10 sievietes. 10 šokējoši stāsti un 10 cerību stari. Tas viss jaunajā “Caur ērkšķiem uz…” sezonā. Taču jautājums: “Vai viņām izdosies sākt dzīvi no nulles?” interesē ne tikai TV projekta ilggadējos skatītājus, bet galvenokārt viņām pašām.
TV raidījumu producente un režisore Aija Strazdiņa-Ratinska, kas jau sesto sezonu strādā projektā “Caur ērkšķiem uz…”, atklāj jaunās sezonas dalībnieču biogrāfijas.
Dzīvesstilam bija ekskluzīva iespēja nonākt sociālā projekta “Caur ērkšķiem uz…” atklāšanas pasākumā, satikt dalībnieces un skaudros stāstos uzzināt, kāpēc viņas ir projektā.
Laura pašlaik atrodas probācijas uzraudzībā, kas ilgs četrus gadus. Vairāku gadu garumā viņa ir bijusi ieslodzījumā saistībā ar narkotiku lietošanu. Šī pieredze ir atstājusi lielu iespaidu uz viņas dzīvi un motivējusi viņu mainīties. Lauras bērnība bija sarežģīta un ar grūtībām, kas saistītas ar alkohola un narkotiku lietošanu viņas tuvākajā vidē.
Šie faktori ietekmēja viņas uzvedību un izvēles jau agrā vecumā. Viņa uzauga vidē, kurā bieži bija jācīnās ar dažādiem izaicinājumiem, kas veicināja viņas agrīno pieaugšanu.
19 gadu vecumā Laura laida pasaulē meitu, bet, nespējot viņu uzturēt Latvijā, brauca uz Vāciju, kur pelnīja naudu kā prostitūta. Meita dzīvoja pie vecmamma (Lauras mammas), kura jau no Lauras bērnības bija aizrāvusies ar alkoholu. Vairākas reizes meitu no ģimenes izņēma, tad Laura atgriezās un cīnījās, lai viņu atgūtu. Ik pa periodiem Laura dzīvoja gan Latvijā, gan brauca strādāt uz Īriju. Esot Latvijā, Laura pelnīja naudu zogot un nododot metāllūžņus, bet velāk arī sāka tirgot narkotikas, par ko saņēma cietumsodu.
Viņas meita tajā periodā dzīvoja bērnu namā, iznākot no cietuma, Laura meitu atguva. Šobrīd meitai ir 21 gads un viņai jau pašai ir dēls (Lauras mazdēls), kuram ir 4 gadi un viņi abi ar meitu dzīvo kopā ar Lauru un viņas vīru. Laura apprecējās pirms pusgada ar draugu, kuru gaidīja iznākam no cietuma 4 gadus. Arī viņas vīrs aizraujas ar narkotikām un lielāko daļu no savas dzīves pavadījis ieslodzījumā. Narkotiku lietošana un pārdošana bija lielākā problēma, kas noveda Lauru pie ieslodzījuma. Tomēr šī pieredze kalpoja kā pagrieziena punkts viņas dzīvē.
Probācijas uzraudzība ir palīdzējusi viņai izprast savas rīcības sekas un strādāt pie dzīves uzlabošanas. Laura pašlaik cenšas sakārtot savu dzīvi un atjaunot attiecības ar sabiedrību.
Viņa apzinās, ka ir nepieciešamas izmaiņas, lai nodrošinātu stabilu nākotni sev un, iespējams, arī saviem bērniem, ja tādi nākotnē vēl būs. Laura vēlas pierādīt, ka spēj dzīvot bez atkarībām un vēlas atgriezties normālā dzīvē. Viņas mērķis ir ne tikai iziet no probācijas uzraudzības veiksmīgi, bet arī atrast stabilu darbu, kas ļaus viņai nodrošināt sev iztiku un neatgriezties pie vecajiem paradumiem. Laura cer, ka ar laiku varēs atgūt apkārtējo uzticību un veidot jaunu, labāku dzīvi.
Lauras stāsts ir piemērs tam, kā grūtības var kalpot kā motivācija pārmaiņām, un viņas centieni liecina par apņēmību un vēlmi mainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Intervijā Laura atklāja, ka šovs ir licis aizdomāties, kāpēc gan ne, kāpēc nepamēģināt savu dzīvi mainīt ar projekta palīdzību, jo viņai pašai tas līdz šodienai nav izdevies.
Man ir narkotisko vielu atkarība un tirgošana. Varbūt šis projekts ir vienīgā iespēja, lai sakārtotu savu dzīvi, tāpēc arī šeit esmu.
Esmu sadraudzējusies ar Moniku, uzreiz atradām kopīgu valodu, jo viņai ir tāda pati situācija kā man. Liekas, ka pats grūtākais projektā būs vērties vaļā, runāt par tēmām, kas ir psiholoģiski smagas, bet man tas būs jādara, lai spertu nākamo soli. Man laikam būs jādara tas, ko es negribu. Cerams, ka tam visam būs kādi rezultāti.
Monikas dzīvesstāsts ir vēl viens skarbs piemērs par atkarības un vardarbības ietekmi uz cilvēka dzīvi. Viņa atceras bērnību ar traumu, kas saistīta ar notikumu Gulbenē, kur maniaks bērnudārzā nogalināja audzinātāju un trīs bērnus. Monika bija klāt šajā notikumā un spilgti atceras, kā maniaks izskrēja cauri grupiņai, kur viņa atradās. Monikas tēvs bija alkoholiķis, un viņa pati arī sāka agrīni lietot alkoholu un narkotikas.
Jau 16 gadu vecumā viņa nonāca rehabilitācijas centrā. Pusaudžu gados Monika ātri pieauga un uzsāka patstāvīgu dzīvi, taču narkotikas kļuva par viņas lielāko vājību. Viņa diezgan ātri pārgāja uz intravenozām narkotikām un bieži mainīja darba vietas narkotiku lietošanas dēļ.
Monikai ir desmit gadus veca meita, bet lielāko daļu laika viņa ar meitu pavadījusi, esot reibumā. Pašlaik Monikai ir atņemtas bērna aprūpes tiesības, un viņas meita dzīvo pie Monikas mammas, kur dzīvo arī pati Monika. Meitas tēvs atrodas cietumā un ar viņu kontaktus neuztur. Nesen Monika iznākusi no klīnikas, kur 28 dienas gāja Minesotas programmā, un pašlaik ir skaidrā jau trīs mēnešus. Šis ir ievērojams sasniegums, kas varētu būt pirmais solis ceļā uz stabilāku un veselīgāku dzīvi.
Monikas ceļš uz atveseļošanos būs izaicinājumu pilns, taču ir cerība, ka viņas pieredze rehabilitācijas programmā un šā brīža skaidrība varētu būt sākums pozitīvām pārmaiņām viņas dzīvē.
Monika neslēpj, ka nav bijusi projekta fanāts, jo Latvijas televīziju vispār neskatās.
Esmu šeit nonākusi, jo vēlos mainīt visu. Vēlos paskatīties uz savu dzīvi citām acīm. Cīnos šobrīd ar narkotiku atkarību un alkoholu, spēlēju arī azartspēles. Tas viss iet kopā un bojā manu dzīvi.
Ar meitenēm esam jau sadraudzējušās, lai arī katra esam dažādas. Interesanti, ka arī horoskopu zīme katrai ir sava. Rudenī būs daudz ko redzēt, jo jau tagad mums kopā iet interesanti.
Santas dzīvesstāsts ir sarežģīts un piepildīts ar daudzām traģēdijām un izaicinājumiem. Bērnība, kas sākotnēji bija laba, aizritēja Ograinē, kur viņa uzauga lielā ģimenē ar astoņiem bērniem. No 16 gadu vecuma Santa sāka dzīvot patstāvīgi, un jau 15 gadu vecumā viņa palika stāvoklī ar savu pirmo bērnu, pēc tam dzīvojot pie krustmātes. 21 gada vecumā viņai piedzima otrais bērns, un abi bērni palika pie krustmātes. 26 gadu vecumā piedzima trešais bērns.
Krustmāte ir atņēmusi aprūpes tiesības pirmajiem diviem bērniem, ar kuriem Santa vairs nesatiekas, jo krustmāte to neļauj, uzskatot, ka tas bērniem nenāks par labu. Arī trešais bērns ir atņemts, jo sieviete netika galā ar bērna aprūpi un drošību, un šobrīd trešais bērns dzīvo pie audžuvecākiem, kuri ļauj Santai satikties ar bērnu. Viņas lielākais sapnis ir atgūt trešā bērna aprūpes tiesības. Santai ir arī krimināllieta, par kuru viņai piespriests 220 stundas sabiedriskā darba. Stāsts ir par to, ka viņa bija pie kaimiņienes, kuras draugs no kaimiņienes konta bez atļaujas pārskaitīja 119 eiro uz Santas kontu. Kaimiņiene vērsās policijā, un par vainīgo tika uzskatīta Santa, jo nauda bija pārskaitīta uz viņas kontu. Papildus tam Santai ir veselības problēmas, arī ar asinsspiedienu.
Nesen viņas dzīvi vēl vairāk sarežģīja smags notikums -viņu izvaroja. Šis incidents tika konstatēts, un Santa tika aizvesta uz ekspertīzēm, taču šobrīd viņa nav gatava sīkāk runāt par šo notikumu. Santas ceļš ir piepildīts ar izaicinājumiem, taču viņas sapnis atgūt trešā bērna aprūpes tiesības varētu būt spēcīgs motivācijas avots cīnīties un uzlabot savu dzīvi.
Iespēja sākt no jauna un saņemt nepieciešamo atbalstu varētu palīdzēt viņai pārvarēt pašreizējās grūtības un sasniegt stabilitāti.
Īsajā intervijā Santa atklāja, ka piedalās projektā bijušā vīra kļūdas dēļ.
Tagad to dēļ es arī ciešu, probācijas dienests ieteica mani piedalīties šajā projektā. Vīrs pārskaitīja svešu naudu uz manu kontu, pārvaldot manu bankas kontu pēc tam pilnībā.
Ir pagājuši divi gadi, kopš dzīvoju kopā ar citu draugu, vīram viss nāca atpakaļ, viņam ir 46 gadi, cilvēks sevi noveda ar dzeršanu. Nesen jau otro reizi viņam bija mikroinfarkts. Man nav žēl par to, ka viņš tagad maksā, viņš arī ir nonācis pansionātā.
Nesen nomira arī ome un es vēl tagad to nevaru pieņemt, abas omes ir mirušas. Arī manai mammai ir veselības problēmas, viņai ir vēzis. Es ceru, ka mamma dzīvos, bet man tagad ir smaga dzīve. Es dzīvoju bērnu dēļ, protams, visi trīs nedzīvo kopā ar mani, bet esmu sākusi cīnīties par labāku dzīvi viņu dēļ. Ceru atgūt jaunāko bērnu.
Elīnas stāsts ir dziļi skumjš un sarežģīts, atspoguļojot smagas emocionālās traumas un grūtības, ar kurām viņa saskaras. Viņa lielāko daļu savas bērnības dzīvojusi bez vecākiem, augot pie vecvecākiem. Elīnas mamma lietoja alkoholu un nespējot viena tikt galā ar bērniem, pārvācās dzīvot pie Elīnas vecvecākiem. Savu tēti viņa pirmo reizi satika, kad viņa bija septiņus gadus veca, tomēr nekādas tuvākas attiecības ar viņu neizveidojās. Pirms astoņiem gadiem, kad Elīnai bija desmit gadi, mamma viņu pameta alkohola, narkotiku un vīrieša dēļ.
Tas Elīnai bija ļoti sāpīgi, jo viņa bija ļoti tuva ar mammu un pārdzīvoja, ka tika pamesta. Vēlāk Elīnai bija vēl viens liels zaudējums - viņas krusttēvs, ar kuru viņai bija ļoti tuvas attiecības, pirms četriem ar pusi gadiem viņš izdarīja pašnāvību.
Šis notikums izraisīja Elīnā lielu stresu un depresiju, kā rezultātā viņa sāka smēķēt marihuānu un dzert. Tagad viņa vairs nedzer, taču viņa vairākkārt ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību.
Skolas laikā Elīnu apsaukāja un sita, jo viņai nebija mammas, kas vēl vairāk iedragāja viņas mentālo veselību. Kad viņai bija 15 gadi, viņa aizgāja uz tehnikumu, kur situācija uzlabojās, bet viņas mentālā veselība jau bija stipri iedragāta, tāpēc viņa nepabeidza vidusskolu.
Pēdējā reizē, kad viņa bija dusmīga uz savu omīti, jo viņa nenopirka kāroto, Elīna gandrīz uzlēja viņai verdošu ūdeni, bet apstājās, jo negribēja nodarīt pāri savai omītei. Elīnai ir jālieto antidepresanti, un viņai ir grūti motivēt sevi no rīta piecelties un kaut ko darīt, lai gan vēlme ir. Viņas ceļš ir pilns ar izaicinājumiem, bet ar pareizo atbalstu un terapiju ir iespējams pārvarēt šīs grūtības un sasniegt emocionālu stabilitāti.
Sarunā Elīna atklāj, ka projektā viņa vēlas pierādīt, ka, lai cik grūta būtu dzīve, tu vari iziet tam visam cauri un iespējams arī palīdzēsi kādam citam.
Esmu noskatījusies vienu “Caur ērkšķiem uz…”sezonu un māku saprasties ar cilvēkiem, tāpēc man būs vieglāk par citām dalībniecēm.
Vairāk neko nevaru un negribu teikt, jo tikko viss ir sācies.
Ievas dzīvesstāsts atklāj smagus atkarības un ģimenes problēmu aspektus. Viņa ir alkoholiķe, kas dzer katru nedēļas nogali un dažkārt arī biežāk. Viņa ir pabeigusi 12 klases, viņa neizmanto savu izglītību profesionālajā dzīvē, jo nestrādā un lielāko daļu laika pavada mājās ar bērniem.
Viņai ir divi bērni - sešus gadus veca meita un četrus gadus vecs dēls. Ieva ir precējusies, taču attiecībās ar savu vīru nav laimīga, apgalvojot, ka būtu labāk apprecējusies ar “sētas mietu”. Viņas ikdiena paiet, lielākoties guļot un sēžot telefonā, un viņa gaida laiku, kad varēs bērnus izņemt no bērnudārza, lai pēc tam var sākt dzert. Viņa ir regulārā sociālā dienesta uzraudzībā. Lietojot alkoholu, abi ar vīru regulāri taisa skandālus un rezultātā vairākkārt uz viņu māju ir saukta policija un arī bāriņtiesa.
Līdz šim viņai ir izdevies sarunāt draugus, kas pieskata bērnus, kamēr viņa ir alkohola reibumā, lai viņi netiktu izņemti no ģimenes, bet tā kā šādas epizodes ir bijušas jau vairākas, tad nākamā varētu būt liktenīgā un bērni tiktu atņemti.
Viņa saka, ka bērni viņai ir svarīgākais un par viņiem būtu gatava cīnīties, taču tas līdz šim nav bijis pietiekams iemesls, lai pārtrauktu dzert. Ieva ir mēģinājusi arī narkotikas, bet viņai labāk patīk alkohols. Viņa sevi uzskata par rūdītu alkoholiķi. Viņa ir piedalījusies Minesotas programmā, ko viņai lika iziet sociālais dienests, bet pēc pusotra mēneša atsākusi dzert. Ievas veselības stāvoklis ir slikts - viņai gandrīz nav zobu, kas var būt saistīts ar viņas ilgstošo alkohola lietošanu un iespējamo nepietiekamo higiēnu un uzturu. Viņa ir aktīvā Grobiņas sociālā dienesta redzeslokā un tiek uzmanīta saistībā ar savām atkarībām un ģimenes situāciju.
Lai gan Ieva ir piedzīvojusi grūtības ar atkarību, viņai ir iespēja uzlabot savu dzīvi, ja viņa atrastu veidu, kā atkārtoti pievērsties rehabilitācijai un meklēt emocionālu un psiholoģisku atbalstu. Atbalsts no draugiem, ģimenes un profesionāliem konsultantiem varētu būt izšķirošs viņas ceļā uz atveseļošanos.
Ieva atklāja, ka ir šeit, lai mainītu savu dzīvi par 360 grādiem.
Zinu, ka būs ļoti grūti, ka man ies grūti, jo nav viegli tikt ar savām emocijām galā. Esmu alkoholiķe.
Ar lielāko daļu ar meitenēm esam sadraudzējušās, bet ir viena kandidāte, kas nepatīk, bet nav variantu, būs jāsadzīvo.
