Sagaidot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, mana varone ir rakstniece Mērija Elizabete Kalniņa. Viņas grāmatas “Sapnis par viņu un mūziklu” un “Uguns un pulveris” pērn ierindojās pie visvairāk pārdotajiem latviešu daiļdarbiem.
Rakstniece pašlaik strādā pie savas trešās grāmatas, kas apliecina, ka latviešu valodas mīlestība viņai ir uz mūžu.
Mērij, tu esi rakstniece, kas raksta latviski. Ko tev nozīmē rakstīt savā mātes valodā?
Vienmēr esmu bijusi latviešu valodas patriote. Sāku lasīt piecu gadu vecumā un pirmie literārie darbi, kas man ļāva iepazīt lasīšanas burvību, protams, bija latviešu valodā. Iemīlēju tās skanējumu un plūdumu.
Mūsdienās, kad pusaudži angļu valodu pārvalda pat, iespējams, labāk nekā dzimto valodu, grāmatas, kas sarakstītas literāri pareizā un bagātā latviešu valodā, ir zelta vērtas.
Kopta latviešu valoda ir ne tikai līdzeklis, ar kura palīdzību varam saglabāt tautas identitāti, bet arī ikviena latvieša intelekta rādītājs.
Turpinot par latviešu valodu. Kā to izkopt, cienīt un mīlēt?
Kā rakstniece un vispirms jau kālasītāja uzskatu, ka, lai izkoptu valodu, ir jālasa, turklāt jālasa daudz un ne vienkāršie teksti.
Vairāki latviešu lasītāji ir izteikušies, ka konkrētas ainas grāmatās “skan labāk angļu valodā” vai “krievu valodā ir plašāks vārdu krājums”, taču, ja cilvēks ir sācis lasīt un rakstīt latviešu valodā, ir lielāka varbūtība, ka tieši latviešu valodas skanējums kļūs sirdij tuvākais.
Ja piecus gadus vecam bērnam nav iespējas salīdzināt, kas izklausās labāk - latviešu, angļu, krievu vai varbūt franču vai vēl kāda cita valoda, tad visticamāk, dzimtā valoda kļūs mīļa, jo pirmā satikšanās ar grāmatām notikusi tieši latviešu valodā.
Man tās ir skaistas atmiņas, ko vienmēr lološu.
Kādas ir tavas bērnības atmiņas par 4.maiju?
Vienmēr ģimenē esam atzīmējuši Lāčplēša dienu un 18. novembri - Lāčplēša dienā devos nolikt savu svecīti Latvijas neatkarības aizstāvju piemiņai, bet 18. novembrī skatījos salūtu. Atmiņas par 4. maiju saistās ar svinīgu maltīti un baltiem galdautiem.
Tradīcijas, ko mīli, dzīvojot Latvijā?
Ja būtu jāizveido TOP 3, es teiktu, ka pirmajā vietā ir Jāņu tradīcijas - ugunskurs, siers, vainadziņi, saullēkta gaidīšana, ticējumi, dziesmas, dejas.
Rīgā svinēšanas iespēju nav īpaši daudz, taču manā bērnībā vienmēr devāmies svinēt svētkus privātmājā pie kaimiņiem, kuri taisīja milzīgu ugunskuru un dziedāja līdz pat rīta gaismai.
Runājot par dziesmām un dejām, tad otro vietu noteikti ieņem Dziesmu un deju svētki. Mūsu tautas spēks, vienotība, pacilātība, aizkustinājums.To nevar aprakstīt, jo ir jāizjūt ar sirdi.
Trešā tradīcija ir lībiešu krasts - jūras šalkas un varenība, miers un arī vētras, skaistums un posts. Latvijas daba ir pirmatnēji neskarta un maģiski spēcinoša. Jūra ir mans spēka avots.
Cik svarīgs tev pasē ir ieraksts - latviete?
Es to neparko nemainītu, pat ne pret ierakstu “francūziete”, lai cik ļoti es mīlētu Franciju un šīs valsts kultūru.
Nespētu pārdzīvot, ja mani bērni nerunātu tekošā, pareizā latviešu valodā un ja viņi nevarētu to dēvēt par savu pirmo - dzimto - valodu.
Latvija ir daļa no manis, un esmu daļa no Latvijas. Tā tas ir un arī paliks.
Kā vairot patriotismu?
Stāstīt, rādīt, lasīt un vēlreiz jaunajai paaudzei stāstīt par laiku, kad nācās cīnīties par to, kas mums tagad pieder.
Latvija nav tikai zemas algas un izdangāti ceļi.Latvija ir kultūra, tradīcijas, mūzika, māksla, valoda, ēdiens, daba, cilvēki. Mēs. Latvija esam mēs.
Ja ikviens latvietis sajustu savu sirdi pukstam vienā ritmā un vibrējam vienā frekvencē ar Latviju, patriotisms nemaz nebūtu jāvairo, jo tas jau mūsos būtu.
Ko tev pašai nozīmē, ka Latvija ir neatkarīga valsts?
Tas nozīmē tiesības un brīvības, kādas padomju režīmā tika vienīgi formāli sludinātas un propagandētas, taču faktiski tā arī netika ieviestas. Piemēram, dzimumu līdztiesība tika postulēta tik, cik uziet, bet kas gan realitātē no tās iznāca? Sievietes - piena kombināti, kurām bija jādzemdē bērni cits pēc cita, lai izpildītu kārtējo piecgades plānu.
Neatkarība nozīmē tautas spēju pašnoteikties un izlemt, kas tai nāk par labu, ņemot vērā reālo situāciju.
Kā līdz šim atzīmēji 4.maiju?
Ģimenes lokā, pieminot gndrīz 50 gadus ilgo padomju valdīšanu Latvijā un to, cik svētīgi ir dzīvot pašiem savā valstī un saglabāt un veidot pašiem savu kultūru.
Vai, dodoties ceļojumos, jūti lepnumu, ka esi dzimusi Latvijā?
Jā, noteikti! Kad ceļojot dzirdu latviešu valodu, cenšos uzsākt sarunu - pateikt vienkāršu “Prieks dzirdēt, ka šeit neesmu viena!” vai apjautāties, kā patīk konkrētā valsts. Latviešu valoda ceļojot ir vienojošs elements. Ārzemniekiem patīk dzirdēt par Latviju, jo tā šķiet kaut kas eksotisks, interesants. Tad nu bieži vien iesaistos sarunās.
