notiekošo, kā arī kaut kādiem lielajiem mērķiem, ir tas, kas mani uztur pie veselā saprāta. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es jau trīs gadus nelasu un neklausos ziņas, jo tie neskaitāmie ziņu virsraksti, kas mums visapkārt ir…

Var ieviest trauksmi?

Ne tikai trauksmi, lai gan ir negatīvā trauksme, kas izraisa cilvēkos atkarību, bet šīs negatīvās trauksmes ir pilnīgi iracionālas, jo kurš gan grib justies negatīvi trauksmaini? Tomēr cilvēks tam visam seko līdzi un to vēlas arvien vairāk savā dzīvē. Es to esmu pilnībā izslēdzis no sevis, jo šie ziņu virsraksti aptumšo lielo bildi.

Foto: Jānis Porietis

Mēs visi vēlamies saprast, kas ir šā ceļojuma galamērķis. Jo vairāk šo dažādo un skaļo virsrakstu, jo grūtāk ir izprast, kas patiesībā notiek. Mēs sākam fokusēt uzmanību uz maziem, atsevišķiem fragmentiem, notikumu detaļām. Un tā rezultātā mēs aizmirstam, kas patiesībā notiek, jo mēs šo lielo bildi vairs neieraugām aiz šo fragmentu gruvešu kaudzes.

Ja runājam par motivāciju, tad man motivācija nav vajadzīga, jo man ir kaut kas labāks par motivāciju. Man ir disciplīna. Katru dienu eju pie klavierēm un vairākas stundas vingrinos. Šobrīd tās ir 3, 4 stundas. Tīņa gados tās bija vairāk, jo tas ir tas vecums, kad ir vairāk jātrenē sava meistarība. Šobrīd meistarības arsenāls man jau ir un es cenšos to uzturēt formā, kā arī, protams, turpināt to attīstīt.

Bez disciplīnas es nevienam nekad neieteiktu paļauties uz motivāciju.

Disciplīna nozīmē pēc iespējas labāk padarīt savu darbu. Arī tad, kad negribas un tad, kad es jūtos slikti vai esmu drusciņ apslimis, vai man ir slikts garastāvoklis, vai esmu slikti gulējis. Ar disciplīnas palīdzību esmu pilnīgi neatkarīgs no šiem apstākļiem un tas cilvēku padara stiprāku.

Tu mēdz sev uzsist uz pleca, piemēram, pēc koncerta?

Drīzāk varētu teikt, ka pēc katra koncerta es mēdzu sev „iesist” pa plecu.

Iesist, jo varēji vēl labāk?

Vienmēr! Cik es sevi atceros pie klavierēm, tā ir mana galvenā pamatdoma. Iemācīties uz nākamo koncertu spēlēt labāk.

Foto no privātā arhīva

Katru reizi?

Jā. Pat ja koncerti notiek katru dienu. Es pēc koncerta klausos ierakstu, jo es ierakstu visus savus koncertus. Klausos, analizēju un nežēlīgi sevi kritizēju, lai saprastu, ko nākamreiz izdarīt labāk un ko uzlabot, jo uzlabot kaut ko var vienmēr. Tas ir bezgalīgs process.

Vai skatuve tevi maina? Vai mainās kādas vērtības?

Man ir būtiski, lai, kāpjot uz skatuves, man būtu ko teikt - gan caur mūzikas skaņām, gan ļoti bieži ar vārdiem, jo savos koncertos es cilvēkiem stāstu par mūziku, par to, ko es spēlēšu. Dažkārt, kad sabiedrībā ir īpaši smaga krīzes situācija, es tādos brīžos pasaku savas domas par to, kas notiek mums apkārt. Un notiek ļoti daudz kas. Taču, lai man būtu kaut kas ko teikt, man ir vajadzīgs laiks klusumā, domās, pastaigās pa mežu, mierīgā un klusā dzīvē, ikdienā ar savu ģimeni, ar saviem mīļajiem cilvēkiem. Tikai tad es sevī sajūtu kaut ko pietiekami svarīgu, lai to paustu citiem.

Ja visa mana dzīve būtu tikai pavadīta uz skatuves, tad visticamāk kādā brīdī es sevi būtu izsmēlis un man vairs nebūtu ko teikt. Es domāju, ka man dzīvē ir izveidojies labs balanss. Starp kluso un privāto ikdienu, un skatuves starmešu gaismām.

Vai skatuve maina? Tas ir labs jautājums. Jā, noteikti. Laika gaitā kaut ko maina, jo ilgstoši darboties uz skatuves, netiekot vaļā no lampu drudža, nav iespējams. Visticamāk, ka tad cilvēks zaudē prātu vai smagi slimo. Lampu drudzis katram, kurš ir solists, kāpjot uz skatuves, var būt diezgan mokošs un neveselīgs.

Tev lampu drudzis ir bijis?

Kādreiz bija. Skatuve bija tas katalizators, kurai pateicoties es biju spiests šīs bailes pārvarēt. Lampu drudzis ir bailes. Šo baiļu pārvarēšana, protams, mainīja mani kā cilvēku un deva manā dzīvē ko tādu, kas iepriekš nebija.

Foto: Jānis Porietis

Deva mieru?

Nē, tas nav miers. Pilnīgs miers uz skatuves nav iespējams un es uzskatu, ka arī dzīvē tas vispār nav iespējams. Pilnīgs miers būs tur, debesu valstībā, bet šeit, nē, šī dzīve nav domāta mieram. Šī dzīve ir domāta kā pārbaudījums, kurā mēs kaut ko pierādām, kāpēc esam radīti, kā arī pierādām to, cik ļoti mēs vēlamies sekot patiesībai un darīt kaut ko labu, kas atsaucas uz dvēseli.

Šis laiks, kas mums ir, dots, lai mēs darītu kaut ko labu.

Atgriežoties, es šeit runāju par nesatricināmu drosmi. Arī pārliecību, kas ir jāizkopj, lai varētu doties uz skatuves un spēlēt. Es bailes pirms 10 vai vairāk gadiem pārvarēju pavisam vienkārši. Pajautājot sev: “Kāpēc es baidos par to, ko es daru vislabāk?” Es neko citu neprotu darīt labāk, kā spēlēt klavieres, kāpēc man par to ir jābaidās… Un galu galā šīs bailes no skatuves, atklāti sakot, ir ļoti egoistiskas. Tās ir bailes par to, ka kāds zālē sēdošais padomās par manu klavierspēli ko sliktu, bet tam nav nekāda sakara ar mūziku.

Mans uzdevums, kāpjot uz skatuves, ir realizēt šo mūziku tā, kā tai ir jāskan, nevis domāt par sevi un savām sajūtām. Caur to es arī nonācu pie atziņas, ka fokusēties uz savām sajūtām nav veselīgi.

Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

Vai aplausi un stāvovācijas tev šķiet pietiekami?

Kā kurā valstī. Tas ir atkarīgs no cilvēku mentalitātes. Aplausi skan arī skaņdarbu vidū, džezā vispār improvizācijas ietvaros skan aplausi, tā ka nav nemaz tik traki. Šajā ziņā man liekas, ka aplausu kvantitāte, skaļums un entuziasms, bieži vien ir atkarīgs no attiecīgās zemes, kur uzstājos. Sevišķi klasiskajā mūzikā tas ir ļoti izteikti.

Dienvidos aplausi ir skaļāki, garāki, bet ziemeļos cilvēki ir ieturēti. Ja mēs runājam par klasisko mūziku, kas pati par sevi daudziem asociējas ar ieturētību un izteikti labām manierēm, kas nav nekas slikts, tad dažreiz ir tā, ka cilvēkiem patīk, bet viņi baidās aplaudēt vai vismaz darīt to skaļi.

Atskaņojuma laikā man pašam ir ļoti liels prieks par klusumu zālē, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem patīk tas, ko es daru, viņiem ir interesanti.

Protams, aplausi ikvienam mūziķim ir patīkami. Vēl patīkami ir saņemt iedvesmojošus komentārus pēc koncerta, bet, protams, tas nav iemesls, kāpēc es spēlēju. Tas nav mans mērķis. Kad es kāpju uz skatuves, es ne mirkli nedomāju, kā cilvēki manu uzstāšanos uzņems. Visa mana vēlme tajā brīdī ir tikai viena - realizēt mūziku, kā, manuprāt, tai būtu jāskan. Vienalga ko par to teiks klausītāji.

Bet aplausi pēc tam jau ir tikai bonuss.

Jā, tā ir brīnišķīga un patīkama garšviela.

Atgriežoties pie pirmajiem karjeras gadiem, vai bija brīdis, kad likās, ka mūzikā esi izdedzis?

Noteikti, nē. Es nespēju iztēloties, ko nozīmē izdegt mūzikā. Es mūziku mīlu tik ļoti, ka tā mani tikai bagātina. Katru dienu, vienalga cik daudz man pašam būtu darbs pie klavierēm, es katru dienu atlicinu vismaz pusstundu, lai mierā un klusumā koncentrētos mūzikas klausīšanai. Es uzlieku ierakstu, aiztaisu durvis un klausos mūziku. Tas man ir ļoti svarīgi.

Es vienmēr esmu izjutis mūziku kā brīnišķīgu Dieva dāvanu, kas mani bagātina. Bez mūzikas es varētu izdegt šajā pasaulē.

Protams, tas ko es daru pats pie klavierēm, bieži vien ir nogurdinošs darbs. Man ir nogurums katru dienu pēc tām stundām, ko es pavadu vingrinoties. Arī pēc koncertiem es ļoti nogurstu.

Foto: Jānis Porietis

Tu jūties izsmelts?

Fiziski noguris. Izsmelts es nejūtos, jo man vienmēr liekas, ka kaut kas ir palicis nepateikts. Cilvēki, kas paši nespēlē klavieres koncertos, viņiem ir grūti iztēloties to, cik patiesībā fiziski nogurdinoši tas ir. Cik daudz sviedrus tu patērē uz skatuves, kāds karstums ir tajos prožektoros, un cenšoties sakoncentrēties, lai visu pēc iespējas labāk izdarītu. Cilvēks jūt visu slodzi uz ķermeni un pēc koncerta man sāp visas maliņas, bet, protams, tas ir tikai uz kādu brīdi, jo nākamajā dienā atkal eju un ķeros pie darba.

Tas ir tā vērts. Un, lai atgūtos no tā, ir nepieciešams atelpas brīdis mājās un meža pastaigas. Pēc koncertiem man ļoti palīdz arī spēlēšanās ar saviem bērniem. Man ir divi mazi bērni mājās, ar viņiem pēc koncerta izspēlējoties, arī miegs pēc tam ir daudz labāks. Ir arī tā, ka koncerti beidzas vēlāk vakarā un tad, kad aizbraucu mājās, bērni jau guļ un tad nav iespējams vairs piedzīvot šo prieku.

Protams, izdegšana ir ļoti populāra mūsdienās. Es par to daudz esmu dzirdējis no kolēģiem, bet man pašam šī lieta nav pazīstama.

Kā ir spēlēt, kad bērni un sieva ir publikā?

Foto no privātā arhīva

Ir īpaši iedvesmojoši zināt, ka mana sieva Elīna, kas pati ir brīnišķīga mūziķe, sēž zālē, kamēr esmu uz skatuves. Jo tieši tā savulaik arī iepazināmies - mēģinājumā koncertam, kurā mums abiem pēc kārtas bija jāuzstājas. Bērni gan vēl nav bijuši manos koncertos. Domāju, ka viņi vēl ir pārāk mazi. Taču nešaubos, ka tas notiks jau drīz. Uz specifiskiem - bērniem domātiem - koncertiem gan mēs viņus vedam jau tagad.

Vestard, tu manās acīs esi dzimis skatuvei.

Tiešām?

Foto no privātā arhīva

Ja 9 gados sāk mūzikas ceļu augstā līmenī, sāk vingrināties kā pieaugušais no rīta līdz vakaram, tad…

Varbūt. Tie, kas spēlē profesionālā līmenī, visi ap to laiku jau labi spēlē. Es zinu, ka jau tolaik, kad es piedalījos bērnu un jauniešu konkursos vēl bijušās padomju savienības ietvaros, tad 12, 13 gadu vecumā visi spēlēja jau ļoti augstā līmenī. Tie labākie jau tad spēlēja profesionālā līmenī.

Tik augsta līmeņa pianistu Latvijā ir maz.

Šajā ziņā es sevi ne par ko īpašu neuzskatu. Ap 10 gadu vecumu jau izkristalizējas: būsi vai nebūsi profesionāls mūziķis. Un tālāk viss ir atkarīgs no veiksmes. Veiksme konkursos, veiksme būt arī īstajā laikā un vietā. Taču meistarības kaldināšana notiek samērā agri. Par to pārliecinājos arī tad, kad auga mana talantīgā, par mani 13 gadus jaunākā māsa Aurēlija, kurai pašai izveidojās veiksmīga pianistes karjera ar vairākiem starptautiskiem panākumiem vēl krietni pirms pilngadības sasniegšanas.

Vai karjeras gaitā pats esi izjutis veiksmi?

Visu laiku noteikti nē, jo nevienam tā tas nevar būt. Mums visiem ir veiksmīgāki brīži un mazāk veiksmīgi. Arī es šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums. Man ir bijušas dažas veiksmes un tādi momenti, par kuriem vienmēr saku: “Paldies Dievam!” Tā ir viņa apredzība, kas to ir saorganizējis, es pie tā neesmu bijis pie vainas. Un tādi brīži ir ļoti patīkami.

Katrā ziņā, strādājot pie kādas koncertprogrammas, es nemēģinu paļauties uz veiksmi. Es cenšos darīt visu, kas ir atkarīgs no manis un viss pārējais ir Dieva rokās.

Par veiksmi es maz domāju. Es zinu, ka tik grūti izvērtējamā jomā kā māksla, jo mūzika ir mākslas veids, kaut ko objektīvi izvērtēt un pateikt, ka tas ir labāks par citu, ir neiespējami. Līdz ar to veiksmes faktors mākslinieku vidū vienmēr ir ļoti liels. Tam ir liela loma. Savā dzīvē esmu vairākkārt izjutis - gan veiksmes lomu, gan arī neveiksmes. Es varu nospēlēt tā, kā es spēlēju, bet viens var pateikt, ka “tas Vestards vispār nejēdz spēlēt”, otrs var pateikt - “nekas īpašs”, bet trešais var pateikt, ka “Vestards ir ģēnijs”. Un katrs uzskata, ka tieši viņam ir taisnība. Es nevaru pierādīt nevienam, ka viņam nav taisnība. Ir, protams, kādi tehniski parametri, par ko mēs varam objektīvi runāt, bet tos visbiežāk neviens negrib apspriest, jo, lai tos izvērtētu, pašam ir jābūt ļoti profesionālam mūziķim.

Foto: Jānis Porietis

Lielākoties, godīgi sakot, jau daudzus gadus tā īsti ņemu vērā tikai savu vērtējumu par ierakstiem, ko es veicu savos koncertos un ko es pēc tam klausos un analizēju. Tas ir galvenais skolotājs, uz ko es paļaujos šodien - šie ieraksti un mani secinājumi par tiem.

Apkārtējo cilvēku subjektīvos vērojumus par dažādiem mana priekšnesuma mākslinieciskajiem aspektiem, protams, ir interesanti dzirdēt, bet es tiem neuzticos.

Kas ir tavi skolotāji mūzikā?

Runājot par skolotājiem, tad visi mani skolotāji ir bijuši labi skolotāji, kas bijuši īstajā laikā un īstajā vietā, dodot man ļoti svarīgas mācību stundas.

Pateicoties viņu darbam, nekad neesmu izjutis, ko nozīmē sāpošas rokas vai sāpoša mugura, man nekad nekas tāds nav bijis.

Es varu vingrināties ļoti daudz stundas un man nekas nesāpēs, jo mani skolotāji man ir iemācījuši pareizi vingrināties. Par to visu savu dzīvi viņiem esmu bezgala pateicīgs. Protams, disciplīna ir mans vērtīgākais skolotājs. Visi skolotāji lielākoties ir bijuši stingri un uzstādījuši visaugstāko latiņu. Katrs no viņiem man ir devis pavisam ko citu, bet tādu vērtību, kas viņam ir raksturīga.

Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

Es vienmēr esmu paturējis prātā, ka cilvēks ir subjektīvs, tāpēc viņš nevar pilnīgi objektīvi izvērtēt otru. Līdz ar to, apkopot dažādu skolotāju vērtējumus klavierspēlē, man ir bijis svarīgi, lai labāk saprastu kopainu, kā tad es īsti spēlēju un ko man vajadzētu uzlabot.

Otrs faktors, kas nav bijis mazāk svarīgs, ir izcilu meistaru ierakstu klausīšanās.

Es vienmēr atcerēšos to brīdi, kad 10 gadu vecumā es pirmo reizi dzirdēju kā senā ierakstā spēlē Sergejs Rahmaņinovs. Viņš spēlēja vienu grūtu skaņdarbu, kas arī man bija jāiemācās pa vienu vasaru. Tieši tajā ierakstā es dzirdēju pārcilvēciski fenomenālu klavierspēli, kas man it kā meta izaicinājumu.

Sapratu, ka es arī kādu dienu vēlos tā spēlēt. Un es vēl aizvien daudz klausos Rahmaņinova un citu izcilu pagātnes ģēniju ierakstus. Tāpat arī klausos mūsdienu labākos pianistus, kādi vien pasaulē ir. Klausos un cenšos mācīties no tiem, jo vienmēr kaut ko var iemācīties. Un sevišķi, ja ir iespēja kādu izcilu meistaru dzirdēt klātienē. Tas var būt neaizmirstams notikums, kas palīdz pašam kaut ko darīt labāk.

Dzīvesstils

Ātrs un drošs veids, par kuru jūs pat nezināt, bet ko ir pārbaudījušas mājsaimnieces. Kaļķakmens tējkannā ir problēma, ar ko saskaras daudzas mājsaimnieces. Viss ūdens, filtrēts vai nefiltrēts, satur zināmu daudzumu sāļu, metālu un oglekļa dioksīda.

Svarīgākais