Nedēļas garumā esam runājuši, par Latvijas neatkarību, kas ir brīvība, kā tā izpaužas un kā to nosargāt. Esam runājuši par tēmām, kas nav ērtas. Tādas, kas sāp un liek birt asarām. Taču tajā pašā laikā mīlestība pret savu dzimto zemi jūtama katrā vārdā un ir ticība savai tautai. Pateicos visiem, kas piekrita pastāstīt par 4.maiju.
Tajā starpā arī latvietes, TV un kino aktrises, runas pedagoģes, Latvijas Kultūras akadēmijas docentes Zanes Daudziņas saruna ir skumjāka par citām, kas ir bijušas, taču spēka un mīlestības pilna tā aicina novērtēt šodienu.
Cik svarīga šodien ir brīvība?
Ārkārtīgi svarīga. Bez tās nekur. Tā ir cilvēka pamatvajadzība. Ja cilvēkam nav izvēles brīvības, rīcības brīvības, ja tiec ierobežots attieksmē pret pasauli, ko domā, kā runā, kādā veidā vispār sadarbojies ar citiem cilvēkiem, tad ir skaidrs, ka, nespēj būt personība, esi spiests būt tikai kaut kāds subjekts, viens no masas.
Bez brīvības cilvēks ir pakļauts ārējām manipulācijām. Pat tad, kad cilvēkam piemīt spilgta individualitāte, nebrīvē viņam nav iespējams to pilnībā apliecināt un izpaust.
Vai ir kādas spilgtākās atmiņas no vecākiem, vecvecākiem par dzimtenes mīlestību? Par saknēm, piederību. Ko viņi ir iemācījuši?
Man tagad sanāk daudz par to domāt, jo šobrīd es rakstu savas bērnībās komunālā dzīvokļa atmiņu stāstus. Tas būs krājumiņš.
Apsveicu!
Paldies! Šobrīd esmu diezgan tālu jau tikusi, tāpēc varu sākt runāt par to skaļāk. Tas vēl nav nodots izdevniecībā, bet tagad var teikt, ka ir pēdējie…
Pēdējie metri!
Jā, tuvojos finiša taisnei. Visu maiju centīšos izbrīvēties un rakstīt tik, cik varu. Līdz ar to, es daudz kavējos bērnības atmiņās. Turklāt, lai gan man jau ir ļoti daudz gadu, bet tāpat vēl neesmu tajā vecumā, kad bērnību atceras labāk par to, kas notika vakardien. Nē, man vēl nav šī stadija! (Smejas)
Šie stāsti man nozīmē īpašu sajūtu meklēšanu, atmiņu restaurēšanu.
Atšķirība starp brīvību tagad un nebrīvību tad, manā bērnībā, ir tik kardināli liela, ka katru reizi, kad dzirdu kādu patriotisku dziesmu, piemēram, kad Ieva Akurātere dzied dziesmu “Manai tautai”, tad acis vienmēr man ir miklā vietā.
Tas mani skar tīri fiziskā līmenī, jo brīvības trauslumu un dārgumu sajūtu ķermeniski.
Līdz ar to, bērnība, kas man bija, dalās divās pasaulēs - viena tā, kurā nedrīkst runāt, ko domā un nedrīkst teikt visu, ko esi dzirdējis jauši, nejauši mājās. Un otra pasaule, kurā cilvēki baidījās līdz galam izpausties, jo tu nekad nevari būt drošs, kuras ausis var izrādīties nodevīgas. Arī tas mazais bērns, attiecīgi es, kurā katrā brīdī varētu izpļāpāties un nenoturēt mēli aiz zobiem.
Man sanāca mācīties arī skolā, kurā bija skarbs režīms, līdz ar to, tas viss mani…
Ietekmēja?
Ietekmēja un savažoja. Mana personība tika samocīta. Es kļuvu par dziļi šaubu māktu bērnu. Komunālajā dzīvoklī, protams, nevarēja būt tik drošs, skaļš, pašapzinīgs, kāds vēlētos būt, jo visu laiku vari kādu patraucēt.
Tolerantie vecāki mācīja saviem bērniem būt taktiskiem, ļoti klusiem. Tā bija tāda vide, kas provocēja ielīšanu čaulā.
Arī manas ģimenes stāsts ir sarežģīts. Mani vecvecāki no tēta puses, bija lielas saimniecības saimnieki. Vectētiņš bija Saikavas pagasta priekšnieks, kurš ļoti smagi strādāja - gan pagastā, gan pie savas saimniecības, bet, diemžēl to visu zaudēja. Viņi bija spiesti doties bēgļu gaitās un nekad pēc tam neatguva lielo, skaisto māju, ko bija iekopuši, domājot par saviem bērniem un bērnu bērniem.
Esmu tur arī paviesojusies vairākas reizes, mājas tur vairs nav, tikai pa pusei sabrukusi, veca akmeņu kūts. Man vēl tagad ir daudz jādomā par to un nav atbildes, kāpēc tā bija jānotiek, ka cilvēki, kuri godprātīgi rāvās un strādāja no gaismas līdz tumsai, bija pieticīgi, lai visu ieguldītu savā saimniecībā, domājot par nākotni, bija spiesti savu sūro darbu augļus zaudēt. Iespējams, ka tur bija arī tā kļūda, ka viņi tik ļoti orientējās uz savu un bērnu laimīgo nākotni, ka aizmirsa dzīvot…
Aizmirsa dzīvot šodienai.
Jā. Taču no otras puses man nav tiesību tā spriest, jo es nedzīvoju tajā laikā. Iespējams, ka viņi paspēja samīļot savus bērnus un svētkus svinēt. Lai gan es zinu, ka mani vecvecāki saviem bērniem pat kurpītes netika pirkuši, lai tikai nopirktu vēl kādu gotiņu.
Viņi dzīvoja nākotnei, kura nekad tā arī nepienāca. Un tas man māca iegremdēties esošajā mirklī. Es to vēl mācos, atgādinu sev, bērniem un visiem maniem studentiem, kā arī cilvēkiem, kurus satieku, ka esošais brīdis ir pats vērtīgākais, kas mums ir dots, jo neviens nav apsolījis kaut ko vairāk.
No mammas puses arī ir interesants stāsts. Par mammas brāli Andreju, kurš būdams pavisam jauns, septiņdesmito gadu sākumā, divas reizes uzkāra Latvijas karogu Skrīveru tornī. Tas nāca gaismā un viņam nācās četrus gadus pavadīt īpaši smagā režīma apcietinājumā. Tur viņš iepazinās ar Gunāru Astru.
Taču es redzēju to visu no otras puses, ko tas prasīja manai mammai, vecmāmiņai, visiem. Tuvinieki bija izstumti. Viņi sociālajā realitātē bija fašisti, no kuriem vairījās un nevēlējās pat publiski blakus apsēsties. Es redzēju šīs ciešanas, kas tika sagādātas tuvākajiem, par ko es tolaik biju dusmīga. Visu bērnību es biju dusmīga uz Andreju, jo man likās, ka tas nav tā vērts. Tagad sajūtas ir citas.
Abās reizēs Latvijas karogs veselu dienu plīvoja, garām brauca vilcieni un taurēja. Tas bija kaut kāds cerības stariņš tumsā. Un tie mazie drosmes izgājieni drupināja nebrīves mūri.
Jā, droši vien tas bija tā vērts, ja tagad aizdomājos, bet tas Andrejam maksāja dārgi.
Paldies, ka uzticat šos stāstus. Arī manas vecmammas ir viņsaulē, bet tāpat Sibīrija un vēsture tika stāstīta un stāstīta, lai gan pusaudžu gados neapzinājos, ko tas vispār viņām nozīmēja. Tikai tagad saprotu un kamols kaklā. Šie stāsti ir jāstāsta, lai arī tie ir sāpīgi un netaisnības sajūta nepazūd.
Tieši tā, jo arī mans opapiņš - tēta tētis izbraukāja Sibīriju, protams, labi, ka viņam laimējās atgriezties, bet savu dzīvi noslēdza, strādājot Āgenskalnā par sētnieku. Arī mana omīte, kas bija Kaucmindes mājturības skolā izglītota saimniece, mūža nogalē bija spiesta būt apkopēja, kas ar slapju lupatu mazgā trepes. Un šie piemēri tikai vēlreiz saka, ka ir jāpriecājas par katru mirkli, kamēr tev ir tiesības izvēlēties un būt brīvam.
Tagad, kad notikumi ir tik nesaudzīgi un baisi kaimiņvalstī, ir sajūta, ka tagad mūsu visu obligāts uzdevums ir koncentrēties uz to, lai noturētu šo spēju - runāt, teikt ko domā, iestāties par savām vērtībām, neļaut sevi palikt zem tupeles.
Ne velti Zane, ar jums, es noslēdzu šo 4.maija sleju. Paldies, ka atgādināt lasītājiem, kas ir patiesās dzīves vērtības.
Jā. Un ļoti svarīgi ir būt godīgiem attiecībā pret savas zemes vēsturi. Redzēt to, ka tas, kas notiek Krievijā, savas pagātnes glorificēšana un faktu sagrozīšana, tas ir kaitīgi. Tas viss tā spēj apmiglot cilvēkiem prātu. Es no visas sirds esmu pateicīga tiem režisoriem un rakstniekiem, kuri uzdrīkstas atspoguļot pagātnes notikumus salīdzinoši atklātā un pat neglaimojošā veidā.
Piemēram, pēdējā Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”. Par to kā latvietis pret latvieti spēj būt nežēlīgs, kaut kādu izkropļotu ideju vārdā. Otra dzīvi samīt, pat ne iznīcināt, bet burtiski spīdzināt, mocīt. Tas viss uzdzen šermuļus.
Pēc filmas man bija jādomā, ko bērnībā pārdzīvoja mans tētis, kad viņa tēvu meklēja un viņš vēl nebija izsūtīts uz Sibīriju, bet tika kā budzis medīts un meklēts. Kamēr opapiņš bija bēgļu gaitās Kurzemē, manu tēti, 13 gadu vecumā, divas diennaktis noturēja un pratināja čekas mājā. Viņa tēva māsa, mana tante, kas viņu tobrīd Rīgā audzināja, pēc tam stāstīja, ka divas dienas nav zinājusi, kur tas puisēns ir. Iedomājieties, kā viņa nosirmoja…
Grūti pateikt, kam tētis gāja cauri savā vecumā. Bail pat iedomāties - tolaik cilvēkus ne tikai fiziski, bet psiholoģiski spīdzināja.
Tāpēc vēlos uzsvērt, ka nedrīkst domāt, ka viss sliktais nāk tikai no kaimiņiem un nedraudzīgām nācijām, nē, mēs paši arī, ja nonākam gūstā, tad varam kļūt bīstami sev un savējiem. Jā, mums ir savas tautasdziesmas, savas tradīcijas, bet šodien ir jāspēj ieskatīties arī pagātnes tumšākajos nostūros un saprast, ka šādu tumšo dziņu atraisīšanos nedrīkst pieļaut, atkārtot. Jāuztur sevī cilvēcība un skaidrs skats. Īpaši mūsdienās, kad ir tik daudz iespēju un provokatīvu situāciju, kas liktu sākt rīkoties haotiski. Aiz bailēm no kara, aiz bailēm, ka mūsu dēlus iesauks armijā.
Mēs varam mukt projām, pakot koferus, bet tas būtu ļoti gļēvi. Es to esmu sapratusi par sevi, es nespētu visu atlikušo dzīvi nodzīvot, ja es būtu grūtā brīdī pametusi savu dzimto zemi apdraudējumā.
Šīs ir sāpīgas tēmas, bet par tām ir jārunā.
Un ne tikai pagātnē ir jāskatās ar skaidrām acīm, bet jāskatās arī realitātē. Ļoti daudzi savu ego liktu pirmajā vietā, uzskatot, ka tas viņiem ir vienīgā pareizā rīcība. Man bail par to…
Domāt.
Jo tas viss ir trausls... Ņemot vērā, cik daudz latvieši jau ir izceļojusi finanšu krīzē. Arī deviņdesmito gadu sākumā, dzelzs priekškaram krītot, pasaules elpas eiforijā, cilvēki aizmuka no dzimtenes. Dzīvot tur, kur ir treknāka dzīve. Protams, ir arī objektīvāki gadījumi, kad mīlestība aizved prom, vai darbs, kas ir tik specifisks, ka to nevar darīt Latvijā.
Šobrīd, mēs, tauta, šķīstam kā tāds cukura graudiņš tējā. Tas ir sāpīgi. Redzēt, ka, iespējams, mēs stāvam uz savas eksistences priekšpēdējā vai pat pēdējā pakāpiena.
Loģiski, ka visas sīkās tautas izšķīst. Tas ir tikai laika jautājums. Sāpīgākais ir apzināties, ka mēs sākam savas tautas norietu piedzīvot tik strauji. Tie visi stāsti, ka mazie latvieši pasaulē dodas uz sestdienas skolām Ņujorkā, Dublinā… Viņi jau ir pasaules pilsoņi un neatgriezīsies atpakaļ Latvijā. Kā mums, kā nācijai, izdzīvot? Man nav skaidrs, bet vienu gan esmu apjēgusi. Lai kas arī notiktu, mums ir jātur skaidra galva. Mēs nedrīkstam veikt izmisīgas kustības.
Jā, nedrīkst krist trauksmē.
Un nedrīkst arī pieņemt absurdus lēmumus, sākt ieviest pārmaiņas ar varu, jo tā tas nestrādās. Daudzi zaudē šādos brīžos arī dūšu un nevēlas turpināt tālāk dzīvot. Ir jātic, ka tieši šim mirklim, darot to, kas liekas svarīgi - dziedot korī, turpinot rakstīt, lasīt latviešu valodā, tam ir nozīme. Es no sirds apbrīnoju tos jaunos cilvēkus, kad ir sācies karš Ukrainā, uzdrīkstēties laist pasaulē mazulīšus. Es patiesi mīlu, cienu un noliecos domās līdz zemei. Apbrīnoju tos, kuri nezaudē dūšu un ļaujas dabas instinktam. Loģiski, ka daba saka priekšā, ka vajag pumpuroties, vairoties, nest augļus, vajag ticēt, ka bērniem nākotne būs skaista.
Jau 1997. un 1999. gadā, kad man dzima bērni, redzot apkārt pasauli, redzot, kā mafijas šaudījās uz ielām, viss kaut kas bija… Un jau tad likās, kādā pasaulē es laižu savus bērnus. Vai viņi man piedos, ka es dzemdēju?
Kad sākās karš, tajā rītā apskāvu savus dēlus un atvainojos viņiem, ka esmu viņus laidusi tādā pasaulē. Viņi par laimi ir jauni, vitāli un atbild man: “Mamm, viss ir kārtībā. Ir interesanti!” Protams, tas ir melnais humors, bet es cieši ticu, ka tik, cik katram lemts šajā pasaulē nodzīvot, tik arī nodzīvos un mēs katrs šeit piedzīvojam kaut ko būtisku un mācāmies.
Es varu tikai piebilst, ka nedrīkstam zaudēt ticību. Gaismai ir jāuzvar tumsa!
Tā tas ir. Labā ziņā ir tā, ka katru rītu gaisma aust. Tas no dabas ir jāpaņem. Atkal un atkal celties, iet un ticēt, ka gaisma nāks. Atvērt logu, durvis, lai gaisma var ienākt.
Paejiet gaismai pretī! Cilvēks bezcerības brīžos prot aizmūrēties, ielīst čaumalā un nekam vairs neticēt. Mums ir jābūt pietiekami stipriem, lai uzdrīkstētos gaismu ielaist sevī.
Tas izklausījās pēc novēlējuma latviešiem 4. maijā!
Jā! Tā tas arī ir domāts.
Vēl aizdomājos, ka jūs abi ar savu vīru Vili Daudziņu Latvijā, pateicoties izrādēm, filmām un grāmatām, atstājat aiz sevis pēdas. Tas ir cēli. Kāpēc ir svarīgi šeit palikt un turpināt iesākto ceļu?
Domāju, ka man, gluži kā visiem, šajos grūtajos divos gados, zemapziņā ir ienācis izmisums, brīžiem ir uzmākusies vēlme aizsūtīt vismaz savus dēlus prom no potenciālajām šausmām, bet tad nāca pavasaris… Es sapratu, ka man Latvija un tās tauta ir kaut kas līdzīgs kā mana mamma.
Man un Vilim ir mammītes, kurām ir 85 gadi. Tas ir tas vecums, kad viņas, visticamāk, nekur nemuktu prom. Esmu sapratusi, ka es savu mammu, Viļa mammu, cilvēkus, kas man ir dārgi, neatstātu, es nekur projām nedotos. Tas ir nepieņemami. Pamest savu mammu. Un tauta un mana zeme ir kā mamma. Man Latvija ir dārga. To arī sapratu 1991. gadā, kad veselu gadu dzīvoju Dānijā. Toreiz vēl studēt nevienam nebija iespējams, bet varēja vismaz strādāt.
Es tik ļoti ilgojos pēc mājām, pēc Latvijas, pēc savas ģimenes, draugiem. Pēc vecmāmiņas egles Skrīveros. Pēc Latvijas dabas, cilvēkiem.
Man liekas, ka tas ir liktenis. Ticu, ka ir tik daudzi, kas arī jūt tik ciešu saikni ar savu dzimto zemi.
Tā ir arī atbildība pret savu tautu. Un neviens nav pelnījis, atgriežamies padomju laikus, kad mūs apmeloja un pūderēja smadzenes.
Aptina ap pirkstu.
Jā, manuprāt, tas ir trakākais, kas var notikt. Ir svarīgi noķert to vilni, kas ceļ gaismai tuvāk. Nedrīkst slēpties dūņās un izlikties, ka viss ir kolosāli, kamēr valdība dara baisas lietas. Es tiešām ticu Latvijai, nevis ideālajai Latvijai, bet brīvajai Latvijai, kas pastāv. Reti kur vēl ir tik brīvi iespējams paust dažādas domas un būt politnekorektiem, bet patiesiem. Vajag noturēt patiesību kā vissvarīgāko vērtību.
Es neslēpšu, ka šī bija smaga saruna, bet vissvētīgākā. Mēs nedrīkstam aizmirst savas saknes.
Tā ir. Un ir viens brīdis, kad kaut kas var būt jau par vēlu, lai noskaidrotu no saviem vecākiem, vecvecākiem, kā bija tolaik…
Tad seko nožēla.
Un tad nožēla pašu grauž… Ja mēs staigājam pa dzīvi paši sevi norakuši, sevi sašaustījuši, tad ne tikai sev, bet arī visiem tuviniekiem ar mums ir ļoti grūti. Turklāt tas viss nemaz neveicina dzīves prieku. Jau savu tuvinieku dēļ vien ir vērts turēt savu pūru augstu.
