"Izdarīt visu, kas ir manos spēkos. Ja man ir Dieva dots talants, tad tas ir jāizmanto," sarunas gaitā secina mūziķis, dzejnieks un komponists Lauris Valters, kurš šodien svin savu 40. dzimšanas dienu, no kuriem 25 gadi pavadīti uz skatuves.
Un atziņas viņam šodien ir daudz - gan par mūziku un tās aizkulisēm, gan arī par pašu skaistāko, kas ir dots - dzīvi.
Kā tu jūties? Tūlīt arī sāksies tava jubilejas tūre!
Sajūtas ir interesantas. Man vienmēr ir bijis prieks, ka esmu piedzimis pavasarī. Tas ir mans mīļākais gadalaiks. To var salīdzināt ar dziesmu, kas top. Tas saviļņojošais moments, kad tikko ir uzrakstīta dziesma, tas ir gluži tā, kā pēc ziemas izkusis sniegs.
Kad parādās pirmie vārdi, pirmie akordi, tad tā sajūta ir pārpasaulīga tajā brīdī. Arī tad, kad es pats sev to nospēlēju no sākuma līdz beigām.
Es varētu šo mūzikas radīšanu salīdzināt ar aprīli, kad aizej uz parku un redzi, kas viss plaukst un zaļo. Kad dziesma jau aiziet un tai iet labi, tad to es salīdzinu ar vasaru. Viss ir kārtībā, spīd saule, ir forši. Radošajā procesā es jūtos labi.
Nesen vēl lasīju, ka mēs, kas ir dzimuši 80. gados, vēl 50, 60 skaitīsies salīdzinoši jauni, jo tas nebūs kā pagājušajā gadsimtā, kad 40 gados faktiski jau juties kā pensijā. Es ar prieku skatos arī uz saviem kolēģiem, kuri sasnieguši šo vecumu un vairāk.
Kad sāki dziedāt publiski?
Pirmo reizi kā solists uz skatuves kāpu 1999.gada pavasarī ar grupu, ko tolaik sākām bīdīt. Un interesanti ir tas, ka pirmā dziesma, ar kuru mēs piedalījāmies skolas festivālā, bija “Prāta vētras” - Brīvdienas nav manas laimīgās dienas. Renāram Kauperam šogad paliek 50. Man Renārs ir bijis gluži kā atskaite. Pirms 10 gadiem, kad man bija 30 un Kauperam 40, es domāju, ka viss notiek. Dzīve taču notiek vēl aizvien. Ir arī klausītāju bāze, kas seko līdzi un nāk klāt, kā arī priecājas. Viss notiek!
Sanāk, ka šodien jau ceturtdaļgadsimtu esmu uz skatuves. Taču vēl aizvien, braucot uz saviem koncertiem un dzeju vakariem, daudzi mani ierauga pirmo reizi un saka: “Vau, kas tu tāds esi, kur tu biji šos gadus, bet kaut kur tu esi redzēts, tā turpini!”
Un tā es turpinu 25 gadu garumā jau. Ir cilvēki, kas mani atceras no “Ēnas” laikiem, jo daudziem tie bija studiju gadi, vidusskolas gadi, pirmās mīlestības laiks, pirmās aplaušanās. Un tās dziesmas bija…
Tieši laikā!
Jā, tās palīdzēja. Dziesmas “Ar skaistām frāzēm”, “Neprātīgais” man nākušas ļoti grūtā un emocionāli smagā stāvoklī. Tādā izmisumā, skumjās, ilgās, bet tagad, atskatoties uz to pēc daudziem gadiem, man ir prieks, ka tad, kad es ar cilvēkiem dalos, es dalos ar kaut ko gaišu, iepriecinošu, saviļņojošu, pozitīvu un mīlestības piepildītu. Ir cilvēki, kuriem, kad sāp sirds, viņi klausās tikai dziesmas, kas rosina domas, ka viss ir slikti. Taču es tā nedaru. Manās dziesmās ir cerība.
Arī savā dzīvē, kad man pašam ir bijuši grūti laiki, man ir cerība un ticība, ka tā nebūs visu laiku. Ir ceļš, kas ir jāiziet. Tāds Santjago ceļš. Ejam, kājas sāp, ir tulznas, nogurums, nāk miegs, bet ir jāiet.
Un noiets ir daudz, kā ir klausīties savas dziesmas albumā. Dzirdēt arī radio?
Mana jaunā albuma “Ārpus laika” pēdējās dziesmas nosaukums ir “Paļauties”. Un paļaujoties ir jādzīvo, tikai tā var lieliskas lietas notikt.
Ko tev nozīmē jaunais albums? Tā ir sava veida atskaite?
Katrs izdotais albums dzīvē ir ļoti īpašs, jo katra dziesma ir kā mazs stāsts, emociju kopums. Tāpat arī šis albums “Ārpus laika” no kura pāris dziesmas (“Šeit un tagad” , “Saule zenītā”, “Gaismā rotāties”) bija izdotas 2021. un 2022. gadā, bet viss pārējais ieraksts tapa pagājušajā gadā.
Par šo manu vārdu un melodiju kopuma skanējuma veidošanu jau gatavā ierakstā man ir jāsaka patiešām liels paldies maniem lieliskajiem draugiem un muzikālajiem kolēģiem Jānim Miltiņam un Reinim Briģim. Kā arī vēl vairākiem citiem mūziķiem, kuri šo ierakstu ir papildinājuši ar savām muzikālajām krāsām.
Manuprāt, albums ir kā dāvana gan man pašam svētkos, gan arī dāvana klausītājiem. Šīs kompozīcijas raksturo gaišums, vieglums, iedvesma, arī sava ceļa meklējumi un, protams, pateicība.
Man liekas, ka mūzika tevi nekad tā arī nav pievīlusi, ja tai esi veltījis tik daudzus gadus.
Vidusskolā man jau bija grupa “Ēnas” un man patika tas, ko mēs darījām. Taču, kad cilvēks iet uz mērķi, viņam vienmēr kāds teiks: “Vai izdosies? Vai tev nav par grūtu? Vai tev nevajag normālu darbu?”. Taču svarīgākais ir ieklausīties savā sirdsbalsī. Ja cilvēku tas velk, rada sajūtu, ka no sirds dzīvo, nevis eksistē, tad tas ir tā vērts.
Manā dzīvē ir viena dziesma, kas iedeva pilnīgi jaunu Latvijas līmeņa horizontu. Tā ir “Beautiful Morning”.
Atminos, kad vēl Guntars Račs bija uzaicinājis mūs uz tikšanos un teica: “Veči, šī dziesma arī Eiropā izklausītos labi!” Daudzi neticēja, ka mēs esam tie čaļi no Latvijas, jo mums arī angļu valoda bija ļoti laba, ko varēja just. Tieši tas man deva pirmo grūdienu. Un tas bija 2006. gada pavasaris, kas patiesībā man bija laiks, kad es nonācu krustcelēs. Tas tāpēc, ka man bija jābeidz studijas Rīgas Stradiņa universitātē, politoloģijā un sākās lielā dzīve. Nāca piedāvājumi uzstāties, mūs sāka aicināt, bet ko tālāk?
Sanāk, ka tev 2006. gads bija liktenīgs?
Tas bija visādā ziņā liktenīgs gads, bet, protams, mana dzīve nav gājusi tikai augšup. 2004. un 2005. gads, kā arī puse no 2006. gada man bija ļoti smagi dzīves gadi. Es esmu radošs cilvēks, es esmu emocionāls. Man nav problēmas paraudāt pie aizkustinošas filmas. Tajā laikā es darīju, studēju, dziedāju, nedēļas nogales pavadīju muzicējot, bet emocionāli es biju iztukšots, jo bija sajūta, ka bez cilvēka, kurš bija ar mani un aizgāja, dzīve vairs nav nekā vērta. Daudz figurēju ar “Gain Fast” un “Double Faced Eels” čaļiem.
Citiem mūziķiem tas viss, ko mēs darījām, bija viena ballīte, bet man pašam tolaik tā bija aizmiršanās. Tad es arī beidzu ballēt uz pilnu klapi. Beidzu lietot alkoholu, jo sapratu, ka tas var mani degradēt.
Atskatoties uz pagātni, es varu tikai pateikt, ka viena saruna var izmainīt visu dzīvi. Arī tagad, kad pie manis vēršas kāds jauns mūziķis, kurš ir atsūtījis savu demoierakstu, esmu pret viņu saudzīgs. Ja arī dzirdu, ka tur ir “baigās auzas”, tad tāpat vienmēr atradīšu kaut ko pozitīvu, ko pateikt. Cenšos izgaismot labo, kas tur ir.
Kā pie tevis atnāk mūzika un vārdi dziesmām? Tu arī raksti dzeju.
Vārdi, atziņas, dzeja atnāk ikdienā no dažādām dzīves situācijām. Ja ir kaut kas noticis, kaut kas ar mani atgadījies, es mēdzu to visu analizēt un pēc tam kaut ko par to uzrakstīt.
Tā notiek bieži?
Tas ir mans ceļš. Es sāku rakstīt dziesmas jau vidusskolas laikā. Pirmā dziesma “Tad apstājās laiks” ir īpaša man. 2016. gadā es sapratu, ka ir jāieraksta dziesma, kurai ir Imanta Ziedoņa vārdi. Es biju to atskaņojis privātam cilvēku lokam un tā visiem patika, līdz es sapratu, ka tā ir jāieraksta, lai sasniegtu plašāku auditoriju.
Šodien šī dziesma ir mana pēdējo 6, 7 gadu vizītkarte. Vēl aizvien, dziedot šo dziesmu, es atceros, kā es to atskaņoju pirmo reizi.
Es to veltīju savai pirmajai mīlestībai. Todien viņa sēdēja pie manas vecmāmiņas uz dīvāna un viņai sariesās asaras acīs, kad šo dziesmu nospēlēju.
Šī meitene tolaik bija tava mūza?
Tā sanāk. Un pēc viņas emocijām es sapratu, ka dziesmas un dziedāšana ir štelle. Jāturpina! Arī Imanta Ziedoņa dzeja man palīdzēja. Pie vecvecākiem es atvēru grāmatu, kurā bija šis dzejolis un tā viss sākās. Protams, man ģimenē ir arī lielisks paraugs.
Mans tēvs Egons Valters, kopš saviem studiju gadiem, vienmēr ir rakstījis mūziku - gan bērnu dziesmas, gan dziesmas, kuras mans bērnības draugs un klasesbiedrs Dons ir ieskaņojis, piemēram, “Dzeltens klavesīns”, “Viss jau ir bijis” un citas. Man bija laba pieredze.
Es bērnībā redzēju, kā top mūzika. Tētis sēdēja pie klavierēm un rakstīja. Taču, kopš es sevi pats atminos, man vienmēr ir bijis svarīgi dalīties. Man patīk tas, ko esmu uzrakstījis un es ar to dalos. Parādīt ģimenei, parādīt draugiem un kad dzirdu: “Jā, tur kaut kas ir!”, tas mani vēl vairāk motivē. Ir cilvēki, kas raksta dzeju, raksta dziesmas un viņiem tā ir pašmeditācija.
Viņi raksta sev.
Jā, bet man vienmēr ir bijusi vēlme dalīties. Un tad, kad es dodos ceļā un radio skan kāda no manām dziesmām, kuru dzird vēl citi cilvēki. Un kad viņiem, iespējams, pēkšņi pēc dzirdētā uzlabojas garastāvoklis, vai pēc manas dziesmas dzirdēšanas mēs varam satikties kādā no maniem koncertiem, tas ir īpaši.
Man patīk, ka radošais process dod man atgriezenisko saiti, taču es pilnībā saprotu cilvēkus, kuri pēc tā nealkst un viņiem tas nav vajadzīgs.
Ir bijis, ka paiet 20 minūtes un dzejolis man ir gatavs, bet ar dziesmām tā nenotiek. Šeit es vēlos vairāk iedziļināties.
Šī dāvana, kad vārdi atnāk paši, manuprāt, ir tik reta.
Ir jāsaprot, uz ko ir ķēriens un tad seko darbs, darbs, darbs. Tas ir jāattīsta. Esmu ierunājis arī dažādas reklāmas, strādājis radio kā DJ, vadījis arī televīzijā ēteru. Daudz esmu gadu laikā darījis, taču tam visam apakšā ir darbs.
Kāds ir bijis tavs mūzikas ceļš?
Tas ceļš, protams, nebija tik taisns, bet esmu ārkārtīgi priecīgs par katru noieto metru dzīvē. Arī tad, kad man bija grūti. Arī tad, kad man bija dzīvē izmisums, jo arī man ir bijuši ārkārtīgi dziļi un zemi dzīves posmi. Arī tagad, kā mums visiem, ir labākas un sliktākas dienas, bet tagad es vairāk paļaujos. Un jau no bērnības esmu jutis garīgu klātbūtni.
Es jau sen zinu, ka šeit es neesmu pirmo reizi, ka mēs visi sen jau esam tikušies un mijiedarbojušies.
Un vēl tas, ka arī tad, kad man dzīvē bija dienas, kas bija drūmākos toņos, es pateicos par to dienu, kas ir bijusi un par to, ka es varu būt. Vēl tagad es šo praktizēju. Katru rītu un vakaru pie sevis noskaitu mazo lūgšanu, jo tas ir svarīgi. Vēl esmu sapratis, ka būtiski ir sevi mazliet pamocīt. Vajag fiziskas lietas. Čaļiem tas ir jādara. Es pats dzīvoju laukos, tāpēc fiziskā slodze - skaldīt malku, kā arī strādāt citus lauku darbus, ir līdzās. Protams, esmu dažreiz arī slinks un negribas neko, bet sieva Vita, kā saka, ir ielikusi pareizos stroķus manī, kā ir jābūt. Kad es dzīvoju viens Rīgā, tad bija lielāka bezrūpība. Tagad ir atbildība, jo ir ģimene, bērni.
Vai tā dzīve, kas ir tagad, tā ir labāka par to, kad biji viens?
Viennozīmīgi, pilnīgi un absolūti. Es ļoti ilgi biju viens, no saviem 20 līdz 29 gadiem. Arī tā bija pieredze, bet pēdējie 11 gadi manā dzīvē ir bijuši ļoti piepildīti ar mīlestību un iespēju ar to dalīties, saņemt, sajust. Kad sākām attiecības ar Vitu man bija jāmācās kļūt arī par tēti, jo bija divi bērni, Gabrielam tolaik bija 4 gadi, Annai pusotrs gadiņš. Teikšu tā - ģimenes dzīve vienmēr ir dinamiska un reizē harmoniska.
Pastāsti lūdzu par grupas “Ēnas” laikiem! Kāpēc tie beidzās?
Grupa bija no 1999. gada līdz 2012. gadam. 2006. gads un 2007. gads bija saucamie treknie gadi, kas radīja sajūtu, ka viss pienākas. Mums tie gadi radīja arī bezrūpību. Mēs aiziesim un paprasīsim naudu kādam uzņēmumam, tad ierakstīsim dziesmu, uzfilmēsim videoklipu un turpināsim koncertēt. Bija pārliecība, ka mēs visu labi darām, tās durvis ar kāju jau bijām paspēruši un viss notika. Lai gan čaļiem šīs sajūtas bija izteiktāk, man mazāk.
“Ēnas” beidzās tāpēc, ka cilvēki, kas bija kopā ar mani īsti nevēlējās ieguldīt attīstībā.
Arī muzikālā ziņā sajūta, skatījums par to, kādam ir jābūt jauno dziesmu skanējumam, mūsu uzskati un domas sāka atšķirties. Viņi gribēja bliezt smagākas rokmūzikas virzienā. Es iekšēju jutu, ka tas nav mans vairs.
Vienā “Summer Sound” festivālā mēs uzstājāmies kopā uz vienas skatuves ar pasaules līmeņa māksliniekiem. Ir viens naktī, skatos uz meitenēm, kas ir iereibušas un kaut ko bļauj līdzi, bet es tajā brīdī sapratu, ka tas mani vairs nesaista. Tas viss man vairs neradīja gandarījumu.
Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Es būtu bijis priecīgs, ja “Ēnas” virsotnē, kas bija 2008., 2009., 2010. gads, mēs būtu ierakstījuši vēl vienu albumu, jo materiāls praktiski jau bija, bet mēs to neizdarījām. Palaidām tautā dziesmu “Seven”, par kuru teica, ka, ja latvieši šādā līmenī paceļ dziesmu angliski, viss aranžējums, skanējums, vārdi, tas bija mums gluži kā pēc dziesmas “Beautiful Morning” uzplaukums, vēl viena latiņa bija sasniegta.
Taču 2010. gadā es sapratu, ka dzirksteles vairs nav. Katrs mēģinājums un galvenais - jaunas dziesmas, ko es atnesu puišiem, virzījās pavisam citā virzienā. Jā, bija jaudīgi, bet ne tas, ko es gribēju.
No 2011. gada vasaras līdz pat 2012. gadam vasarai mūsu grupa dzīvoja gluži kā tādās pāra attiecībās, kas ir beigušās un seko šķiršanās robeža. Mēs vēl kaut kur parādāmies, kaut kur kopā esam, bet labi zinām, ka beigas vairs nav tālu. Tā nenotiek, ka viss, attiecības izplēn, jo ir kopīgi draugi, paziņas un ir kopīgi notikumi. Tā mēs to pēdējo gadu noripojām, tādā neitrālajā, kamēr apstājāmies, robā neviens nelika.
Rūgtums nav palicis?
Nē, nav rūgtuma par šo dzīves posmu. “Ēnas” periods bija divos posmos. Pirmais periods no maniem 15 gadiem sekoja līdz pat 2004. gadam. Mēs bijām skolas sastāvs, kas gribēja kā lielās grupas, kad satiekas puiši koledžā un pēc tam visu pasauli apbraukā tūrēs.
Visi čaļi, kas vidusskolā vai augstskolā paņem ģitāru rokās, vēlas, lai viņi ir tie čaļi, bet tā notiek reti.
Tālāk 2005. gadā viss sākās no jauna, palikām ar ģitāristu grupā kopā un pievienojās citi mūziķi, paldies viņiem par to, jo ar dažiem man joprojām ir tuvas attiecības, esam palikuši labi draugi.
Tu arī esi strādājis radio!
Jā, Toms Grēviņš savulaik piedāvāja man strādāt radio. Viņš teica: “Man ir viena ideja tev!” Tas bija 2014. gads, kad Pieci.lv tikai sākās un viņš man, kuram tajā laikā bija 30, saka: “Es gribu, Lauri, lai tu vadi Pieci.lv retro.” Tajā laikā, savos 30 gados, man likās - nopietni? Man tagad tas būs jāspēlē radio? Taču tad, kad es tur nokļuvu, es biju kaifā. Es biju radio DJ, veidoju pats savu raidījumu un spēlēju ēterā tādu mūziku (grupas un solistus), kurus pats bērnībā, pusaudža gados daudz biju klausījies.
Man nāca kaudzēm īsziņas. Visi tie mani vienaudži, kas man rakstīja, kuriem tolaik bija nu tā starp 25 un 35, arī bija sajūsmā. Es taisīju raidījumus, ņemot vērā gan Latvijas tā laika topus, arī no britiem un ASV. Viss izdevās.
Cik ilgi nostrādāji ēterā?
Nostrādāju divus gadus, bet man pietika. Es biju izspēlējis visu 1990. - 2010. gadu topu virsotnes sasniegušo mūziku krustu šķērsām. Es arī jutu, ka tuvojas finišs, un pēc tam tas raidījums vairs nebija. Arī divus gadus nostrādāju LTV raidījumā “Izstāsti Latvijai”. Vadīju ar dažādām ētera partnerēm. Biju tas vadītājs, kurš ētera laikā varēja nodziedāt un nospēlēt kādu dziesmu.
Vienā brīdī jutu, ka tur arī pazuda vilkme, taču apzinos, ka visu, ko esmu darījis savā dzīvē, esmu darījis pieredzes vadīts.
Vēl pirms 10-15 gadiem koncertos starp dziesmām bija grūti komunicēt ar klausītājiem, bet tagad šī pieredze, kas iegūta televīzijā un radio, man ir palīdzējusi atvērties savos koncertos. Tagad man nav problēmu runāt, noskaitīt kādu savu dzejoli, starp dziesmām parunāties savos koncertos. Tāpēc tas, ko vēl esmu pēdējo piecu, sešu gadu laikā sapratis, ka tad, ja man kāds kaut ko piedāvā, ir jāsaprot, ka mēs nonākam tajās vietās, kur mums ir jānonāk un tās ir vērtīgas.
Tāpat arī ticu tam, ko sēsi, to arī pļausi. Katrs mazais darbiņš tiek novērtēts. Piemēram, es gadā nosūtu vairākus tūkstošus sveicienu. Ierunāju, iedziedu ziņu un apsveicu svētkos - vai vārda dienā vai dzimšanas dienā. Tā es arī bieži vien iesildu no rītiem savu balsi un prātu.
Dāsni!
Es arī nedaru, ka tās 20, 30 sekundes iedziedu, apsveicu un tālāk copy - paste, nē, es mainu savus sveicienus. Eksperimentēju. Tas ir sava veida treniņš. Un tas cilvēkus patiešām iepriecina. Es to daru no sirds!
Jau sen vēlējos pacelt sveicienu latiņu augstāk. Jau tad, kad bija draugiem.lv laiks. Apsveicot draugus, paziņas, paldies ir tas lielākais vārds. Un forši, ka enerģija apmainās.
Sarunas sākumā minēji, ka viena saruna var mainīt visu dzīvi. Vai tev pašam ir kādi skolotāji, kas mainījuši tavu dzīvi?
Jā, es varu būt ļoti pateicīgs par cilvēkiem, kuri ir bijuši ar mani kopā dzīves ceļos. Pirmkārt, mani lieliskie vecāki - mamma Inita, tētis Egons un vecvecāki - Lilija, Alberts, Jausma. Jā, protams, arī skolotāji skolā, mūzikas skolā. Un, protams, šobrīd mana sieva Vita un viņas foršā ģimene.
Ko esi iemācījies savos 40 gados?
Esmu iemācījies to, ka vajag ticēt sev, saviem sapņiem, arī to, ka ir jāiegulda darbs, neatlaidība, lai sasniegtu mērķus. Un vēl - vajag paļauties, sirdi turēt atvērtu un noteikti vajag pateikties par visu, kas dzīvē notiek. Jā, mīlēt un pieņemt sevi un dalīties beznosacījuma mīlestībā ar apkārtējiem.
